Viedoklis

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) politiķe Juta Strīķe interneta sociālajā tīklā Facebook nākusi klajā ar aicinājumu Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam atkāpties no amata un arī citus cilvēkus pieprasīt to pašu. Jo Bičkovičs atrodams tagad atvērtajos čekas maisos. Tik tiešām pastāv tāda kartīte, kurā kāds VDK darbinieks ierakstījis Bičkoviču kā aģentu un piešķīris viņam iesauku «Raitis». Bičkovičs jau sen ir tiesiskā ceļā panācis spriedumu, ka nav sadarbojies ar čeku. Citādi jau viņš nemaz nevarētu būt tiesnesis un Augstākās tiesas priekšsēdētājs.

Ir jaunā gada sākums, un cilvēkiem ap šo laiku patīk veidot dažādus kopsavilkumus. Latvijas kino aizvadītais gads ir bijis iespaidīgs – Latvijas simtgades filmu programmas ietvaros klajā laistas jaunas spēlfilmas, animācijas filmas un dokumentālais kino. Par to varam pateikties ne tikai labajai gribai un valsts finansējumam, bet arī tehnoloģiju progresam. Konkursos uzvar aizvien daudzveidīgāks saturs, tās vairs nav tikai ar lielu kameru paviljonā uzņemtas lentes. Skatītāju lielākais ieguvums no tā ir dažāds, vieglāk pieejams, daudz demokrātiskāks kino. Tā ir autoru mākslinieciskā brīvība un skatītāju izvēles brīvība, kas ļauj jebkuru filmu uzņemt un noskatīties jebkur.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) vienbalsīgi pieņēmusi lēmumu izteikt neuzticību Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājam Ivaram Beltem un valdes loceklim programmu attīstības jautājumos Sergejam Ņesterovam. Lēmuma pamatojumā sniegts izvērsts izdarīto pārkāpumu un šoreiz arī nepadarīto darbu apraksts.

Tas vienmēr ir izaicinājums rakstīt pirmo jaunā gada komentāru situācijā, kad valstī vēl nekas nav noticis. Piparkūkas apēstas, šampanietis izdzerts, izdziedāti pat visi iespējamie Ziemassvētku koncerti un galu galā atlaisti pat tos rīkojušās televīzijas priekšnieki.

2018. gada pēdējā darba dienā kā zibens no skaidrām debesīm nāca Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmums izteikt neuzticību Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājam Ivaram Beltem un programmu attīstības lietu valdes loceklim Sergejam Ņesterovam. Sabiedrības neizpratni radīja lēmuma nokrišana nesagatavotā augsnē, turklāt starp svētkiem kad pat valdības veidotāji bija nolikuši malā gan kara cirvjus, gan kopdarbu plānus. Vietu aizdomām radīja tas, ka atbrīvots arī par saturu atbildīgais cilvēks, kamēr amatā atstāts par finansēm atbildīgais Ivars Priede, lai gan lielākā daļa pārmetumu saistās ar neefektīvi izmantotām finansēm.

Nu jau gandrīz precīzi zināms pērnā gada kāpums apstrādes rūpniecībā — gada pirmajos 11 mēnešos tas bija 3,1%. Ražošanas izmaiņas novembrī gada griezumā bija ļoti līdzīgas jeb 3,3%, pret iepriekšējo mēnesi sezonāli izlīdzinātajos datos augot par 1,2%. Rūpniecībā kopumā apjomi gada griezumā samazinājušies par 0,6%, bet te redzam 2018. gada sausuma un iepriekšējā gada slapjuma kontrasta atbalsi elektrības ražošanā.

Aizvadītā gada nogalē par savu gaidāmo atkāpšanos paziņoja ASV aizsardzības ministrs ģenerālis Džeimss Matiss ar iesauku Trakais Suns. Vispārējā Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas noskaņā šis notikums mūsu medijos palika gandrīz neievērots, lai gan tam nākotnē var izrādīties liktenīgas sekas.

