Viedoklis

Mēdz teikt, ka par aizgājējiem vai nu labu, vai neko. Bet ir arī turpinājums šim teicienam: ...vai arī patiesību. Un patiesība par aizgājušo gadu ir sāji rūgta. Protams, ne katram ir tieši šāda garšas izjūta – bet daudziem gan. Aizkosts, negatavs ābols ar tārpa ceļu, un tu trāpi akurāt pa vidu šim ceļam... Tu, protams, vari ēst labos, sulīgos ābolus, kuros spoguļojas Dziesmu svētki un valsts dzimšanas dienas gaišākie mirkļi, un to tu arī dari, bet ābols ar nepatīkamo rūgtumu atstāj tevī nedzēšamas garšas atmiņas...

Līdz pat 2018. gada vidum nekas neliecināja, ka šis gads, par spīti gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, nesīs politiskus pārsteigumus. Ekonomiskās attīstības tempi priecēja, valdība strādāja samērā mierīgi, bez lieliem skandāliem un pat gandrīz vai saliedēti, jo šķita, ka līdzīgā sastāvā būs jāturpina darboties arī pēc vēlēšanām. Arī opozīcija uzvedās salīdzinoši klusi un ne uz kādu revolūciju tautu neaicināja. Tam vienkārši nebija acīmredzama iemesla. Taču izrādījās, ka tas ir bijis klusums pirms vētras.

Lai gan šim pienāktos būt Adventa vainagu izpušķotam miera, pārdomu un labestības laikam, 2018. gada Ziemassvētku gaidas, iespējams, ieies vēsturē kā politiskas muļķības festivāls, kāda mūsu valstī nav bijis kopš tālajiem deviņdesmitajiem. Valdības nav. Lielu pašvaldību vadītājus krata un šūpo. Politiski vājā centrālā vara kaļ plānus atlaist galvaspilsētas pašvaldību, ko vada tādi paši operešu ģenerāļi. Briest visīstākās milžu cīņas ar kuslu punduru piedalīšanos. Pat čekas maisus ar lielu blīkšķi, bet bezgaumīgi atver pēdējā pirmssvētku dienā. Nu tik būs Ziemassvētku svinēšana pie datora ekrāna, mēģinot atsvaidzināt savas prasmes atšifrēt skrebelīgus rokrakstus kirilicā.

Jā, jā, varētu arī šajās dienās izvērsties par valdības taisīšanas lietām un Rīgas domes likstām. Bet man, atšķirībā no itin daudziem kolēģiem, šo abu padarīšanu cēloņi un gaita šķiet tik vien kā samērā lētu partijisku pozu noteikti. Nevis valstiski un tiesiski kā pienākas izsvērti pasākumi.

Pirms dažām dienām, klajā nākot ziņām par Krišjāņa Kariņa iespējamā Ministru kabineta sastāvu, ar izbrīnu pamanīju, ka finanšu ministra amatam atkal ir iecerēts Jānis Reirs – politiķis, kurš pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām mums mēģināja iestāstīt, ka tieši viņš esot pienācis nozīmīgu pensiju pieaugumu. Es kā invalīds un invaliditātes pensijas saņēmējs uzskatu, ka jaunajiem Saeimas deputātiem, kuriem varētu tikt likts priekšā balsot par šo visniecīgākās frakcijas „bīdīto” pārstāvi, vajadzētu ņemt vērā sausus faktus par patieso Reira kunga „ieguldījumu” šajā jomā. Visi manis minētie fakti ir viegli pārbaudāmi.

Tie, kas ir mācījušies fiziku, iespējams, atceras: lai izkustinātu ķermeni, ir jāpieliek spēks. Jo smagāks ir ķermenis, jo lielāks spēks būs jāpieliek, lai to izkustinātu. Savukārt ja ķermenis vai sistēma atrodas nestabila līdzsvara apstākļos, tad pat neliela spēka pielietojums var izraisīt lielas pārmaiņas – aizsāksies lavīna. Nestabils līdzsvars ir cilvēkam, kas atrodas uz nospriegotas virves bez balansiera. Dažkārt pietiek ar negaidītu spalgu troksni, kas, izraisot tikai viena muskuļa saraušanos, var izjaukt līdzsvaru. Par lielu pārsteigumu ļoti daudziem, izrādījās, ka Francijas sabiedrība 2019. gada nogalē bija nonākusi nestabila līdzsvara apstākļos.

Lai gan pēc aizvadītās nedēļas arestiem un kratīšanām Rīgas vicemēra Andra Amerika atkāpšanās pirmdienas rītā nebija liels pārsteigums, tomēr tā arī nebija gluži paredzama. Galvenokārt tāpēc, ka dažādi pārmetumi un apvainojumi pār Amerika galvu biruši ne reizi vien, un līdz šim viņš vienmēr ticis cauri ar kautri nevainīgu smaidiņu, kuru, kritiskāk paskatoties, varētu tulkot kā «pat necentieties». Šoreiz viss izskatās nedaudz citādāk.

Nezinu, kā jums, bet man kaislības ap jaunās valdības stiķēšanu liekas garlaicīgas. Nu, labi, tipi, ko paši esam ielikuši par nācijas glābējiem, viņus var saprast. Ambīcijas, godkāre, varaskāre. Normas robežās nav slikti. Lai paplūcas, pademonstrē principus. Pat primātu kopienā katram jāiekaro sava vieta, tāds ir dabas likums. Kur nu vēl no tāltālām planētām nākušas nācijas lielvalstī.

