Priecīga ziņa un pagrimuši akadēmiķi
Nezinu, kā jums, bet man kaislības ap jaunās valdības stiķēšanu liekas garlaicīgas. Nu, labi, tipi, ko paši esam ielikuši par nācijas glābējiem, viņus var saprast. Ambīcijas, godkāre, varaskāre. Normas robežās nav slikti. Lai paplūcas, pademonstrē principus. Pat primātu kopienā katram jāiekaro sava vieta, tāds ir dabas likums. Kur nu vēl no tāltālām planētām nākušas nācijas lielvalstī.
Tomēr, kā saprast simtiem cilvēku, kas, ievēlējuši Saeimā sev personiski nepazīstamus cilvēkus, tagad tic, ka vienīgi politiķis X būs īstais, kurš viņus neuzmetīs. Nav taču tā, ka Saeimā ievēlētie dāmas un kungi būtu no Marsa importēti. Visi taču redz, kādi ir ievēlēto personu jau paveiktie darbi un nedarbi. Vai skatās virsū un tomēr neredz? Vai varbūt nav, ko redzēt, jo nekas nav paveikts? Vai varbūt daļa sabiedrības ir vienkārši apmāta un tic jebkam, ko rāda televizors?
Par aklo ticību nav jābrīnās. Ja publika tic, ka ekstrasenss spēj izsaukt un aprunāties ar sen mirušām tantiņām, ja uzskatām, ka mums jāzina viss, ko ārsti mums nestāsta, ja esam pārliecināti, ka pasauli valda reptoīdu rase, tad kāpēc lai pārsteigumu radītu kvēla pārliecība par, piemēram, Gobzema kungu kā vienīgo kandidatūru premjerministra amatam. Tā ir pat krietni racionālāka par iepriekš minēto. Tomēr Gobzema kungu šajā kontekstā nav vērts pieminēt. Pēc nedēļas viņu aizmirsīs tāpat kā pirmo un vienīgo premjera kandidātu Bordāna kungu vai nupat pašatteikušos Pabrika kungu. Mani ne pārāk pārsteigtu, ka Ziemassvētkos mūs joprojām sveiks Kučinska kungs. Tomēr pietiks par valdību. Kā rāda socioloģiskā aptauja, kopš tās nav, latvieši kļuvuši priecīgāki. Tā ir laba ziņa.
Šonedēļ cienītā mediju profesore Sandra Veinberga savā TVnet komentārā sarakstījusi visai dīvainas lietas par feminismu, #metoo un pazudušo Nobela prēmiju literatūrā. Atzīšos, labprāt lasu viņas komentārus, bet šis pārsteidza. Nedaudz jocīgi, ka Zviedrijas pārzinātāja raksta to, ko raksta, neņemot vērā, ka akadēmijas akadēmiķi, kas izšķīra Nobela prēmijas likteni, aizkulisēs sen tikuši apsūdzēti senilitātē, neprofesionalitātē, savējo lobēšanā un pēdējā laikā arī līdzekļu dalīšanā pēc deguniem. Ne jau Arno kungs, kurš nespēja savaldīt krānu biksēs, bet desmitkārt ar pelējumu pārklājusies principu izrādīšana, regulāra sliktas literatūras izcelšana un radinieku projektu atbalstīšana degradēja akadēmiķus. Te jāpiebilst, ka viņi, iecelti uz mūžu, Zviedrijā veic kultūrkapitāla fonda funkciju un Nobela prēmija literatūrā ir tikai viens no daudzajiem darbiņiem.
Vai tiešām Veinbergas kundze ir aizmirsusi klātesošo reakciju toreiz, kad Sāra Daniusa paziņoja, ka balva piešķirta Bobam Dilanam. Labi, ka skanēja tikai ū, nevis svilpieni. Vai tiešām autore nav dzirdējusi par Svetlanas Aleksijevičas daiļrades paskarbajiem vērtējumiem un to, ka prēmiju pasniedza par viduvēju dokumentālo prozu politisko motīvu dēļ. Pērn, būdams Minskā, ne mazums pabrīnījos, kā var taisīt disidenti no kundzītes, kura mierīgi dzīvo savā Minskas penthausā upes krastā pēdējā Eiropas diktatora vadītajā valstī.
Pavisam dīvains ir profesores apgalvojums: «Pieņemu, ka Latvijā arī eksistē līdzīgas šādas pašas «mafiozas grupas», kas sadala kultūras finansējuma naudu savējiem. Šo metodi mēs pazīstam.»
Ja Veinbergas kundze zina kādu mafiozu struktūru kādā Latvijas kultūras jomā, tad viņai kā žurnālistei būtu pienākums darīt to zināmu sabiedrībai. Ja viņai ir zināmas mūsu sabiedrības dāmas, kas karjeru veidojušas, pārguļot ar pareizajiem onkuļiem, arī par to būtu laiks runāt! Tomēr, stāstot par zviedru šmuci, kas ir bezprecedenta apkaunojums starptautiskā mērogā, derētu nenovirzīties no tēmas. Ja uz mūžu iecelta akadēmiķe piešķir tādas summas sava vīra firmai, salīdzinot ar kurām nelaimīgā simtgades koncerta honorāri ir tīrie bērnu šļupsti, tad to nevar salīdzināt ar ekspertiņiem.lv, kas varbūt kādreiz arī nozāģē cita mākslinieka projektu pāris tūkstošu eiro vērtībā, tāpēc, ka savā būtībā nav eksperti, bet sīkumaini muļķi, kas tikuši pie ekspertēšanas. Turklāt atšķirībā no Zviedrijas, kur viņiem maksā lielu algu visu mūžu, bet no akadēmijas iznes ar kājām pa priekšu, Latvijā eksperti strādā par sviestmaizi, aizrotē jau pēc divu gadu darbošanās un pēc tam nereti uz savas ādas izbauda to, ko nozīmē, kad projektu neatbalsta. Nevajag sevi pazemot!