Ziemassvētkus un Veco gadu pavadīju ar saviem tuvajiem un mīļajiem tā, ka man joprojām gribas jūs visus apskaut, sabučot un vēlēt mīlestības, veiksmes un prieka pilnu Jauno gadu! Vēl vismaz dažas dienas gribas ticēt, ka mums visiem ir spārni un ka mēs spējam kaut cik turēties virs zemes. Nāks ikdiena, un mums kā putniem bez spārniem liksies vieglāk skaidrot šo ikdienu, šo diemžēl arī politisko sīkumainību, kura patlaban nav mums ne stājas, ne, kur nu vēl, morāles etalons. Pagaidām šķiet, ka 13. Saeimā neviens (!) nav apzinājies šā institūta (nacionālas valsts parlamenta!) misiju.

Mēdz teikt, ka par aizgājējiem vai nu labu, vai neko. Bet ir arī turpinājums šim teicienam: ...vai arī patiesību. Un patiesība par aizgājušo gadu ir sāji rūgta. Protams, ne katram ir tieši šāda garšas izjūta – bet daudziem gan. Aizkosts, negatavs ābols ar tārpa ceļu, un tu trāpi akurāt pa vidu šim ceļam... Tu, protams, vari ēst labos, sulīgos ābolus, kuros spoguļojas Dziesmu svētki un valsts dzimšanas dienas gaišākie mirkļi, un to tu arī dari, bet ābols ar nepatīkamo rūgtumu atstāj tevī nedzēšamas garšas atmiņas...

Līdz pat 2018. gada vidum nekas neliecināja, ka šis gads, par spīti gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, nesīs politiskus pārsteigumus. Ekonomiskās attīstības tempi priecēja, valdība strādāja samērā mierīgi, bez lieliem skandāliem un pat gandrīz vai saliedēti, jo šķita, ka līdzīgā sastāvā būs jāturpina darboties arī pēc vēlēšanām. Arī opozīcija uzvedās salīdzinoši klusi un ne uz kādu revolūciju tautu neaicināja. Tam vienkārši nebija acīmredzama iemesla. Taču izrādījās, ka tas ir bijis klusums pirms vētras.

Lai gan šim pienāktos būt Adventa vainagu izpušķotam miera, pārdomu un labestības laikam, 2018. gada Ziemassvētku gaidas, iespējams, ieies vēsturē kā politiskas muļķības festivāls, kāda mūsu valstī nav bijis kopš tālajiem deviņdesmitajiem. Valdības nav. Lielu pašvaldību vadītājus krata un šūpo. Politiski vājā centrālā vara kaļ plānus atlaist galvaspilsētas pašvaldību, ko vada tādi paši operešu ģenerāļi. Briest visīstākās milžu cīņas ar kuslu punduru piedalīšanos. Pat čekas maisus ar lielu blīkšķi, bet bezgaumīgi atver pēdējā pirmssvētku dienā. Nu tik būs Ziemassvētku svinēšana pie datora ekrāna, mēģinot atsvaidzināt savas prasmes atšifrēt skrebelīgus rokrakstus kirilicā.

Jā, jā, varētu arī šajās dienās izvērsties par valdības taisīšanas lietām un Rīgas domes likstām. Bet man, atšķirībā no itin daudziem kolēģiem, šo abu padarīšanu cēloņi un gaita šķiet tik vien kā samērā lētu partijisku pozu noteikti. Nevis valstiski un tiesiski kā pienākas izsvērti pasākumi.

Pirms dažām dienām, klajā nākot ziņām par Krišjāņa Kariņa iespējamā Ministru kabineta sastāvu, ar izbrīnu pamanīju, ka finanšu ministra amatam atkal ir iecerēts Jānis Reirs – politiķis, kurš pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām mums mēģināja iestāstīt, ka tieši viņš esot pienācis nozīmīgu pensiju pieaugumu. Es kā invalīds un invaliditātes pensijas saņēmējs uzskatu, ka jaunajiem Saeimas deputātiem, kuriem varētu tikt likts priekšā balsot par šo visniecīgākās frakcijas „bīdīto” pārstāvi, vajadzētu ņemt vērā sausus faktus par patieso Reira kunga „ieguldījumu” šajā jomā. Visi manis minētie fakti ir viegli pārbaudāmi.

