Paaudze, kas 21. gadsimtā apgūst zināšanas par pasaules pārvaldību, piemēram, lēmumu pieņemšanas kārtību ANO, parasti pauž lielu izbrīnu, kāpēc piecām pasaules valstīm – Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Krievijai un ASV, kas ir ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – ir dota tik milzīga vara pār visām citām valstīm (tiesības noteikt, vai iebrukums kādā valstī ir vai nav agresija, ar savu veto apturēt jebkuru ANO Drošības padomes lēmumu utt.). Tāpat jaunākās paaudzes ļaudis pauž neviltotu izbrīnu, kāpēc Francijai vai Lielbritānijai ir veto tiesības ANO Drošības padomē, bet Indijai – otrajai pasaules lielākajai valstij pēc iedzīvotāju skaita – nav?
Pēc Otrā pasaules kara tika izveidots pasaules pārvaldības modelis, kas atainoja tā laika reālo spēku sadalījumu pasaulē. Dibinot ANO, Lielbritānija pārstāvēja nevis valsti, kas pamatā aizņem tikai vienu lielu salu Eiropas rietumos, bet visu Britu impēriju ar visām tās kolonijām Āfrikā un Āzijā. Pēc Otrā pasaules kara Francijai piederēja Indoķīna, tās koloniālie valdījumi pārklāja trešdaļu Āfrikas utt. No šī laika ir pagājuši vairāk nekā septiņdesmit gadi. Ekonomiskā potenciāla, militāro spēku un politiskas ietekmes sadalījums ir būtiski manījies, bet ANO Drošības padomes struktūra ir iekonservējusi 20. gadsimta pirmās puses spēku sadalījumu. Francija ir atvadījusies gandrīz no visiem lielajiem koloniālajiem valdījumiem. Britu impērija ir transformējusies Britu sadraudzībā - starptautiskā organizācijā, pār kuras dalībvalstīm Lielbritānijai nav tikpat kā nekādas varas. Pasaules ekonomikā par milzīgiem un ietekmīgiem spēkiem pārtapa Ķīna, Vācija, Indija, Japāna, Brazīlija utt.
Militāro realitāti, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, atspoguļo arī 1949. gadā nodibinātā NATO. NATO tika izveidota laikā, kad lielākais ASV politisko un militāro interešu apdraudējums bija precīzi un viennozīmīgi identificējams kā iespējamā PSRS agresija pret demokrātisko Rietumeiropu. Tāpēc ASV tērēja ievērojamu ekonomisko resursu apjomu, lai ar militāru spēku koncentrāciju neitralizētu apdraudējumu Rietumeiropai. Taču 70 gadi ir ļoti ilgs laiks. Spēku samērs ir mainījies. Krievija joprojām ir bīstams un ne vienmēr prognozējams spēks savām kaimiņvalstīm, bet Krievija nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu neizvirza kā mērķi iznīcināt vai okupēt Rietumeiropu. Turklāt septiņdesmit gadu laikā Eiropa, kas bija otrs lielākais pasaules ekonomikas centrs, ir neglābjami zaudējusi konkurences cīņā ar Austrumāziju. Āzijas austrumos tagad ir koncentrējies pasaules ekonomikas vislielākais svars. Daudzas teritoriālās problēmas, kuras izveidojās laikā, kad Ķīna bija tik vāja, ka ar tās interesēm varēja nerēķināties, būs jārisina, ņemot vērā Ķīnas pārtapšanu par superlielvalsti. Tas attiecas gan uz Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas attiecībām, gan Ķīnas un Taivānas nākotni, gan Ķīnas un Japānas savstarpējām pretenzijām par resursiem Klusā okeāna rietumos. Nevienu no šīm problēmām 21. gadsimtā vairs nevarēs risināt atbilstoši 20. gadsimta piecdesmitajos gados izstrādātajiem scenārijiem.
Vienīgais reālais spēks, kas var līdzsvarot Ķīnas pieaugošo ietekmi Klusā okeāna austrumu piekrastē, ir ASV. Ja Amerika vēlas saglabāt ietekmi šajā pasaules daļā, tai jau tuvākajos gados būs jāpalielina sava klātbūtne Klusā okeāna reģionā. ASV neglābjami būs jāpārdala pieejamie resursi, kaut kur tie būs jāsamazina, lai palielinātu to koncentrāciju ASV patiesajām interesēm svarīgākos reģionos. Ir pilnīgi loģiski un saprotami, ka pārāk liela amerikāņu spēku koncentrācijai Ziemeļatlantijas telpā ir lieka.
Šo resursu pārdale ir neizbēgama. Ir iespējami divi scenāriji. ASV samazinās savus militāros spēkus Ziemeļatlantijas telpā, bet tos ekvivalentā apjomā aizvietos citas NATO dalībvalstis. Šī ir racionāla ideja ASV prezidenta Donalda Trampa nemitīgajiem aicinājumiem, ka NATO dalībvalstīm ir jāpalielina militārie izdevumi. Otrs scenārijs, kas jau tika apspriests Baltajā namā - ASV izstājas no NATO vispār, ļaujot pārējām alianses dalībvalstīm gādāt par Ziemeļatlantijas telpas drošību ar saviem resursiem. ASV prezidents nav traks. ASV prezidents savas valsts ilgtermiņa intereses risina nedaudz parupji - nelietojot diplomātiskus izteicienus, lai apslēptu nolūkus. ASV ilgtermiņa intereses ir pārvietot militāros resursus no Eiropas uz Klusā okeāna rietumu daļu.
ASV prezidents izsaka to Amerikas spēku noskaņojumu, kas vēlas sagatavot ASV iespējamam konfliktam par ekonomiskās varas pārdali, kas varētu jau visai drīz sākties Āzijas austrumos.
Tas nozīmē, ka Eiropas valstīm ir jāgatavojas iztikt bez tik iespaidīgas ASV militārās klātbūtnes šajā pasaules daļā. To labi apzinās lielāko ES dalībvalstu līderi. Kamēr Baltijas politiķi pazemojošā formā mēģina izlūgties no amerikāņu politiķiem nemitīgus apliecinājumus transatlantisko vērtību nemainīgumam mūžīgi mūžos, Francijas un Vācijas līderi šonedēļ parakstīja jaunu draudzības līguma formātu, kas paver ceļu vienotu ES militāru spēku izveidošanai.
