Pērkam popkornu, valdība nāk?!
 
©F64 Photo Agency

Kaut kur sociālo tīklu dzīlēs bija lasīta atziņa, ka valdības veidošanu var vērot kā seriālu ar popkorna tūtu rokās, jūtot līdzi katram sižeta pavērsienam. Jo pat tad, kad liekas, ka nu jau viss iet savu rāmo gaitu uz valdības apstiprināšanu, pēkšņi rodas kādi neparedzēti apstākļi, kuru dēļ scenārijs atkal mainās.

Varētu domāt, ka tas notiek tāpēc, ka ievēlēti taču tādi jauni politiķi, kuru pieredze ir mazu, lai darbotos ne tikai atbildīgi, bet arī pietiekami ātri. Taču diez vai šeit visu izdotos novelt uz politiskās jaunības degsmi. Pirmkārt, vērojot cilvēkus pie valdības veidošanas sarunu galda, ir redzams, ka tikai divi trīs no viņiem ir bez politiskās pieredzes. Vēl vairāk, drīzāk ir pilnīgi otrādi - valdību veido pat pārāk politikā apbružājušies personāži, lai nu nezinātu, ko lai dara un kā Latvijai tikt pie strādātspējīgas valdības. Tātad jāizdara pieņēmums, ka ilgā valdības stiķēšana ir saistīta ar kādiem citiem, publiskajā telpā neredzamiem argumentiem. Pārsvarā kā šie argumenti tiek minētas vārdā nesauktu «oligarhu» intereses. Šķiet, drīzumā vārds «oligarhi» folklorizēsies tiktāl, ka varēs droši mainīt veco izteicienu par slikto dejotāju, kuram šis tas traucē. Jo klamzīgo valdības veidošanu var salīdzināt ar sliktu dejošanu, tikai šeit, kā parasti, ir vainīgi «oligarhi». Tajā mītiskajā pasaules uztverē, kas piemīt lielai daļai politikas vērotāju, oligarhi ir gluži kā trīs ziloņi, kas tur visu pasaules telpu. Tas, ka «oligarhi», kas noteikuši un nosaka šīs valdības izveides pamatprincipus, ir gluži citi, vairs tiešām nevienu neinteresē. Piemēram, tie, kuriem no šīs valdības vajag pavisam kaut ko konkrētu - iznākt no cietuma un/vai panākt ļoti konkrētus labvēlīgus priekšnosacījumus savam biznesam. Interesanti, ka valdības deklarācija sniedz ļoti konkrētas norādes savā apņēmībā darboties un reformēt nozares, kam tas viss būs izdevīgi: vai tas skar ostas, OIK, vai veselības apdrošināšanu. Valdības deklarācijas projekts un politiķu izteikumi nepārprotami liecina, ka, pretēji gaidītajam, ka nu atkarības no dažādiem aizkulišu strāvojumiem būs mazākas, varas koncentrācija kļūs izkliedētāka - gluži pretēji - norāda uz izteiktu darbošanos atbilstoši topošās koalīcijas politiskajai gribai (vai sponsoru interesēm), nevis valsts un tās iedzīvotāju labklājībai.

Vecie politiķi aiz jaunības maskas ir pietiekami apbružājušies, lai aiz smaida noslēptos no tiešām atbildēm.

«Starp topošās valdības darba prioritātēm būs finanšu sistēmas sakārtošana, drošības un tiesiskuma stiprināšana, administratīvi teritoriālā reforma, veselības aprūpes un izglītības kvalitātes un pieejamības uzlabošana, kā arī obligātā iepirkuma komponentes atcelšana,» vēsta esošais valdības deklarācijas projekts. Šādas frāzes varētu ražot kilometriem un kaudzēm. Tikai aiz tām nav nolasāmi patiesie nodomi un ieceres: vai «finanšu nozares sakārtošana» varētu ietvert bezierunu paklausību ASV uzstājīgajām prasībām banku nozares plosīšanā; vai tas nozīmē sev izdevīgu cilvēku iecelšanu VID un FKTK, Latvijas Bankas vadībā? Vai «drošības un tiesiskuma stiprināšana» nozīmē tiesībsargājošo iestāžu tagadējo vadītāju - KNAB, Drošības policijas, SAB, ģenerālprokurora un Augstākās tiesas priekšsēdētāja - nomaiņu? Vai administratīvi teritoriālā reforma nozīmē politisku izrēķināšanos ar pašvaldību vadītājiem, konkurējošu partiju pārstāvjiem un pašvaldību neatkarības ignorēšanu? Vai OIK atcelšana nenozīmē vienkāršu šā maksājuma aizvietošanu ar citu maksājumu no iedzīvotāju kabatām? Vai reformas veselības aprūpē nav tieši saistītas ar konkrētu apdrošinātāju interesēm?

Atbildes uz šiem jautājumiem velti meklēt valdības deklarācijā. Vecie politiķi aiz jaunības maskas ir pietiekami apbružājušies, lai aiz smaida noslēptos no tiešām atbildēm. Turklāt par modi paņemtā mediju šķirošana «pareizajos» un «nepareizajos» ir vēl viens demokrātijas neizpratnes apliecinājums «jaunajā» politikā, jo sniedz tikai vienu iespēju - izvairīties no atbildēm. Jācer, ka ne no atbildības.

Galvenais jautājums, uz kuru bija jāatbild valdības deklarācijai, ir - kā novērst milzīgas Latvijas iedzīvotāju daļas dzīvošanu uz nabadzības sliekšņa. Latvijā nabadzības riskam 2017. gadā bija pakļauti 446 000 jeb 23,3 procenti iedzīvotāju, kas ir par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa, tas ir, zem 367 eiro mēnesī. Lūk, uz šādu jautājumu atbildi nemeklējiet. Tāpēc arī raksta sākumā minētā frāze par popkorna pirkšanu un valdības vērošanu no skatītāju rindām ir vien politisko mītu atražotāju bizness - lielai sabiedrības daļai popkorns nav pa kabatai. Un patiesībā šīs valdības šķietamie rūpesti - arī ne.