Solītais jāpilda!

 
©F64 Photo Agency

Man 13. Saeimas partiju kvalitātes kritērijs būs šo partiju priekšvēlēšanu solījumu īstenošana. Jo vairs nav pieļaujams, ka pirms vēlēšanām partijām te it kā viena dzīve, pēc vēlēšanām – cita. Manā uztverē, laiks, kad neatkarīgai valstij, tās politiskajai varai bija kaut kāds pamats attaisnot savas kļūmes ar kaut kādām iepriekšējā režīma metastāzēm vai ārējām (politikas, kapitāla...) ietekmēm, Latvijā sen jau pagājis. Bet, ja mums, mūsu politiķiem trūkst gribas kā pienākas novērtēt sevi, ja mums arvien labpatīk pašiem savu politisko vārgulību uzvelt vai nu ārvalstu kapitāla, vai Krievijas, vai vēl kā ietekmei, tad tas tagad, teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas manā uztverē apliecina tik vien kā Latvijas politiskās varas valstisko neprofesionalitāti.

Partiju priekšvēlēšanu definīcijās es gribēju tik vien kā nolasīt reālistisku valsts nākotnes ainu vismaz šīs Saeimas sasaukuma perspektīvai. No esošās koalīcijas partiju solījumiem pamēģināju izveidot ko līdzīgu savam valdības uzstādījumam. Lāgā nesanāca. Jāteic, ka vairākām pozīcijām es nesaskatīju vis pietiekamu finanšu, bet gan intelekta (kadru, izglītības...) nodrošinājumu. Pagaidām tas ir vien pieņēmums. Par šo tēmu, pirms par to izvērsties, gribu aprunāties ar dažiem gudrākiem cilvēkiem nekā es. Bet - diemžēl arī Kariņa kunga valdības nolūkos, tās deklarācijā es saskatu vairāk darbu sarakstu nekā kabineta programmu. Es nebūt nesaku, ka fiksētie darbi būtu noliedzami, es tikai saku, ka, piemēram, atsevišķu resoru ambīcijas kaut vai darbinieku algu lietās var novest pat pie valdības krīzes. Nerunājot nemaz par to, ka šajā attiecību kontekstā pienāktos laikus integrēt un darīt mums uzskatāmu visu pārējo solījumu reālo vērtību (nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana vienīgajam mājoklim, cenu pazeminājums medikamentiem, ar nodokli neapliekamā minimuma un ar nodokli neapliekamā pensijas līmeņa celšana...). Domāju, ka šajā ziņā nopietnas problēmas var radīt arī administratīvi teritoriālā reforma, kuras ideja pagaidām man šķiet profesionāli nesakopta un nepamatota. Pat ja ievērojam tajā tikai vienu vārdu - «tautvaldība». Proti - varas tuvums cilvēkam.

Čehs Tomāšs Gariks Masariks savulaik rakstīja, ka «demokrātiju uztur un attīsta visu domāšana un sadarbība; un, tā kā neviens no mums nav nekļūdīgs, tad demokrātija kā sadarbība nozīmē toleranci un labā pieņemšanu no ikviena. Toties pretīga ir tādu cilvēku ielaišanās kompromisos, kuriem nav noteikta mērķa un pārliecības, politiski netālredzīgu, neizglītotu, mazisku cilvēku kompromisi...» Manuprāt, demokrātija Latvijā tās politiskās varas izpildījumā pagaidām nav tikusi līdz galam vaļā no Masarika uzskaitītajām kaitēm - politikānisma, vājuma, nesaprātības, diletantisma, bezprincipialitātes un arī bailēm. Labi, ka mūsu sabiedrībā nav izteiktu «grāvēju». Tomēr es liktu varai pie sirds vairāk rūpēties par visu sabiedrisko spēku organizāciju. Piemēram, es tomēr nesaskatu pietiekamu līdzsvaru starp to, ko vara ņem no mums (nodokļi, dažāda ierobežošana...), un to, ko vara mums dod (darba izredzes; cienījamas, nodrošinātas vecumdienas; kārtība; drošība; arī varas struktūru iztīrīšana no kriminalitātes, korupcijas...). Lielā mērā tieši tāpēc, ka šeit paļaušanās uz «laimīgu gadījumu» pārlieku bieži prevalē pār normālu dzīves un darba ritmu, mēs emigrējam uz zemēm, kur šis ritms ir daudzmaz stabils. Un vēl - arī saistībā ar partiju un ministru solījumiem es gribētu no viņiem visiem saņemt krietni mazāk «iespaidošanas» un krietni vairāk zināšanu.

Es te citēju Masariku arī tāpēc, ka viens no Kariņa kunga valdībai bīstamiem riskiem var izrādīties - destrukcija, nepietiekama spēja izprast valdību kā komandu.

Labākais piemērs te pagaidām, protams, ir KPV LV māžošanās, faktiski - partijas upurēšana sīkām intrigām. Tomēr - šajā ziņā mani tik daudz nesatrauc KPV LV iekšējie kašķi un vairošanās daloties, cik tieslietu ministra (!) sūdzēšanās ārvalstu vēstniecībām par to, ka Latvijas Ģenerālprokuratūrai ir cits viedoklis par Juri Jurašu nekā viņam. Nesaprotu, kāpēc šādas un šīm līdzīgas lietas nevar tikt profesionāli un perfekti izrunātas koalīcijas vai valdības ietvaros. Bet, ja parādās šādi vēstījumi, tad gribot negribot jāsāk domāt, ka pastāv vēlme ar kaut kādu reālu vai iedomātu ārēju sviru palīdzību uztiept valstij nevis tiesisku, bet korporatīvu viedokli.