Viedoklis

Jaunajai Latvijas valdībai izsakot apņemšanos savas darbības laikā veikt kārtējo reģionālo reformu, kura pirmām un galvenām kārtām ietekmēs Latvijas lauku apvidu sociālekonomisko stāvokli un kultūrvidi, pagastu viensētās un ciematos dzīvojošos cilvēkus, viņu ikdienu un dzīves kvalitāti, vēlos norādīt uz vairākām, manuprāt, svarīgām lietām, kuras neīstenojot vispirms, nekādas reformas neko nespēs uzlabot.

Nedēļa sākās interesanti. Pirmdienas rītā gluži kā Ādams no paradīzes no partijas KPV LV tika padzīts nesenais tās līderis un valdības vadītāja kandidāts Gobzema kungs.

Šobrīd vairāk nav ilūziju, ka Lielbritānijas izstāšanās no ES neradīs īpašus ieguvumus nedz Lielbritānijas, nedz ES lielajam biznesam.

Cerams, ka parlamentāriešu un valdības attieksme pret tiem savas personīgās dzīves, vajadzības un ambīcijas malā nolikušajiem cilvēkiem, kas kopj bērnus invalīdus, nepaliks tajā stadijā, ko aprakstījis Eduards Veidenbaums: «Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: Dzird par grūtdienīšu raudām, Tūdaļ kabatā bāž roku, Izvelk savu – nēzdodziņu».

17. janvārī TV3 pievakares ziņās parādījās sižets par valdības veidošanas laikā jūtamo ekonomisko grupējumu interesi par iecerētajām pārmaiņām transporta nozarē. Raidījums vaicāja tobrīd vēl kandidātam, bet pašlaik jau satiksmes ministram Tālim Linkaitam (Jaunā konservatīvā partija (JKP)), kurš vai kuri mēģina izdarīt spiedienu. Linkaits atbildēja izvairīgi: «Kamēr tieši mēs nejūtam šo te grupējumu ietekmi, tikmēr es neko par to tā tīri faktoloģiski pateikt nevaru.» Linkaitam jautāja, kāda ir JKP un viņa paša saistība ar Šveices advokātu Rudolfu Meroni, uz ko viņš atbildēja: «Man nav ko slēpt, ja, tātad mana sieva ir sniegusi pakalpojumus... cīņā starp, ja es nemaldos, Meroni un Berķi konkrētā tiesvedībā. Tas ir bijis senā pagātnē, un bet tai pašā laikā arī viss ir izsekojams. Uzņēmumu reģistrā var redzēt visus tos pārskatus un, un, un kas tur ir bijis. Tie... tieši uz mani tas nekādu iespaidu nav atstājis.»

Bismarks reiz esot teicis, ka muļķība ir nepārvērtējama Dieva dāvana, taču ar tās izmantošanu nedrīkstot pārspīlēt. Alda Gobzema straujā katapultēšanās politiskajā stratosfērā un tikpat straujā piezemēšanās (izmešana no partijas, kurā vēl nesen bija premjera kandidāts) ir labs piemērs tam, cik daudz, no vienas puses, var sasniegt, atklāti «laižot muļķi», taču arī tam, kas notiek, ja ar muļķa laišanu sāk pārspīlēt. Gobzema idiotiskā taisnošanās par puņķu (ne)ēšanu daudzu acīs kļuva par pēdējo pilienu. Nu cik var ākstīties? Kaut kādai mēra izjūtai taču jābūt.

Teju gadu Latvijas politiskajā ķēķī prasīja jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja atrašana un apstiprināšana. Ap šo krēslu un tā pretendentiem spekulāciju netrūka, tikmēr pati iestāde salīdzinoši mierīgi dreifēja. Jācer, ka šajā bezvadības laikā ar pietiekami lielu ietekmi un resursiem apveltītajā iestādē nebūs izauguši jauni astoņkāji un pa to kā pa savu muižu nestaigās partiju kasieri.

Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.

Ir normāli un saprātīgi, ka ikviena demokrātiska valsts nosaka aizliegumus terorisma un masu iznīcināšanas ieroču finansēšanai. Ir normāli un saprātīgi, ka tiek noteikti aizliegumi, lai nepieļautu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju (naudas atmazgāšanu). Lai šos mērķus sasniegtu, valsts piešķir resursus un plašas pilnvaras, ļaujot aizdomīgus gadījumus izmeklēt, pat pielietojot operatīvas darbības, un nodrošinot, ka aizdomīgo darījumu veicēji nekā nezina par izmeklēšanas sākumu, operatīvajam darbībām utt.

Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) konferencē «Māmuļā» otrajā februārī mani visvairāk sarūgtināja vēsts, ka pērn mūžībā aizgājuši 779 apvienības biedri. Jā, jā, gadi. Gadi! Apvienība dibināta 1989. gada 14. oktobrī. Nu tajā vairs ir tikai ap 12 tūkstošiem ļaužu. Daudzus no viņiem es pazīstu, pateicoties saviem tuviniekiem. Uzskatu šo organizāciju un tās biedrus par mūsu brīvības, neatkarības un stājas, teiksim, tīrības ekspertiem. Turklāt, pateicoties viņiem, es jau puikas gados zināju Latvijas vēsturi, tā teikt, no pirmavotiem. Un Atmodas laikā spekulēt ar tās nezināšanu es nevarēju atļauties. Starp citu, es zināju Latvijas vēsturi arī, pateicoties sava Aviācijas institūta puikām. Jo, kad ciemojos pie viņiem Blagoveščenskā, Irkutskā, Taišetā vai vēl kur, viņi vai viņu vecāki veda mani rādīt, kur bija ieslodzīti vai kur dzīvoja latvieši. Un – neviena slikta vārda par latviešiem es no viņiem nedzirdēju.

