Viedoklis

Centrālā statistikas pārvalde paziņoja, ka 2018. gada oktobrī, salīdzinot ar 2017. gada oktobri, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 3,2%. Inflācija precēm bija 3,3% gadā, bet pakalpojumiem –3,0% gadā. Lai saprastu, cik patiesi šie skaitļi ataino Latvijas ekonomisko realitāti, mēģināsim saprast, kas Latvijā visvairāk ietekmē pakalpojumu cenas.

Neuzskatu, ka Valsts prezidenta izvēle – nominēt premjera amatam piecas partijas savulaik izstaigājušo Jāni Bordānu – ir slikts gājiens. Caur to prezidents varētu tikt lielākā skaidrībā par šo Saeimu un tās faktisko, lietderīgo potenciālu. Subjektīvi man nepatīk vienīgi tas, ka Saeima un Ministru kabinets nu top taisīti par tādiem kā eksperimentāliem, izmēģinājuma laukumiem. Jo tieši JKP un KPV LV manā uztverē ir tās 13. Saeimas partijas, kuras visvairāk izceļas vien ar savu partijiskumu, nevis valstiskumu. Bet varbūt no šīs Saeimas neko citu nav vērts ne gribēt, ne cerēt. Tajā tikušie savās atklāsmēs paši atzīst, ka vara ir bezmaz viss, kas tiem nu ir. Valsti es viņos pagaidām neredzu.

ASV demokrātiskā pārstāvniecības sistēma izveidojas pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem un ir visu šo laiku nav mainījusies. ASV parlamenta apakšpalātas (Kongresa) deputātiem pilnvaras ir tikai uz diviem gadiem, un tos pārvēlē ik pēc diviem gadiem. ASV parlamenta augšpalātas (Senāta) deputātiem pilnvaras ir uz sešiem gadiem. Katrus divus gadus tiek pārvēlēta trešdaļa Senāta locekļu. Izpildvaru (analogs Latvijas Ministru kabinetam) pārstāv prezidents, kuru pārvēlē reizi četros gados.

«Neesam karstasinīgi, mēs protam savaldīt emocijas,» noteica Artis Pabriks (Attīstībai/PAR), iztaujāts pēc tam, ka Valsts prezidents par iespējamo valdības vadītāju nominēja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoni Jāni Bordānu. Savukārt, parādot savu ierasto bezprincipialitāti, KPV LV bļaustīklas jau paspēja deklarēt, ka neatbalstītu Arta Pabrika valdību (kaut gan pirms tam politiski bučājās uz nebēdu), ja viņš tiktu nominēts premjera amatam. Pabriks piebilda, ka, būdami «enerģijas pārpilni, mūsējie par to var kaut ko arī pateikt». Bet gan jau nepateiks, jo – lai arī cik stipri cits citam riebtos šo trīs partiju bāleliņi un drostaliņas, valdībā ietapt gribas visiem, lai tur vai piķis un zēvele.

Saeimas deputāts Gundars Daudze uzskata, ka balsojumā par viņa kandidatūru Saeimas priekšsēdētājas biedra amatam līdzšinējās koalīcijas partijas «uzmetušas» ZZS. Bet ko gan citu viņš varēja gaidīt? Politika ir nežēlīga, un vājos tur necieš.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis valdības veidošanu nolēmis uzticēt Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) premjera amata kandidātam Jānim Bordānam. Valsts prezidents Bordānu aicināja divu nedēļu laikā – līdz 21. novembrim – izveidot valdības aprises un jaunajai valdībai nodrošināt vairākuma atbalstu. Ja līdz tam netiks panākta vienošanās, Valsts prezidents aicinās citu Ministru prezidenta kandidātu veidot valdību.

Ir tā sagadījies, ka 13. Saeimā ir ievēlētas septiņas partijas. Tas atspoguļo ļoti sadrumstaloto nevienprātību sabiedrībā – septiņas partijas ir savā starpā ļoti naidīgi ļaužu grupējumi, kuriem ir tikpat naidīgi atbalstītāji un vēlētāji. Naidīgums ir ļoti pārmērīgs, neadekvāts – tā vien izskatās, ka visa iekšpolitikas telpa drīz būs vienās vienīgās «sarkanajās līnijās» sašvīkāta.

«Lai jau pirmais lēmums nebūtu pagaidu risinājums un neradītu šaubas par jaunās Saeimas lemtspēju, aicinu jūs šodien atbildīgi ievēlēt Saeimas priekšsēdētāju un prezidiju, kas parlamenta darbu vadīs turpmākos četrus gadus,» 13. Saeimas deputātus pirmajā sēdē aicināja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

3. novembrī Baltijas foruma ikgadējā konferencē tika sapulcināti ASV un Krievijas eksperti, lai meklētu izeju no drošības strupceļa, kuru izraisa ASV un Krievijas konflikts. Abu pušu eksperti piekrita, ka tuvākajā laikā ASV un Krievijas attiecībās būtisks progress nav iespējams, jo tam traucē konflikts Doņeckā.