Vācija jau kļuvusi par ES centrālo, cementējošo valsti, un pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES tās nozīme tikai pieaugs. Līdz ar to Vācijas Kristīgo demokrātu savienības (KDS) vadības maiņa nav tikai Vācijai, bet arī visai Eiropai, tātad arī Latvijai, politiski svarīgs notikums.

Ziemeļkorejā viss ir vienkārši: viena partija, viens vadonis, viens – visiem kopīgs mediju ētikas regulējums. Demokrātiskās sabiedrībās nav Ziemeļkorejas vienprātības. Demokrātiskā sabiedrībā ir vienprātība par vārda un viedokļu brīvību un cilvēktiesību garantijām.

Teikšu, kā domāju – biedrības Latvijas Formula 2050 sadarbībā ar Pārresoru koordinācijas centru 7. decemrī LU bibliotēkā rīkotā konference Šīsdienas izvēles nākotnes mērķu sasniegšanā: NAP kā pilsoniskās līdzdalības un ilgtspējas stratēģija mani nepārliecināja, ka nākamais Nacionālās attīstības plāns (2021.–2027.) būs nepārprotami labāks par esošo, būs tiešām reāla nācijas ilgtspējas stratēģija. Arī tāpēc, ka esošais NAP (2014.–2020.) man pamatā šķiet vien vēlmju (galvenie mērķi: – ekonomisks izrāviens, ienākumu nevienlīdzības mazināšana, demogrāfijas problēmu risinājums) saraksts. Esmu savulaik nodarbojies ar to, ko tagad sauc par matemātisko modelēšanu, ietverot tajā lielu sistēmu gaitas plānošanu.

Nedēļas lielā ņemšanās ir svētku koncerta honorāri. Atkal radusies iespēja parunāt par kultūras cilvēku vēlmi tikt pie siles un salīdzināt, piemēram, dziesmu svētku virsdiriģentus ar popmūziķiem. Tiesa, atmiņa ir īsa. Tā vien šķiet, ka diriģentu žēlotājiem jau sen aizmirsušies Demakovas laika honorāri tiem pašiem dziesmu svētku rīkotājiem. Vai arī tas, ka Šipkēvica honorārs patiesībā ir tikai mazdrusciņ lielāks par Brigmaņa kunga mēnešalgu Saeimā, kas gan jau arī, tuvāk aplūkota, izrādītos veiksmīga apstākļu sakritība. Nemaz nerunāsim par visiem tiem kungiem, kuri vēl lielākas algas no valsts budžeta saņem ik mēnesi un dažkārt nevis Latvijas intereses aizstāv, bet savāra globālas ziepes.

4. decembrī NATO ārlietu ministri vienprātīgi secināja, ka Krievijas Federācija ir attīstījusi un testējusi raķetes, kuras ir iekļautas ASV un PSRS 1987. gada līgumā par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju. ASV sanāksmē pauda nostāju, ka Krievijas Federācijai tiek dotas 60 dienas, lai mainītu uzvedību, vai arī ASV izstāsies no līguma. ASV iespējamā izstāšanās no Eiropas drošībai ļoti svarīgā, bruņošanos ierobežojošā līguma nebija pārsteigums, jo jau novembra sākumā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja par ASV nodomu izstāties no līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju.

Lasot deklarācijas preambulu, automātiski rodas jautājums: kā tas tiks realizēts? Izlasot deklarāciju un viedokļus kopumā, izsmeļošas atbildes uz minēto jautājumu nav.

Parlamenta nespēja nonākt līdz valdības izveidošanai neliecina par deputātu jukšanu prātā. Pat ja viņi izskatās pēc trakiem, tas nav labojams tikai ar parlamenta pārvēlēšanu.

Aizejošā Ministru kabineta komiteja konceptuāli atbalstīja valsts budžeta finansējuma – vairāk nekā 53 tūkstošu eiro – piešķiršanu mediju ētikas uzraudzības padomes izveidošanai.

Nesaprotu, kāpēc demokrātiskā valstī varai gribas nacionalizēt mediju ētiku. Vai tad nav pietiekami skaidri noteikti starptautiski mediju ētikas principi? Vai tad vairs nav respektējama kaut vai Starptautiskā žurnālistu uzvedības principu deklarācija (1954., labojumi 1986.). Kur palikuši Starptautiskie žurnālistu profesionālās ētikas principi (Parīze, 1983. gada novembris) un starptautiski pieņemtie informatīvo tiesību standarti?

Viens no Latvijas simtgades svinību spilgtākajiem pasākumiem, manuprāt, bija Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes leģendārās rokoperas Lāčplēsis jaunuzvedums 30 gadu pēc pirmizrādes. Iestudējumā attēlotie viltīgie paverdzinātāji Līkcepure un Dīterihs ar vienkāršo uzstādījumu – meklējiet Kangaru latviešu tautā – būtu katrreiz jāatceras, kad kāds mums atnes tālās zemēs sastādītu dokumentu un mudina bez liekas šaubīšanās to parakstīt.

Šī gada rudenī mani nedaudz izbrīnīja, kāpēc Kultūras ministrija kopīgi ar vairākiem nozares aktīvistiem histēriskā ātrumā cenšas uzkonstruēt normatīvo bāzi, lai iedalītu valsts budžeta finansējumu Mediju ētikas padomes izveidošanai un darbībai. Darbs noslēdzās ar konceptuālu atbalstu mediju ētikas uzraudzības mehānismam, bet tālākas aktivitātes, visticamāk, būs jāveic jaunajai Saeimai un jaunajai valdībai.

Pēc ilga darba, aptuveni 300 ekspertu iesaistes tapis un beidzot valdībā atbalstīts vispārējās pamatizglītības standarts, kas ietver pamatprincipus mūsdienīgas izglītības iegūšanā.