Anita Daukšte

Vakar bija paradoksu diena. No vienas puses – paziņojums par to, ka notikusi ikgadējā akcija Dienas bez rindām, kurā iedzīvotājus iepazīstina ar tiešsaistes pakalpojumu dažādību un mudina sabiedrību pieteikt valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumus elektroniski.
 
Vēl otrdien šķita, ka stīvēšanās ap kompensāciju valsts akciju sabiedrībai Latvijas pasts (LP) par preses piegādēm it kā ir noslēgusies par labu tam, lai drukāto presi nākamgad tomēr saņemtu visos Latvijas novados un preses izdevējiem nenāktos pacelt savu izdevumu abonēšanas cenas bezgalīgos augstumos, padarot tos nepieejamus lasītājiem, vai arī – vienkārši izbeigt to eksistenci. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paziņoja personīgi un ar sociālo tīklu starpniecību, ka valdība ir atradusi papildus nepieciešamos 3,7 miljonus eiro pasta piegāžu kompensācijām. Aleluja, varēja atviegloti nopūsties visi, kas saprot drukātās preses nozīmību demokrātiskas sabiedrības attīstībā. Tomēr jau trešdien izrādījās, ka par agru vēl pūst uzvaras fanfaras.
 
Eiropas Parlamenta vēlēšanu process ir noslēdzies, vēlēšanu rezultāti ir zināmi, un it kā vasaras karstumā visiem šķiet, ka kaislības rimušas. Bet ir gluži otrādi: šobrīd tieši sākas īsta politiskā spriedze, jo uz politiskā tirgus letes ir pieci amati: Eiropas Komisijas prezidents, Eiropas Padomes prezidents, ES ārlietu ministrs, Eiropas Parlamenta prezidents un Eiropas Centrālās bankas vadītājs. Kāda pieeja un kādi izvēles principi uzvarēs šajā cīņā?
 
Kaut kur sociālo tīklu dzīlēs bija lasīta atziņa, ka valdības veidošanu var vērot kā seriālu ar popkorna tūtu rokās, jūtot līdzi katram sižeta pavērsienam. Jo pat tad, kad liekas, ka nu jau viss iet savu rāmo gaitu uz valdības apstiprināšanu, pēkšņi rodas kādi neparedzēti apstākļi, kuru dēļ scenārijs atkal mainās.
 
Vissarežģītāk ir pieņemt izšķirošus lēmumus – tādus, par kuriem zini: tie noteiks tavas dzīves ritējumu un, iespējams, ietekmēs vēl nākamās paaudzes. Pieņemt tādus lēmumus, kas izslēdz nejaušību vai apstākļu sakritību. Šāds lēmums bija jāpieņem tiem cilvēkiem, kuri 1918. gada 18. novembrī nolēma dibināt Latvijas valsti. 1918. gada 18. novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena. Diena, ar kuru lepojamies. Diena, kurā, kopīgi dziedot Dievs, svētī Latviju!, mums birst asaras pār vaigiem no apziņas, ka mums ir laime un gods to dziedāt savā valstī.
 
Padomi vēlētājam 13. Saeimas vēlēšanās.
 
Kam ir izdevīgi slikti centralizētā eksāmena matemātikā 12. klasei rezultāti Latvijā? Šāds jautājums uzdots neskaitāmas reizes pie mana ieraksta sociālajā tīklā Facebook par to, ka eksāmena sastādītājiem, nevis skolēniem un skolotājiem šogad jāuzņemas atbildība par to, ka matemātikas eksāmena rezultāti būs, iespējams, vēl sliktāki nekā bija pērn un iepriekšējos gadus.
 
Pagājušajā nedēļā sociālajā tīklā Facebook parādījās divi ieraksti, kas lika iegrimt pārdomās, ka bažām par Latviju kā birokrātijas dzīru zemi ir pamats. Uzņēmēja, viesnīcas Roma vadītāja un bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece pauda savu sašutumu par Valsts ieņēmumu dienesta un Nodarbinātības valsts aģentūras rīcību, savukārt pazīstamā žurnāliste, Latvijas Radio producente Evija Unāma dalījās ar rūgto pieredzi, kontaktējoties ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju.
 
Labsirdis, kā gandrīz katru vakaru, ielēja sev krūzi zāļu tējas un ērtāk iekārtojās pie televizora – bija gaidāma kārtējā ļaunsiržu atmaskojuma sērija. Labsirdis nekad nelaida garām nevienu ļaunsiržu atmaskojuma sēriju, jo tās bija sasodīti aizraujošas: te tajās pārvērstās balsīs runājoši ļaunsirži tirgojās un apzaga valsti, te kaimiņvalsts lielais ļaunsirdis pina sarežģītas intrigas, kurās iepinās vientiesīgie labsirži valsts pierobežā un sociālajos tīklos, te ļaunsirži uzturēja sistēmu, kas ņirgājās par maziem un neaizsargātiem bērniem, kas bija palikuši bez savu vecāku, tādu paklīdušu labsiržu, gādības.