Diemžēl trīspadsmitās Saeimas pulcēšanas un nākamās valdības kontūru zīmēšanas process man pagaidām rada vien vēmienam tuvas sajūtas. Man būtu pieņemams pat politisks diletantisms, jo tam ir attīstības perspektīva. Bet – man nav pieņemama politiskas pozas un savu aizspriedumu vai kompleksu uzdošana par politiku. Samākslotība, kurā es nespēju nolasīt nekādu, pat savtīgu valstisku perspektīvu. Diemžēl arī «vecās» partijas (ZZS, NA un Vienotības atvasinājumi) striktas programmatiskas pozicionēšanas vietā dod priekšroku kombinatorismam, cerībām – varbūt mums tiks vismaz kāds silts krēsliņš.

Šonedēļ Centrālā statistikas pārvalde (CSP) aplaimoja Latvijas ļaudis un visu progresīvo cilvēci, publiskojot Latvijas izaugsmes rādītājus 2018. gada 3. ceturksnī. Pagaidām ir publiskots tikai IKP ātrais novērtējums: «2018. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2017. gada 3. ceturksni, iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms, pēc sezonāli un kalendāri neizlīdzinātiem datiem, ir palielinājies par 4,8%.» Savukārt vērtējot pēc sezonāli un kalendāri izlīdzinātiem datiem, Latvijas ekonomika gada laikā ir augusi pat par 5,5%.

Ceturtdien 12. Saeima sanāca uz tās pēdējo sēdi. Lai cik augstprātīgi tas skanētu no Saeimas aktiera Artusa Kaimiņa mutes, viņam taisnība, ka daudzi klātesošie «te nekad dzīvē vairs neatgriezīsies».

Tiem, kuri vēlas samazināt literatūras stundu skaitu skolās, inteliģences vairs nav. Varbūt labākajā gadījumā nācijas kultūra tiem liekas «nozare». Un literatūra tad nu būtu šīs «nozares» elements, detaļa. Bet, ja kultūras, kultūrpolitikas izpratne valstī aprobežojas tikai ar Kultūras ministrijas funkciju aprakstu, tad par nācijas kultūru var runāt visai nosacīti. Un tagad varbūt ir loģiski kā vecos laikos gaidīt, ka literatūras stundu samazināšanai sekos arī kāds skolās aizliegtās literatūras saraksts. Vai ne?

Līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas ir atstātas mazākumā – ZZS, Jaunā Vienotība un Nacionālā apvienība vairs nevar izveidot valdību. Taču arī tā sauktie jaunie spēki, lielie pārmaiņu nesēji, nav vinnējuši – Jaunajai Konservatīvajai partijai (JKP) un KPV LV katrai ir 16 mandātu un kopā 32. Ar to nepietiek, lai kaut ko pārmērīgi diktētu.

Ir 13. Saeimā visādas partijas, bet ir arī tāda partija, kas iecerējusi nodrošināt sev varu ar draudiem, ultimātiem un «sarkanajām līnijām».

Kad eiroparlamentāriešiem nav ko darīt un ir apnicis kasīt, hm, paduses, tad jāķeras pie pārbaudītas metodes: jānosoda neofašisti. Un tā Eiropas Parlaments (EP) nesen pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā nosodīja «neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā», citastarp nosaucot arī Latviju un 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu. «Nosodījuma rezolūcijai» sapuvušu siļķi piemeta «mūsu» eiroparlamentārieši: teksts saistībā ar 16. martu tika iekļauts pēc Miroslava Mitrofanova (Latvijas Krievu savienība) iniciatīvas. Ar neviltoti antifašistisku sajūsmu «rezolūciju» atbalstīja Andrejs Mamikins (Saskaņa) un Iveta Grigule (ZZS).

KO RĀDA LATGAĻU-LATVIEŠU UN SANSKRITA LEKSIKAS SALĪDZINĀJUMS

Darāmie darbi jaunās valdības veidošanā nu esot tas svarīgākais. Klausoties, kas to deklarē, un – kas un kādā šķietamas jaunatklāsmes pakāpē tiek deklarēts, man sāk likties, ka svarīgākie nav vis darāmie, bet nepadarītie darbi. Jo kungi, kuri uzsver darāmo, pirms kāda laika ieņēma pietiekami augstus darītāju amatus izpildvarā. Kas viņiem (Artim Pabrikam, Danielam Pavļutam, Edgaram Rinkēvičam, Kārlim Šadurskim, arī Jānim Bordānam...) liedza darīt darāmo, lai šobrīd tie būtu spējīgi nevis tikai atkārtoties, bet uzskatāmi definēt darāmā, valsts attīstības turpinājumu. Kas?!

2015. gada 22. decembrī ASV Nacionālās drošības arhīvs (National Security Archive) publiskoja 1959. gadā sagatavoto ASV kodolmērķu sarakstu (SAC Atomic, 1959), kurā ir norādītas svarīgāko militāro mērķu ģeogrāfiskās koordinātas iespējamam karam ar PSRS

Cilvēkus un, lai cik savādi neliktos, arī skolotājus satrauc izglītība. Pēdējos pāris mēnešos esmu pārbarots ar izglītības tēmu (e-pasti, dalība pasākumos, skolas tēma intervijās...). Visas šīs attieksmes apkopojot, es teiktu, ka summārais emocionālais pamatnoskaņojums attieksmē pret mūsu izglītības politiku ir – skepse. Bet kādā visai nopietnā aptaujā secināts, ka šis noskaņojums ir – vilšanās un niknums.