Ziemeļkorejā viss ir vienkārši: viena partija, viens vadonis, viens – visiem kopīgs mediju ētikas regulējums. Demokrātiskās sabiedrībās nav Ziemeļkorejas vienprātības. Demokrātiskā sabiedrībā ir vienprātība par vārda un viedokļu brīvību un cilvēktiesību garantijām.
Pašlaik Latvijas mediju profesionālajā vidē ir vērojamas domstarpības par diviem jautājumiem. 1. Vai ir ētiski par mediju profesionālās ētikas izvērtējamu pieprasīt vairāk nekā 50 000 eiro nodokļu maksātāju naudas gadā? 2. Vai prasība mediju profesionālajām organizācijām par katru neapmierināta lasītāja, klausītāja, skatītāja iesniegumu sūtīt atskaiti Tieslietu ministrijai ir nozares valstiskošana, vai arī šāda absolūta regulāru ziņojumu sūtīšana uz valsts struktūrām ir jāvērtē kā «pašregulācija»?
Latvijas Žurnālistu savienība kopīgi ar citiem nozares profesionāļiem izlēma kategoriski norobežoties no tiem, kas no valsts vēlas pieprasīt regulārus maksājumus par nozares pašregulāciju, vērtējot profesionālās ētikas ievērošanu.
Tāpēc Latvijas Žurnālistu savienība nodibināja neatkarīgu nozares pašregulējošu struktūru - Latvijas Žurnālistu Mediju padomi, kuras locekļi savos lēmumos vadās no savas profesionālās pieredzes, Latvijas likumiem un saviem uzskatiem.
Dibinot Latvijas Žurnālistu Mediju padomi, Latvijas Žurnālistu savienības viedokli izteica Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Imants Liepiņš:
«Starptautiskā Žurnālistu federācija, kuras locekle ir Latvijas Žurnālistu savienība, ir precīzi formulējusi principu, kā var tikt vērtēta žurnālistu profesionālā ētika. Žurnālistu darbu drīkst vērtēt tikai mūsu kolēģi (praktizējoši žurnālisti, kas ir darba attiecībās ar kādu mediju), un nevis valdības, to finansētas pašcenzūras padomes, pašpasludinātas organizācijas vai tamlīdzīgi.»
Līdz ar to pašlaik Latvijas mediju nozarē ir izveidota padome, kuras kompetencē ietilpst jautājumi par mediju un žurnālistu profesionālās ētikas ievērošanu visiem Latvijas medijiem, kuru vadība un žurnālisti ir apņēmušies ievērot Latvijas Žurnālistu ētikas kodeksu vai Latvijas Preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodeksu. Latvijas Žurnālistu Mediju padomes kompetencē ir arī jebkuri jautājumi, kas ir būtiski Latvijas mediju nozarei, žurnālistikas profesionālās ētikas standartiem, kā arī jautājumi, kas skar vārda brīvības ievērošanu un mediju darbību Latvijā.
Pie padomes var vērsties ikviens Latvijas lasītājs, skatītājs, klausītājs vai jebkura persona, kas uzskata, ka kāds no Latvijas mediju nozares nav ievērojis profesionālās ētikas standartus vai rīkojies neētiski.
Latvijas Žurnālistu Mediju padomes locekļi par savu darbu Latvijas sabiedrības labā nesaņems atlīdzību. Latvijas Žurnālistu Mediju padome nepieprasīs un nepretendēs uz valsts vai nodokļu maksātāju finansējumu nozares pašregulējošo funkciju veikšanai.
Latvijas Žurnālistu savienība vienlaikus izteica aicinājumu arī visas citas mediju nozares pašregulējošās organizācijas nepieprasīt valsts budžeta finansējumu mediju ētikas struktūru darbībai, bet veikt šīs funkcijas bez atlīdzības. Latvijas Žurnālistu savienība aicina Kultūras ministriju valsts budžetā atvēlētos līdzekļus mediju ētikas struktūru biroja finansēšanai novirzīt lietderīgākam mērķim: to Latvijas preses un žurnālistikas veterānu atbalstam, kuri visu mūžu ziedojuši, kalpojot sabiedrībai, bet mūža nogalē dzīvo ļoti trūcīgos apstākļos.
Tomēr šīs nav vienīgās problēmas, kas skar Latvijas mediju profesionālo ētiku. Viena no ļoti svarīgām demokrātiskas sabiedrības problēmām ir korupcija. Latvijā visai izplatīta korupcijas forma ir sarunāti iepirkumi. Kam ziņot, ja ar medijiem saistītas personas pašas ar kādas ministrijas darbiniekiem vienojas par iepirkumu, kura apguvei ministrija palīdz nodibināt juridisku personu? Kāda būs sabiedrības uzticamība šādām mediju personām? Vai personas, kas iesaistās sarunātos iepirkumos, vispār drīkstētu lemt par ētiku, bet jo īpaši par mediju profesionālo ētiku?
Latvijas mediju nozare ir dauzu lielu izaicinājumu priekšā. Digitālā revolūcija būtiski maina biznesa nosacījumus inflācijas telpā. Ikvienam, kas darbojas inflācijas telpā, ir jāsaskaras ar viltus ziņu un dažādu ideoloģiju, kā arī komerciālo spiedienu.
Valsts funkcija, kuru varētu īstenot Kultūras ministrija, būtu atbalstīt un nostiprināt vārda un viedokļu dažādības brīvību Latvijā. Izskatās, ka pašlaik Kultūras ministrijas darboņi izmanto Latvijas mediju nozares objektīvās grūtības, lai uzspiestu Latvijas mediju nozarei Ziemeļkorejas standartus.
