Publiskais labums – gatavība darboties kopīgu mērķu vārdā

Divdesmit otrajā februārī biedrība Latvijas formula 2050 sadarbībā ar Latvijas Universitāti un a/s SEB banka SEB inovāciju centrā Vaļnu ielā rīkoja konferenci Kā publiskais labums top par vērtību? Atzīšos, ka man patīk šīs biedrības rīkotie pasākumi un es tos labprāt, lūgts vai nelūgts, apmeklēju. Tāpēc, ka pēc tiem varu justies gan intelektuāli bagātināts, gan norūpēts. Vārdu sakot, ir radīta un tiek augstā līmenī jēdzīgi uzturēta viena mūsu valstī svarīgajam veltīta domu apmaiņas vieta.

Šī konference nebija izņēmums. Gan SEB bankas valdes priekšsēdētāja Ieva Tetere, gan a/s Latvijas valsts meži prezidents Roberts Strīpnieks (Kā vērtība kļūst par sabiedrisko labumu?), gan Latvijas Mobilā telefona prezidents Juris Binde (Digitālā transformācija. Vai valsts pārvaldes imperatīvs?), gan Latvijas Universitātes profesors Tālis Tīsenkopfs (Zinātnes un inovāciju loma publiskā labuma radīšanā) savās prezentācijās, gan arī tie, kas piedalījās ekspertu diskusijā, bija gana perfekti, lai vismaz es gūtu te kārtējo visnotaļ derīgo mācību stundu.

Uzsvēršu te vien dažas dzirdētās domas, kas, domājot par valsti un tautu kā kopumiem, varētu būt mums derīgas. Ja vien mēs patiesi gribam dzirdēt ne tikai sevi vien, bet domāt par valsti un tautu. Domāsim, piemēram, par to, vai «publiskais labums ir katram indivīdam tāds pieejamais labums, kura lietošana ne tikai paredz atbildību par šāda labuma izmantošanas iespēju nodrošināšanu citiem sabiedrības locekļiem, bet varbūt pat uzliek pienākumu pievienot publiskā labuma vērtību?». Domāsim, vai «publiskajam labumam ideālā sabiedrībā vajadzētu būt katram indivīdam pieejamam labumam, tomēr tā vērtības uztveres aspektā publiskā labuma lietošanas iespēja uzliek morālu pienākumu pievienot publiskā labuma vērtību». Katram uzņēmējam jādomā - «vai esmu gatavs dot atpakaļ, jo katram uzņēmējam jāveido arī vide, kurā viņš strādā» (Ieva Tetere). Roberts Strīpnieks akcentēja to, ka šis ir vilšanās, vērtību demontāžas laikmets. Jo - deformēta sabiedrība ģenerē deformētu sabiedrisko labumu. Saziņas telpa sašķeļas, un veidojas dažādi saziņas slāņi. Un, kolīdz pazūd vērtības, deformējas arī sabiedriskais labums. Bet, tikai tad, kad ir sabiedrība, kad ir kopēja saziņas telpa, mēs varam sākt runāt par sabiedrisko labumu, par sabiedrisko vērtību attīstību. «Lai būtu sabiedrība, ir jābūt konsolidējošam biedrošanās faktoram.» Juris Binde uzsvēra, ka valsts un valsts pārvalde tikušas radītas sabiedrības labā. Patlaban digitālā transformācija pārveido publisko sektoru. Šī transformācija notiek ļoti strauji, un, pateicoties digitālajai revolūcijai, rodas arī plaisas starp dažādu procesu norisēm. Bindes kungs secināja, ka sabiedrība digitālajam «darvinismam» pielāgojas visai strauji, bet bizness transformējas lēni. Tālis Tīsenkopfs atgādināja, ka sabiedrības ētika un estētika ir substances, kas saista mūs ar ko lielāku par mūsu individuālo spēju kultivēt sevi pašu. Viņš īpaši uzsvēra gan ētikas nozīmi ilgtspējā, gan zinātnes un inovāciju lomu publiskā labuma radīšanā. «Kopīgums kā publiskā labuma pamats, kam ir spēcīga saikne ar morāli.» Galvenais šajā publiskā labuma sistēmā ir atbildīga un kritiska domāšana par nākotni, kā arī spēja definēt kopīgos mērķus. «Publiskais labums ir sakņots cilvēku vēlmē un gatavībā rīkoties un sadarboties kopīgu mērķu vārdā.»

Jā, tika teikts, ka arī personisks labums var būt publisks labums, ja tas saskan ar sabiedrības mērķiem. Saskaņota cilvēku rīcība nebūt neizslēdz indivīda brīvību. «Ja aizeju uz mežu, tad jums meža mazāk nepaliks» (Ģ. Rungainis).

Tomēr - man te ir arī viena kritiska piebilde. Man būtu gribējies šajā konferencē dzirdēt vienu vai vairākus mūsu tiešajā, ikdienas realitātē projicētus, to vērtējošus ziņojumus. Tik vien kā pastarpināta, abstrahēta runāšana par publisko labumu, vērojot mūsu valsts situāciju, mani apmierināja teorētiski, bet - ne kā mūsu ikdienas prakses redzējums un kritisks, uzsveru, kritisks, vērtējums. Jo - ja jau mums ir liels, varētu teikt, milzīgs, emigrantu skaits, ja mūsu tautas demogrāfiskā bilde nav sevišķi laba, ja teic, ka mums nav suverēnas ekonomikas, tad man tas liecina par to, ka publiskais labums mūsu reālajā ikdienas dzīvē tomēr vēl nav tapis ne par vērtību, ne par konsekventu reālpolitikas vektoru. Lūk, šo reālās (varas, politikas, valsts stratēģijas) prakses vērtējumu es konferencē nesadzirdēju.