Deputāti no Saeimas frakcijas "Apvienotais saraksts" (Latvijas zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība un Liepājas partija) jau vasarā pamanījuši, ka ārlietu ministre Baiba Braže savā “Facebook” kontā par savu dzīves gājumu stāsta faktus, kas atšķiras no tā CV, ko viņa iesniedza Saeimā pirms uzticības balsojuma viņas kandidatūrai par ārlietu ministri.
Tāpēc 4. septembrī deputāti Saeimas prezidijam iesniedza pieprasījumu ārlietu ministrei Baibai Bražei atklāt ministres pieklusētos faktus. Deputāti vēlas viest skaidrību par atsevišķām epizodēm ministres biogrāfijā.
B. Bražei deputātiem un sabiedrībai nāksies skaidrot, kāpēc Saeimā iesniegtajā “curriculum vitae” (CV) kā kādreizējā darbavieta nebija norādīta Latvijas Jaunatnes progresa savienība (LJPS) (LĻKJS tieša mantiniece), ja publikācijā "Facebook" tā norādīta kā darbavieta 1990. gadā; kādi tolaik viņai bija darbā pienākumi un samaksa, darbojoties šajā savienībā.
Deputāti vēlas zināt, vai B. Braže 1991. gada 20. decembrī sāka darbu LJPS Centrālajā komitejā starptautiskās sadarbības jautājumu koordinatora amatā; kādi bija pienākumi, darba samaksa, tiešie vadītāji un darba valoda šajā komitejā.
Deputātus mulsina arī fakts, ka CV ir norādīts, ka B. Braže no 1989. līdz 1990. gadam strādāja par stažieri muitā, lai gan Latvijas Republikas muitas departaments tika dibināts 1990. gada 3. jūlijā.
Nesakritības Bražes CV un pašas paustajā “feisbuka” kontā piefiksētas jau vasarā
Saeimas deputāts Edvards Smiltēns sarunā ar “nra.lv” situāciju komentēja tā: “Parlamentārajā demokrātijā Saeima ir augstākā likumdevējvara, no kuras saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi ir atvasināti citi varas atzari - valdība un prezidents. Mēs jau vasarā bijām piefiksējuši un tagad, kad sākās Saeimas rudens sesija, izmantojām iespēju to pavaicāt. Kā tas nākas, ka dokumenti, kas bija iesniegti pirms uzticības došanas ministriem, atšķiras no tā, ko viņa par sevi stāsta publiskajā telpā tagad? Kas ir noticis? Vai vasarā ir notikušas izmaiņas ārlietu ministres pagātnē?” ne bez sarkasma balsī jautā E. Smiltēns. “Vai tur tika kaut kas slēpts vai netika atklāts? Runa ir par laika posmu no1988. līdz 1993. gadam. Tas arī ir pamats jautājumam. Saeimas deputātiem ir jautājums, kāpēc fakti par viņas darbu Latvijas Jaunatnes progresa savienībā netika norādīti tad, kad Saeimas deputātiem bija jālemj par viņas apstiprināšanu par ministri? Tad varbūt par šiem faktiem no Saeimas tribīnes būtu jautājumi un būtu diskusijas.
Parasti dabā ir tā, ka kāpuri pārvēršas par skaistiem tauriņiem, bet ar B. Braži laikam ir reversā metamorfoze - tauriņš pārvēršas kāpurā,” alegoriski izsakās E. Smiltēns.
Jautāts par vēl vienu aktuālu tēmu (Kādēļ mūsu amatpersonas sankciju bedrē cenšas iegrūst savus pilsoņus?), kas analizēta “nra.lv”, rakstu lasiet šeit, E. Smiltēns pauda cieti kategorisku nostāju: “Uzskatu, ka sankcijām pret visu, kas saistās ar Krieviju, jābūt pēc iespējas spēcīgākām, līdz Ukraina spēs panākt taisnīgu mieru un nodrošināt sev brīvību un neatkarību. Par detaļām un atsevišķiem gadījumiem tas ir valdības pozīcijas jautājums.”
