Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) konferencē «Māmuļā» otrajā februārī mani visvairāk sarūgtināja vēsts, ka pērn mūžībā aizgājuši 779 apvienības biedri. Jā, jā, gadi. Gadi! Apvienība dibināta 1989. gada 14. oktobrī. Nu tajā vairs ir tikai ap 12 tūkstošiem ļaužu. Daudzus no viņiem es pazīstu, pateicoties saviem tuviniekiem. Uzskatu šo organizāciju un tās biedrus par mūsu brīvības, neatkarības un stājas, teiksim, tīrības ekspertiem. Turklāt, pateicoties viņiem, es jau puikas gados zināju Latvijas vēsturi, tā teikt, no pirmavotiem. Un Atmodas laikā spekulēt ar tās nezināšanu es nevarēju atļauties. Starp citu, es zināju Latvijas vēsturi arī, pateicoties sava Aviācijas institūta puikām. Jo, kad ciemojos pie viņiem Blagoveščenskā, Irkutskā, Taišetā vai vēl kur, viņi vai viņu vecāki veda mani rādīt, kur bija ieslodzīti vai kur dzīvoja latvieši. Un – neviena slikta vārda par latviešiem es no viņiem nedzirdēju.
Pēc visnotaļ slavējamā Haralda Bārzdiņa vadītā 6. vidusskolas pūtēju orķestra Auseklītis priekšnesuma LPRA priekšsēdētājs (konference viņu pārvēlēja amatā) Ivars Kaļķis, izteicis pateicību iepriekšējai valdībai un vairākām pašvaldībām par atbalstu represētajiem, atgādināja: «Šogad martā aprit 70 gadu kopš 1949. gada deportācijām un 20. martā aprit 100 gadu, kopš dibināta Latvijas Aizsargu organizācija, kuras rindās sastāvēja daudzi mūsu tēvi un vectēvi. Tas kalpoja par iemeslu 1941. un 1949. gadu deportācijām. (..) Vēlos pateikties Nacionālajai apvienībai par iespēju mums, represētajiem, piedalīties jūsu organizētajā paaudžu vienotības dienā pagājušā gada 15. maijā, kā arī jūsu jauniešu grupai par atbalstu atceres dienu pasākumu rīkošanā.
Beidzot esam sagaidījuši jauno valdību, iepazinušies ar tās deklarāciju. Izsakām cerību un novēlam, lai premjeram Krišjānim Kariņam ar savu inteliģenci un nosvērtību izdodas konsolidēt valdību kopīgam, ražīgam darbam, kas veicinātu Latvijas uzplaukumu un attīstību! Un ceram, ka politiski represētie arī netiks aizmirsti!»
Vairāki no delegātiem, ar kuriem aprunājos, īpaši uzsvēra Kaļķa kunga rūpes par represētajiem sociālajā jomā. Taču pamatā es viņiem jautāju - kā viņi vērtē to, kas te, mūsu valstī, patlaban notiek, kāda ir notiekošā kvalitāte, kāds ir mūsu zemes virzības vektors.
Lūk, ko teica, piemēram, ilggadējais bijušais LPRA priekšsēdis Gunārs Resnais: «Pats redzat - represētajiem dūša vēl turas... Par valsti? Faktiski jau 30 gadu turpinās situācija, kad neviens lāgā ne par ko neatbild. Es neceru, ka tā mēs varam kaut kur tālu uzplaukt. Jā, dzīvojam, jā, materiāli situācija uzlabojas, bet, kad tu pieej klāt bērniem un pensionāriem, tad - nav ko teikt.
Un partijas... Manā uztverē valsts nelaime ir arī tā, ka nav tās kreisās puses. Mēs to kreiso pusi esam uztaisījuši par krievisko pusi, kura mums vairāk it kā nekur neder... Tāpēc te labējais maina labējo, meklē viens otram robus... Nav līdzsvara. Bet demokrātija ir līdzsvars. Kurš to līdzsvaru te taisīs? Ir jāmaina sistēma, kā mēs ievēlējam cilvēku.
Pagaidām es šajā ziņā esmu pesimists. Būtu grēks tā teikt. Paēduši esam. Latvija attīstās. Uz vietas nestāv. Bet - ja salīdzināt ar kaimiņiem, ja runāt par bezcerīgumu, kas saistāms ar izglītību un pensionāriem, tad man nav piedošanas... Es pat bremzēju sevi, lai tikai neietu iekšā šajā jūklī, kurā es neredzu labumu.»
Savukārt Edmunds Būmanis sacīja: «Man šobrīd liekas, ka mēs pamazām zaudējam savu neatkarību. Neatkarību un varu. Protams, tie, kas tagad nonāca Saeimā, ir par sevi augstās domās... Bet, manuprāt, Saeimas kvalitāte ar katru sasaukumu krītas. Jo, redzat, pretenzijas aug, visi grib uzreiz gūt kaut kādus sasniegumus, bet - spēju to īstenot nav. Turklāt man šķiet, ka piecdesmit padomju gados tomēr ir ticis izskalots latviskais darba tikums. Jo - bez darba nekas nenotika. Redz, es piederu pie tās paaudzes, kuru bērnībā mācīja un kurai lika strādāt. Un man par darbu bija tēva un mātes priekšā jāatbild. Bet nu bērnam, kurš nes malku, kurina krāsnis, laikam Liepājā, uzlaiž bērnu tiesību aizsardzību... Vai mēs gribam izaudzināt slaistu paaudzi?» Andrejs Birzgalis no Valmieras te piebilda, ka esam uzaudzinājuši bērnus, kuri kalpo ārzemēm. Kaut kas nav padarīts līdz galam.
Noklausījies konferencē teikto, es gribētu uzsvērt, ka attieksmei pret šiem cilvēkiem jābūt nevis viņu kā lūdzēju, bet valsts varas, valsts politikas strikti noteiktai, turklāt - vispārīgai, nevis atsevišķu pašvaldību labās gribas noteiktai.
