Apgaismot vai apņirgt?

 
©F64 Photo Agency

Pēdējos gados daudzi politiskie analītiķi pauž bažas par aizvien pieaugoša primitīvisma ievazāšanos visās ikdienas dzīves sfērās, tajā skaitā politikā. Izglītotība, augsts intelekts, plašas zināšanas vairs nešķiet neapstrīdamas vērtības. Politiskajā cīņā arvien biežāk uzvar nevis spožs intelektuālis, bet gan cilvēks, kurš runā vienkāršā, «tautai» saprotamā valodā un saka «visu kā ir». Citiem vārdiem sakot – populists. Latvijas gadījumā Artuss Kaimiņš vai «revolucionārie matroži» no Jaunās konservatīvās partijas..

Parasti šo sabiedrības intelektuālo prasību latiņas pazemināšanos saista ar laikmetu, kurā viss notiek ātri, steidzīgi, virspusēji, jo tādi ir virtuālās komunikācijas nerakstītie nosacījumi. Droši vien tā arī ir, bet zināma loma primitīvisma triumfā jāuzņemas arī pašam intelektuāļu slānim. Tā vietā, lai izglītotākie, intelektuāli apdāvinātākie pret mazāk izglītotajiem un mazāk apdāvinātajiem izturētos ar zināmu līdzcietību un augstsirdību, bieži vērojama pavisam cita attieksme - apņirgšana, izsmiekls, nicinājums. Ja cilvēks, kurš par tevi varbūt arī ir gudrāks, tevi apsmej, tad diez vai gribēsi viņam sekot un centīsies viņam līdzināties. Tāds cilvēks izraisa tikai atgrūšanos.

Šeit var iebilst, ka apgaismības laikmeta pīlāri Voltērs un Ruso arī bija pazīstami ar savu aso satīru un neslēpto sarkasmu. Taču viņi izsmēja tos, kas paši, dzīvojot pārticībā un greznībā, faktiski parazitēja uz tumsonības rēķina. Tāpēc viena lieta ir izsmiet Trampu, bet pavisam cita - nosaukt par nožēlojamiem un apņirgt viņa atbalstītājus.

Domāju, ka ASV prezidenta amata kandidātes Hilarijas Klintones liktenīgā kļūda, kura maksāja viņai kāroto Baltā nama saimnieces krēslu, bija viņas slavenā 2016. gada 9. septembra runa. Tajā viņa visus savus ideoloģiskos oponentus ievietoja nožēlojamo grozā (basket of deplorables). Augstprātība ir tā lieta, ko cilvēki ļoti neieredz. Politikā tā ir iznīcinoša. Varētu domāt, ka prastums un muļķība ir ne mazāk iznīcinoši, taču izrādās, ka vairs ne. Pietiekami ilgu laiku cilvēkiem ir stāstīts, ka kauns ir būt nevis prastam, bet pārāk «smalkam».

Atcerēsimies, kāds bija galvenais ideoloģiskais vēstījums slavenajā Džeimsa Kamerona 1997. gada filmā Titāniks. Īstā, jautrā, patiesā dzīve ir tikai uz apakšējiem klājiem, kamēr uz augšējiem valda stīvums, garlaicība un samākslotība. Stilīgi ir nēsāt vaļēju, pār biksēm izlaistu rūtainu kreklu, nevis staigāt uzvalkā ar kaklasaiti. Ēst vienkāršu hamburgeru ar abām rokām, nevis mocīties ar nazīti un dakšiņu, ievērot etiķeti un ēst kaut kādus nesaprotamus ēdienus. Katram jābūt apmierinātam ar to, kāds viņš ir. Ja esi dumjš un prasts, tad ar to lepojies un pat neslēp savu nicinājumu pret inteliģentajiem briļļainīšiem.

Diemžēl arī inteliģentie briļļainīši sen jau nav nekādi cēlas morāles etaloni, bet gan paši ar prieku izsmej tos, kuriem nav paveicies iegūt pietiekami labu izglītību un uzaugt augsti kulturālā vidē. Un tie, kas tiek izsmieti, dumpojas. Tieši par spīti augstprātīgajai Hilarijai un «labo darbu čempioniem», viņi nobalso par Trampu un Kaimiņu. Kad pretēji acīmredzamajam tev liek ticēt pie rakstāmgalda sacerētām, ar reālo dzīvi attāli saistītām teorijām, tad cilvēki nobalso par Orbanu, Kurcu un Salvini.

Kad reiz es tviterī vainu par Brexit, Trampu un populisma vilni pasaulē daļēji uzvēlu arī kreisi liberālajām aprindām, tad tiku izsmiets ar domu - pie kādām vēl pasaules ķibelēm liberāļi vainīgi? Atkārtošu vēlreiz. Liberāļu vaina šeit ir viņu pašu uzvedības stilā un morālajā kapacitātē. Līdzīgi kā daļa vainas par to, ka Rīgā saimnieko Ušakovs, jāuzņemas Rīgas domes opozīcijai, kura nespēj vai vienkārši negrib virzīt savus jaudīgākos spēkus, lai pārņemtu varu galvaspilsētā. Ja pretējā pusē ir cilvēki ar tādu idejisko jaudu kā Ķirsis, tad Ušakovam ir izredzes uzvarēt vēlēšanās pat pēc visiem korupcijas skandāliem.

Agresivitāte, iespējams, ir īpašība, kas palīdz uzvarēt, taču, ja cilvēki, kuri uzdodas par cilvēces saulvežiem pa progresa un humānisma ceļu, demonstrē agresīvu neiecietību, gatavību pakļaut totālai morālās vajāšanas kampaņai jebkuru citādi domājošo, tad rodas tas atgrūšanas efekts, kas noved pie tā morālā relatīvisma, kurš šobrīd vērojams visā plašajā pasaulē.