Viedoklis

4. decembrī NATO ārlietu ministri vienprātīgi secināja, ka Krievijas Federācija ir attīstījusi un testējusi raķetes, kuras ir iekļautas ASV un PSRS 1987. gada līgumā par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju. ASV sanāksmē pauda nostāju, ka Krievijas Federācijai tiek dotas 60 dienas, lai mainītu uzvedību, vai arī ASV izstāsies no līguma. ASV iespējamā izstāšanās no Eiropas drošībai ļoti svarīgā, bruņošanos ierobežojošā līguma nebija pārsteigums, jo jau novembra sākumā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja par ASV nodomu izstāties no līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju.

Lasot deklarācijas preambulu, automātiski rodas jautājums: kā tas tiks realizēts? Izlasot deklarāciju un viedokļus kopumā, izsmeļošas atbildes uz minēto jautājumu nav.

Parlamenta nespēja nonākt līdz valdības izveidošanai neliecina par deputātu jukšanu prātā. Pat ja viņi izskatās pēc trakiem, tas nav labojams tikai ar parlamenta pārvēlēšanu.

Aizejošā Ministru kabineta komiteja konceptuāli atbalstīja valsts budžeta finansējuma – vairāk nekā 53 tūkstošu eiro – piešķiršanu mediju ētikas uzraudzības padomes izveidošanai.

Nesaprotu, kāpēc demokrātiskā valstī varai gribas nacionalizēt mediju ētiku. Vai tad nav pietiekami skaidri noteikti starptautiski mediju ētikas principi? Vai tad vairs nav respektējama kaut vai Starptautiskā žurnālistu uzvedības principu deklarācija (1954., labojumi 1986.). Kur palikuši Starptautiskie žurnālistu profesionālās ētikas principi (Parīze, 1983. gada novembris) un starptautiski pieņemtie informatīvo tiesību standarti?

Viens no Latvijas simtgades svinību spilgtākajiem pasākumiem, manuprāt, bija Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes leģendārās rokoperas Lāčplēsis jaunuzvedums 30 gadu pēc pirmizrādes. Iestudējumā attēlotie viltīgie paverdzinātāji Līkcepure un Dīterihs ar vienkāršo uzstādījumu – meklējiet Kangaru latviešu tautā – būtu katrreiz jāatceras, kad kāds mums atnes tālās zemēs sastādītu dokumentu un mudina bez liekas šaubīšanās to parakstīt.

Šī gada rudenī mani nedaudz izbrīnīja, kāpēc Kultūras ministrija kopīgi ar vairākiem nozares aktīvistiem histēriskā ātrumā cenšas uzkonstruēt normatīvo bāzi, lai iedalītu valsts budžeta finansējumu Mediju ētikas padomes izveidošanai un darbībai. Darbs noslēdzās ar konceptuālu atbalstu mediju ētikas uzraudzības mehānismam, bet tālākas aktivitātes, visticamāk, būs jāveic jaunajai Saeimai un jaunajai valdībai.

Pēc ilga darba, aptuveni 300 ekspertu iesaistes tapis un beidzot valdībā atbalstīts vispārējās pamatizglītības standarts, kas ietver pamatprincipus mūsdienīgas izglītības iegūšanā.

25. novembrī Eiropas Padome, kurā piedalās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi, apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Lielākā daļa ES līderu ir pragmatiski ļaudis, kas labi saprot, ka draudi smagi sodīt Lielbritāniju par uzdrīkstēšanos izstāties no ES, kaut vai lai atturētu citas valstis un tautas sekot Lielbritānijas paraugam, bija tikai retorika.

Ceru, ka šis nav tas gadījums, kad, citējot zelta laiku radio SWH ētera personības: «viss jau apēsts, viss jau izdzerts, jubilārs sāk nepatikt». Ballīte beigusies, un esam pamodušies nākamajā simtgadē. Tad, kad noskries putas, vietā būs uzdot jautājumu, kas palicis atmiņā – svētki vai sastrēgumi pēc svētkiem? Varu derēt, ka, notikušajam nonākot punktā «kādreiz zāle bija zaļāka», pat spaidīšanās pēcsvētku drūzmā un korķi liksies mīļš un neaizmirstams piedzīvojums, kāds iespējams tikai reizi simt gados. Jo padomājiet, pēc kā izskatās šie košie apgalvojumi – mēs atbraucām salūtu skatīties, bet tur kaut kādi idioti mums visu iztraucēja. Visi taču gribēja redzēt salūtu.