Uzbrauciens ārlietu ministrei B. Bražei ir dabisks, saprotams un likumsakarīgs. “Apvienotais saraksts” Saeimā ir opozīcijā, un tā ir opozīcijas “maize” - skatīties uz pirkstiem ministriem un valdošās koalīcijas politiķiem. Nesakritības B. Bražes CV un vēlākajā viņas stāstā par saviem pagātnes darbiem ir “medusmaize”. Tā ir iespēja provocēt ministri un konkurējošo politisko spēku “Jaunā vienotība” uz neapdomīgu muldēšanu un cerēt uz nākamo melošanu.
Atminoties tālos astoņdesmitos gadus un deviņdesmito sākumu, nekā superkrimināla laikam nav. Atmodas gaismā modās arī latvju jaunieši, kuri iepriekš bija bijuši Latvijas PSR Ļeņina komjaunieši, un nodibināja
Jaunatnes progresa savienību. Tādi bija laiki. Vēlākajos gados bijušie komjaunatnes un arī kompartijas līderi visnotaļ veiksmīgi drasēja pa Latvijas politikas ārēm, guva tautas uzticību un ieņēma visaugstākos amatus. Kaut kur tur ne pašos vadošākajos amatos burzījusies arī tolaik pavisam jauniņā B. Braže.
Mulsinošais jautājums par muitu varbūt nav pats kodīgākais - padomju laiku norietā jau veidojās neatkarīgās Latvijas muitas iedīgļi un gatavība tapt par drīz, drīz īstu neatkarīgās Latvijas muitu. Varbūt B. Braže vairs precīzi neatceras, kā oficiāli sauca to muitu tobrīd, un ir kļūdījusies ar nosaukumu.
B. Braže vēlākās desmitgadēs ir uztaisījusi visspožāko karjeru - viņa bija NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vietniece publiskās diplomātijas jautājumos (2020-2023). Tik augstā amatā globālā mērogā nav bijusi neviena latviešu sieviete un neviens vīrietis.
Taču, kļūstot par Latvijas ārlietu ministri, viņa ir iepeldējusi atpakaļ Latvijas iekšpolitikas dīķī, kur deputātiem ir radušies jautājumi... Ja ministre ir melojusi, tad tas nav glīti. Tagad būs jāskatās, kā viņa no šīs situācijas izlocīsies.
Atgādinām, ka sarunā ar “nra.lv” E. Smiltēns cita starpā pauda: “Esmu vaicājis Ārlietu ministrijai, kāpēc tiek pieļauta kaut kāda Krievijas sporta ministra atbrīvošana no sankcijām. Tā, manuprāt, ir dīvaina politika.” Kas tas par Krievijas sporta ministru, un ko tas viss kopumā nozīmē? Šovasar kļuva zināms, ka ES no sankciju saraksta ar Latvijas atbalstu izņēmusi
Krievijas sporta ministru un Krievijas Olimpiskās komitejas prezidentu Mihailu Degtjarjovu. Daudzi politiķi un politisko procesu vērotāji tobrīd neizpratnē grozīja galvu: kā tā - “par” balsoja arī Latvija, lai gan Degtjarjovs bija un joprojām ir cieši saistīts ar Kremļa politiku, personīgi pietuvināts Vladimiram Putinam un regulāri slavina karavīrus, kuri slepkavo ukraiņus, tajā pašā laikā Latvija balso “pret” sava pilsoņa Pjotra Avena izņemšanu no sankciju sarakstiem. Vai var būt tā, ka Avens ir ļaunāks par Degtjarjovu? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk: atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām izveidojies nepārvarams naids pret savu turīgo līdzpilsoni un tās, izmantojot dienesta pilnvaras, demonstrē savu varenību?
