Kāds vārds par kultūras lielvalsti

 
©F64 Photo Agency

Esmu ar kājām un rokām par pētījumiem, kas analizē kultūras patēriņu, jo tie liek domāt un dod iespēju saredzēt jaunas iespējas tur, kur rutīnas aizmiglots skats reizēm neko jaunu vairs nav spējīgs ieraudzīt. Par respektablo pētījumu vairāk lasiet vakardienas Neatkarīgajā ¬– kolēģe Aisma Orupe īsos vārdos pateikusi svarīgāko.

Varu tikai priecāties, ka, piemēram, jaunajos kultūras objektos domā par cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Rietumeiropas pilsētās ļaudis ratiņkrēslā uz ielas ir ikdiena. Viņiem nav jānīkst vientulībā iesprostotiem šaurā istabā. Tomēr diezin vai ir vērts gavilēt par cilvēku ar kustības traucējumiem paplašinātajām iespējām Latvijā. Staciju peroni un simtgadīgās električkas ir tādi, ka vesels cilvēks savā vēlmē apmeklēt kādu kultūras pasākumu tur var iegūt kustību traucējumus bez mazākajām problēmām. Vagonu stāvās kāpnes droši vien projektējis kāds doktora Mengeles domubiedrs padomju slēgtās pilsētiņas slepenajā konstruktoru birojā. Mana paaudze pa tām pirmoreiz mūžā kāpa bērnudārza vecumā un ripos lejā mūža nogalē, kad nespēs vairs uzdabūt kāju uz nākamā pakāpiena, jo pasažieru vilcienu iepirkums jau atkal ticis apturēts.

Atļaušos arī kādu mazu repliku par dažu kolēģu un paziņu sacelto ažiotāžu citos masu medijos un sociālajos tīklos. Ko jūs jūsmojat, ka pieaudzis kultūras pasākumu apmeklētāju skaits? Pētījums, visticamāk, ietver neskaitāmas izņēmuma gada - Latvijas simtgades - bezmaksas aktivitātes, kas bija pieejamas ārkārtīgi plašai auditorijai. Muļķim bija jābūt, lai nekur neietu, neko neskatītos, turklāt ja visu par velti svieda pakaļ. Tas, ka šī pakaļ sviešana radina kultūras patērētāju pie haļavas, stiprinot nesatricināmi boļševistisko pārliecību, ka «man kultūra pienākas par velti», ir cits jautājums. Izrādās, par velti dod ne tikai sieru peļu slazdā, arī kultūras cilvēku atalgojums balstās principā - kultūra un tās darbinieki mums pienākas bez maksas.

Daudz vēsāk jāaplūko arī pētījumu daļa, kas vēsta par kritumu. To neietekmē ne simtgades bezmaksas bombonkas ne citi paplašinātās kultūras labumi no sērijas «biju zooloģiskajā dārzā» vai «redzēju gleznu izstādi tirdzniecības centrā». Krītas bibliotēku apmeklējumu un lasītāju skaits. Kāpēc lai tas pieaugtu, ja valstī ik dienas paliek aizvien mazāk iedzīvotāju. Tam jākrītas, kaut gan grūti pateikt, vai tāpēc mazāk lasa. Vēl cilvēki aizvien mazāk skatoties kultūras raidījumus. Nav jau ko skatīties, ja sabiedriskā televīzija par prime time cienīgiem uzskata sapelējušus seriālus ar mistera Bīna un Burkā kundzes piedalīšanos. Asiņainās deviņdesmito gadu batālijas LTV aizkulisēs, kuru rezultātā toreiz ne bez infarktiem un kuņģa čūlām tika izkarota kultūras sleja - nepilna stunda katru dienu labā raidlaikā, visiem aizmirsusies. Tāpat kā kultūras raidījumi, kuru vairāk tā kā nav, nevis ir. Varētu ilgi skaitīt un skatīties, kas slēpjas zem katra statistikas procenta, bet nudien, taisot kultūras patēriņa pētījumu 2018. gadā, varam mierināt sevi ar domu, ka nu vismaz vienreiz mēs paliksim vēsturē ļoti kulturāli.

Vai tādi būsim 2019. gadā? Te nav ne vieglu atbilžu. Pat konjunktūru perfekti sajūtošie kultūras iestāžu vadītāji šobrīd pauzē kā Vijas Artmanes varone filmā Teātris. Lekties ar sistēmu viņi nedrīkst, jo atbild par desmitiem darbinieku, kuriem jāmaksā algas, kuri kultūras jomā strādā tāpēc, ka ir Latvijas patrioti. Skaidrs, ka mēs visi esam atkarīgi no politiķiem, bet politika arī šonedēļ šūpojas kā tāda masa vircas bedrē. Nu izkratīja Nila Ušakova kabinetu. Kas tālāk? Nu taisām masu sapulci, lai nobalsotu, kas ir tiesiskāks - deputāts vai prokurors. Kā tādā Orvela sāgā.

Tikmēr sirdscilvēki sociālajos tīklos līksmo - yes! Tagad beidzot atlaidīšot «zagļu bandu» Rīgas domē. It kā pieauguši ļaudis, bet tik naivi un arī pasakām tic. Ja atlaidīs, tad visu domi. Un jauno, visticamāk, vēlēs uz dažiem mēnešiem, kas pēc atlaišanas būs atlikuši līdz kārtējām domes vēlēšanām. Un beigās ievēlēs tos pašus, ko līdz šim. Bet cik tas maksās sirdscilvēkiem nepieliktās algās un izķēzītos nodokļos? Tomēr nav ko skumt, jo pāri veselajam saprātam valda šī kopš 1991. gada nesatricināmi stulbā ticība - jaunie būšot tie īstie. Iepriekšējā pasaciņa par komunismu bija vismaz smieklīga.