Barjera pret globalizāciju?
ASV vēlas nolikt starp sevi un Meksiku barjeru (Mexico Border Wall). Iecerētā sēta būšot 1609 kilometrus gara un deviņus metrus augsta. Pērn ASV prezidents Donalds Tramps teica, ka tā varētu izmaksāt zem 30 miljardiem ASV dolāru. Bet ASV demokrāti rēķina, ka izmaksas varētu sasniegt 70 miljardus dolāru. Mani šādas idejas neiedvesmo. Roma un, šķiet, arī Ķīna, gribēdamas savulaik norobežoties no barbariem, darīja ko līdzīgu. Vēsturnieki apgalvo, ka lielu panākumu šīm akcijām nebija. Un šajā ziņā es sliecos piekrist ASV demokrātiem, ka tā būtu samērā bezjēdzīga cīņa pret nelegālo migrāciju.
Taču - es pieļauju, ka šai iecerei, šim žogam varētu būt arī cita nozīme, nekā tik vien kā narkotiku un nelegālo migrantu plūsmu ierobežošana uz 3100 kilometru garās Meksikas un ASV robežas. Gluži vai simboliska nozīme. Raugi, 2001. gadā izdotajā grāmatā XXI gadsimta pasaules kārtība talantīgais krievu vēsturnieks un politologs Anatolijs Utkins (1944.-2010.), atzinis, ka ASV bija XX gadsimta lielākais līderis, rakstīja: «Vašingtonas lēmums saistīt savu likteni ar demogrāfiski un ekonomiski augošo Meksiku kā arī ar citām Latīņamerikas valstīm visai krasi maina pašu Savienoto Valstu etnisko seju un vēl vairāk nostiprina Latīņamerikas elementu Ziemeļamerikas mozaīkā.» Autors piebilst, ka «vienlaikus asociācija ar Austrumeiropu padara etniski citādu Rietumeiropas konglomerātu. Abos reģionos top vājāka anglosakšu-ģermāņu «vienojošā stīga». Tā zaudē savas pozīcijas gan Ziemeļamerikas «kausējamajā katlā», gan arī Rietumeiropas tautu konfederācijā.» Man šie vārdi šķiet visai uzskatāms (no pretējā) ASV prezidenta Donalda Trampa nostājas skaidrojums un savā ziņā arī Brexit iemeslu atklāsme.
Globalizācija pret nacionālajām interesēm? Nacionālās intereses pret globalizāciju? Jautājuma zīmes es te lieku tikai tāpēc, ka vēlos saņemt perfektu, profesionālu un patiesu situācijas vērtējumu no ekspertiem. Pagaidām šis vērtējums man liekas tik sekls, ka sliecos piekrist profesora Jura Rozenvalda (skat. NRA, 15.01.2019.) apgalvojumam - pat lielie, pat Eiropas politiskie līderi lāgā nezina, ko darīt. Katrā ziņā šajā līmenī būtu vērts nopietni domāt un tad izšķirties par rīcību katram savas valsts nākotnes labā. Man šķiet, ka Donalds Tramps šajā ziņā par savu versiju ir izšķīries.
Savulaik viņš teica: «Amerika tagad piedzīvo ne tos labākos laikus. Un - lai pārvarētu visas likstas, mums jātic sev tā, kā es ticu sev. Un ziniet, ka es sev ticu ļoti stipri!» Tā tas varētu būt, jo sevišķi, ja viņam valstī, manuprāt, nav pietiekami konstruktīvas opozīcijas. Tāpēc viņš pagaidām arī nesaskata vajadzību meklēt kādus sevišķus kompromisus un savas idejas pamato ar to, ka ASV nacionālās intereses viņam ir primāras.
Šā vai tā - pasaules kārtību vai nekārtību patlaban, manuprāt, patlaban vairs nenosaka tikai ASV ietekme. Diez kādas kārtības pasaulē nav, taču «lielie» arvien cer, ka tiem izdosies savu priekšstatus par šo kārtību ieviest pamatā ar spēku. Tostarp arī pašas Amerikas situācija - kaut vai saistībā ar to pašu žogu starp ASV un Meksiku - jau tiek raksturota kā «humānā krīze» vai «nacionālās drošības krīze» (Donalda Trampa preses sekretāre Sāra Sandersa).
Viens ir skaidrs - šie nav stabilie, šie ir pārmaiņu laiki. Un diemžēl mēs pagaidām nespējam lāgā definēt ne šīs pārmaiņas, ne to kvalitāti. Šajā kontekstā mana attieksme pret Donalda Trampa idejām un uzstājību ne tuvu nav viennozīmīga. Jā, es atzīstu, ka, piemēram, Kārlis Streips pazīst amerikāņus un Amerikas politiku daudz (!) labāk nekā es, tomēr patlaban man nez kāpēc gribētos, lai viņa atklāsmēs būtu mazāk ideoloģijas un vairāk dialektikas.
Jo - manā uztverē runa pamatā nav par to vai citu žogu, bet par pasaules kārtību mūsu tuvākajā nākotnē. Amerikas pētnieks Raits apgalvo, ka nākotne būs atkarīga no tā, cik ātri Amerikas un Eiropas politiskie līderi sapratīs, ka visdrošākais ceļš uz stabilu pasauli ir jaunu nelielu, homogēnu nāciju radīšana. Jo ANO spēkiem «vieglāk apsargāt robežas, nevis kopienas». Bet - kas tad pēc būtības ir šie ANO spēki, ja ne tas pats žogs?
Kas no tā Latvijai? Pirmkārt, gribētos, lai mūsu politika savos apsvērumos rēķinās ar iespējamajiem pasaules kārtības scenārijiem. Otrkārt, ja runāt kaut vai par medijiem, tad cenzūru es nepieļautu, bet gribētu (arī oficiālā līmenī) kvalitatīvu milzīgās un arvien augošās informācijas plūsmas vērtējumu.