Kāda būs mūsu valsts 2118. gadā? Tik tālā nākotnē grūti aizfantazēties. Ja nenotiks kari, mēri, moru un saracēņu uzvaras gājieni, Latvija noteikti pastāvēs, būs gan latviešu valoda, gan kultūra. Varbūt tā nebūs gluži tāda, kā iztēlojamies – tā ietekmēsies no citām, taču diezin vai tik ļoti lielā mērā, lai mūsdienu latvietis nespētu sarunāties ar savu simt gadu tālo pēcnācēju.

«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).

Francijas prezidenta Emanuela Makrona 7. novembrī teiktais intervijā radiostacijai Europe 1, kurā viņš norādīja uz nepieciešamību nākotnē, lai aizstāvētu Eiropas drošību no iespējamās Ķīnas, Krievijas un arī ASV pretdarbības, izveidot kopēju Eiropas armiju, izraisīja lielu starptautisku rezonansi. 10. novembrī, ieradies Francijā uz Pirmā pasaules kara atceres pasākumiem, ASV prezidents Donalds Tramps savā tvitera kontā izteica sašutumu par Emanuela Makrona paziņojumiem: «Francijas prezidents Makrons tikko ieteica Eiropai izveidot savu militāro spēku, lai pasargātu to no ASV, Ķīnas un Krievijas. Ļoti aizvainojoši, bet varbūt Eiropai vispirms vajadzētu maksāt taisnīgu daļu no NATO izdevumiem, kurus lielā mērā subsidē ASV!»

Gribu uzslavēt šā gada astoņpadsmito novembri. Proti – no sirds pateikt lielu paldies valsts simtgades dienas pasākumu organizētājiem un dalībniekiem, kā arī kolēģiem no televīzijām un radio. Manuprāt, viņi visi bija savu uzdevumu augstumos. Paldies!!! Cepuri nost! Sevišķi mani aizkustināja tas, ka pie Brīvības pieminekļa tika, tā sacīt, pulcēta visa Latvija – dažādi ļaudis no dažādām vietām. Ģimenes cilvēki, strādnieki, laucinieki, intelektuāļi, kultūras ļaudis...

Latvijas simtgades kritiķi internetā un sociālajos tīklos ņemas par to, ka vienpadsmit miljonus eiro, kas esot iztērēti simtgadei, būtu bijis iespējams iztērēt lietderīgāk. Riskēšu valsts jubilejas priekšvakarā izpelnīties sašutuma vētru un kaisīšu sāli brūcēs. Šī vaimanāšana vienā lielā savā daļā ir tāda jau ar romānu Mērnieku laiki trāpīgi uzlikta diagnoze mūsu tautiešiem. Ainas par lielā mielasta gaidīšanu grāmatā uzrāda precīzi to pašu, ko tagad ar simtgades gaidīšanu. Sakot no tukšas muldēšanas, ka nu tik būs, beidzot ar gariem ģīmjiem par to, ka personiskajā bankas kontā no lielās summas nekas nav iekritis. Un tad jau nu iet vaļā kārtējais ļer-ļer par to, cik iekritis svešos makos.

Vissarežģītāk ir pieņemt izšķirošus lēmumus – tādus, par kuriem zini: tie noteiks tavas dzīves ritējumu un, iespējams, ietekmēs vēl nākamās paaudzes. Pieņemt tādus lēmumus, kas izslēdz nejaušību vai apstākļu sakritību. Šāds lēmums bija jāpieņem tiem cilvēkiem, kuri 1918. gada 18. novembrī nolēma dibināt Latvijas valsti. 1918. gada 18. novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena. Diena, ar kuru lepojamies. Diena, kurā, kopīgi dziedot Dievs, svētī Latviju!, mums birst asaras pār vaigiem no apziņas, ka mums ir laime un gods to dziedāt savā valstī.

Pāris dienas pirms valsts simtgades atļaušos būt sentimentāls, privāts un aizkustināts. Tādu garastāvokli man radīja vairāki desmiti cilvēku Saldus bibliotēkā devītajā novembrī. Es nezinu, kāds viņiem tika labums no manis, bet viņu starojums, viņu gaišā ieinteresētība savā tautā un valstī atgrieza mani pie uzskata, ka mūsu nācija nav zaudējusi savu izdzīvošanas gudrību, lai kādi ar’ laiki to piemeklētu.

Šī laikam ir pirmā valdība, kuras izveidi noraka pārāk ambiciozi sastādītā valdības darbības programma.

TV kanālā Doždj (Lietus) dzirdēju krievu emigrācijas rakstnieka Oļega Radzinska teikto par Krieviju: viss ir kļuvis citāds, bet – nekas nav mainījies. Padomāju – vai tad pie mums, Latvijā, nav tāpat?

Uzmini nu, kas tas ir – ielāps uz ielāpa, kopā neturas? Tas ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) Latvijas veselības aprūpes sistēmā.