Tie, kas ir mācījušies fiziku, iespējams, atceras: lai izkustinātu ķermeni, ir jāpieliek spēks. Jo smagāks ir ķermenis, jo lielāks spēks būs jāpieliek, lai to izkustinātu. Savukārt ja ķermenis vai sistēma atrodas nestabila līdzsvara apstākļos, tad pat neliela spēka pielietojums var izraisīt lielas pārmaiņas – aizsāksies lavīna. Nestabils līdzsvars ir cilvēkam, kas atrodas uz nospriegotas virves bez balansiera. Dažkārt pietiek ar negaidītu spalgu troksni, kas, izraisot tikai viena muskuļa saraušanos, var izjaukt līdzsvaru. Par lielu pārsteigumu ļoti daudziem, izrādījās, ka Francijas sabiedrība 2019. gada nogalē bija nonākusi nestabila līdzsvara apstākļos.

Lai gan pēc aizvadītās nedēļas arestiem un kratīšanām Rīgas vicemēra Andra Amerika atkāpšanās pirmdienas rītā nebija liels pārsteigums, tomēr tā arī nebija gluži paredzama. Galvenokārt tāpēc, ka dažādi pārmetumi un apvainojumi pār Amerika galvu biruši ne reizi vien, un līdz šim viņš vienmēr ticis cauri ar kautri nevainīgu smaidiņu, kuru, kritiskāk paskatoties, varētu tulkot kā «pat necentieties». Šoreiz viss izskatās nedaudz citādāk.

Nezinu, kā jums, bet man kaislības ap jaunās valdības stiķēšanu liekas garlaicīgas. Nu, labi, tipi, ko paši esam ielikuši par nācijas glābējiem, viņus var saprast. Ambīcijas, godkāre, varaskāre. Normas robežās nav slikti. Lai paplūcas, pademonstrē principus. Pat primātu kopienā katram jāiekaro sava vieta, tāds ir dabas likums. Kur nu vēl no tāltālām planētām nākušas nācijas lielvalstī.

Vācija jau kļuvusi par ES centrālo, cementējošo valsti, un pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES tās nozīme tikai pieaugs. Līdz ar to Vācijas Kristīgo demokrātu savienības (KDS) vadības maiņa nav tikai Vācijai, bet arī visai Eiropai, tātad arī Latvijai, politiski svarīgs notikums.

Ziemeļkorejā viss ir vienkārši: viena partija, viens vadonis, viens – visiem kopīgs mediju ētikas regulējums. Demokrātiskās sabiedrībās nav Ziemeļkorejas vienprātības. Demokrātiskā sabiedrībā ir vienprātība par vārda un viedokļu brīvību un cilvēktiesību garantijām.

Teikšu, kā domāju – biedrības Latvijas Formula 2050 sadarbībā ar Pārresoru koordinācijas centru 7. decemrī LU bibliotēkā rīkotā konference Šīsdienas izvēles nākotnes mērķu sasniegšanā: NAP kā pilsoniskās līdzdalības un ilgtspējas stratēģija mani nepārliecināja, ka nākamais Nacionālās attīstības plāns (2021.–2027.) būs nepārprotami labāks par esošo, būs tiešām reāla nācijas ilgtspējas stratēģija. Arī tāpēc, ka esošais NAP (2014.–2020.) man pamatā šķiet vien vēlmju (galvenie mērķi: – ekonomisks izrāviens, ienākumu nevienlīdzības mazināšana, demogrāfijas problēmu risinājums) saraksts. Esmu savulaik nodarbojies ar to, ko tagad sauc par matemātisko modelēšanu, ietverot tajā lielu sistēmu gaitas plānošanu.

Nedēļas lielā ņemšanās ir svētku koncerta honorāri. Atkal radusies iespēja parunāt par kultūras cilvēku vēlmi tikt pie siles un salīdzināt, piemēram, dziesmu svētku virsdiriģentus ar popmūziķiem. Tiesa, atmiņa ir īsa. Tā vien šķiet, ka diriģentu žēlotājiem jau sen aizmirsušies Demakovas laika honorāri tiem pašiem dziesmu svētku rīkotājiem. Vai arī tas, ka Šipkēvica honorārs patiesībā ir tikai mazdrusciņ lielāks par Brigmaņa kunga mēnešalgu Saeimā, kas gan jau arī, tuvāk aplūkota, izrādītos veiksmīga apstākļu sakritība. Nemaz nerunāsim par visiem tiem kungiem, kuri vēl lielākas algas no valsts budžeta saņem ik mēnesi un dažkārt nevis Latvijas intereses aizstāv, bet savāra globālas ziepes.