Esmu ar kājām un rokām par pētījumiem, kas analizē kultūras patēriņu, jo tie liek domāt un dod iespēju saredzēt jaunas iespējas tur, kur rutīnas aizmiglots skats reizēm neko jaunu vairs nav spējīgs ieraudzīt. Par respektablo pētījumu vairāk lasiet vakardienas Neatkarīgajā ¬– kolēģe Aisma Orupe īsos vārdos pateikusi svarīgāko.

Vai valstij, kurai nu jau hroniski trūkst naudas, ir simtiem tūkstoši eiro jānovirza putnu pētīšanai vai nav? Bet varbūt sabiedrība ir maldināta, un Latvija jau sen sasniegusi tādu labklājības līmeni, ka ar Vides un reģionālās attīstības paspārnē esošās Valsts dabas pārvaldes starpniecību var gadiem ilgi dāsni finansēt tādus projektus, kā, piemēram, jūrā dzīvojošo putnu avio uzskaite?

Pēdējos gados daudzi politiskie analītiķi pauž bažas par aizvien pieaugoša primitīvisma ievazāšanos visās ikdienas dzīves sfērās, tajā skaitā politikā. Izglītotība, augsts intelekts, plašas zināšanas vairs nešķiet neapstrīdamas vērtības. Politiskajā cīņā arvien biežāk uzvar nevis spožs intelektuālis, bet gan cilvēks, kurš runā vienkāršā, «tautai» saprotamā valodā un saka «visu kā ir». Citiem vārdiem sakot – populists. Latvijas gadījumā Artuss Kaimiņš vai «revolucionārie matroži» no Jaunās konservatīvās partijas..

Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.

Tālajā 2009. gadā, kad valdības neprātības bija iegrūdušas Latvijas valsti tik dziļā krīzē, kādā nekad nebija nonākusi neviena civilizēta valsts miera laikā (bez darba palika katrs piektais, bet katrs desmitais pameta Latviju uz visiem laikiem), valdošie nosprieda, ka iedzīvotājiem ir jādod cerība. Sanāca ekspertu grupa Roberta Ķīļa vadībā un uzcepa dokumentu ar skanīgu nosaukumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, kuru 2010. gadā apstiprināja Saeima.

Nedēļa latviešiem paliks atmiņā ar to, ka viņi, visumā miermīlīgi būdami, beidzot dabūja paši savu Kariņu un pilnmēnesī sastādītu valdību. Tagad ilgi varēs plēst jociņus, nu kaut vai, ka laiks atjaunot Livoniju, jo beidzot pie varas nācis lībiešu pēctecis. Tomēr nav jēgas spriest par to, vai valdība būs ilglaicīga/īslaicīga, vai tā ir uzvarētāju/zaudētāju valdība. Taisi valdību kaut saules aptumsuma laikā, neviena no latviešu partijām nevar lepoties ar to, ka būtu vinnējusi vēlēšanās. Saskaņa tās vienkārši nosmies. Tā notiek, ja tautu šķeļ un plosa un melo priekšvēlēšanu laikā. Turpmākos gadus mēs maksāsim par rezultātu. Atliek vien cerēt, ka vēlētāju operatīvā atmiņa beidzot nebūs tik pārlādēta un īsa, kā izskatās, ka pēc četriem gadiem beidzot nebalsosim ne par populistiem, ne par OIK blēžiem, ne par meļiem.

Paaudze, kas 21. gadsimtā apgūst zināšanas par pasaules pārvaldību, piemēram, lēmumu pieņemšanas kārtību ANO, parasti pauž lielu izbrīnu, kāpēc piecām pasaules valstīm – Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Krievijai un ASV, kas ir ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – ir dota tik milzīga vara pār visām citām valstīm (tiesības noteikt, vai iebrukums kādā valstī ir vai nav agresija, ar savu veto apturēt jebkuru ANO Drošības padomes lēmumu utt.). Tāpat jaunākās paaudzes ļaudis pauž neviltotu izbrīnu, kāpēc Francijai vai Lielbritānijai ir veto tiesības ANO Drošības padomē, bet Indijai – otrajai pasaules lielākajai valstij pēc iedzīvotāju skaita – nav?

Jaunās valdības tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)), vēl būdams kandidāts uz augsto amatu, 7. janvārī pauda, ka rosinās atcelt deputātu imunitāti, kas neļauj tiesībsargājošajām iestādēm sākt tautas priekšstāvju kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas. Tā runāt ir ļoti populāri, jo viena liela daļa sabiedrības ir nikna uz to, ka tautas priekšstāvji nav tādi paši kā visi mirstīgie un viņus drīkst kriminālvajāt tikai, kad Saeima nobalsojusi, ka to atļauj.

Latviešiem ir teiciens – labs nāk ar gaidīšanu, bet ne vienmēr šis teiciens ir simtprocentīgi trāpīgs. Dažkārt kaut kas ilgi gaidīts atnes vien lielu vilšanos. Tieši tāpēc, ka, jo lielākas gaidas, jo lielāka iespējamā vilšanās.

Mani ziņa, ka ierēdņu stresa mazināšanai tērēti 180 tūkstoši eiro, vedināja domāt, ka Valsts kanceleja tapusi par nenopietnu, neprofesionālu institūciju. Jo manā uztverē gan IT gudrībām (paredzamajam amatam atbilstošā, tātad – teicamā līmenī), gan svešvalodu prasmēm ES reģiona, tā teikt, standartpaketes apjomā, gan arī spējai saglabāt līdzsvaru jebkurā konfliktsituācijā ir jābūt cilvēka bagāžā jau tad, kad viņš grib kļūt par ierēdni.