Mediju ombuds kā ideoloģijas ierocis
 
©F64 Photo Agency

Aizejošā Ministru kabineta komiteja konceptuāli atbalstīja valsts budžeta finansējuma – vairāk nekā 53 tūkstošu eiro – piešķiršanu mediju ētikas uzraudzības padomes izveidošanai.

Kultūras ministrija simtgades svinību laikā aptvēra, ka simt gadu laikā mediju nozare pati nav spējusi apvienoties, tāpēc, «lai veicinātu un motivētu nozares apvienošanos», izveidotu «Latvijas mediju nozarei kopīgu ētikas kodeksu», kā arī lai izveidotu «mediju ombudu», ir laiks tērēt nodokļu maksātāju tūkstošus. Varētu, protams, pavīpsnāt par Kultūras ministrijas vareno ieceri iebīdīt vienā ētiskajā rāmī visu mediju formu un žanru daudzveidību. Pamēģiniet vienā ētiskajā rāmī iebīdīt ziņu aģentūru sauso faktu uzskaitījumu kopā ar Egila Līcīša feļetoniem, kuros ir pārpārēm žanram atbilstošu hiperbolu un pārspīlējumu. Pamēģiniet vienā ētiskajā rāmī iebīdīt slavenību žurnālu nepārbaudīto tenku niekus kopā ar LTV Aizliegto paņēmienu, kura spilgtākās pārraides pēc vairāku Eiropas demokrātisko zemju standartiem būtu ne vien smags mediju ētikas pārkāpums, bet ES ir valstis, kurās viltus identitātes izmantošana radītu jautājumus par iespējamiem likumu pārkāpumiem.

Kultūras ministrijas paziņojums par to, ka nepieciešams vienots mediju ētikas kodekss, «kas attiecināms ne tikai uz drukātajiem vai elektroniskajiem medijiem, bet kas ir saistošs visiem medijiem», liecina par neizpratni, kā darbojas mediju tirgus ekonomika un demokrātiskā iekārta.

Vispirms ir jāatgādina, ko regulē un nosaka mediju ētikas kodeksi. Ikvienam pilsonim un uzņēmumam, tostarp tiem, kas darbojas mediju biznesā, ir jāievēro vispārējā (Krimināllikums, Civillikums, Autortiesību likums u.c.) un speciālā mediju likumdošana (Preses likums u.c.). Likumdošana nosaka to, kas ir aizliegts, kas ir nepieļaujams, un nosaka atbildību par likuma neievērošanu. Savukārt nozares ētiskie regulējumi apskata tikai tos jautājumus, kurus likumdošana atļauj, bet mediju darbinieki tomēr vienojas no tiem atturēties. Piemēram, likumi neaizliedz norādīt aizdomas turamā, aizturētā zagļa vai varmākas tautību. Tomēr liela daļa Latvija plašsaziņas līdzekļu savos ētikas standartos vienojās bez īpaša motīva neminēt tautību. Šādas vienošanās mērķis bija atturēties veidot stereotipus, ka kādai tautai ir raksturīgi zagt un krāpties (krāpnieku un zagļu tauta), īpaši tāpēc, ka Latvijā bija noteiktas noziegumu grupas, kurus vairāk veic vienas Latvijas tautības pārstāvji.

Līdz ar to mediju kodeksos nav jāietver tās nomas, ko jau tā aizliedz Krimināllikums, Civillikums, Autortiesību, Preses likums u.c. Ētikas normas aplūko tikai tos jautājumus, kurus likums atļauj, bet ko izdevēji un žurnālisti vienojas nedarīt.

Kāpēc Latvijā deviņdesmito gadu vidū netika pieņemts vienots mediju ētikas kodekss?

Es tolaik tieši piedalījos kopēja mediju kodeksa izveidošanā. Viens no šķēršļiem bija pretrunas starp bagātākajiem (Skandināvijas īpašniekiem piederošajiem) izdevējiem un vietējiem - daudz nabadzīgākiem izdevējiem. Bagātās izdevniecības mēģināja ar ētikas kodeksa normām radīt priekšrocības, labākus konkurences apstākļus bagātajiem izdevējiem, lai vairākas informācijas ieguves un izplatīšanas formas (apmaksāti ārzemju braucieni, publicitātes pielikumi u.c.), kuras lietoja nabadzīgas izdevniecības, definētu kā neētiskas. Otra problēma bija noteiktu ultraliberālu grupu (priekšgalā bija laikraksta Diena vadība) mēģinājumi slēptā formā mediju ētikas kodeksā ierakstīt ideoloģiskas normas, kas varētu tikt izmantotas, lai kā neētiskus pasludinātu kristīgu un nacionāli konservatīvu viedokļu paudējus. Taču pats svarīgākais. Tolaik es strādāju par laikraksta Dienas Bizness galveno redaktoru un ar ASV vēstniecības Latvijā atbalstu man bija iespēja iepazīties ar ASV pieredzi, veidojot nozares profesionālās ētikas regulējumu. ASV ir nevis viens, visiem vienots, bet katrā mediju nozarē savs specifisks profesionālās ētikas regulējums.

ASV biznesa un ekonomikas žurnālistu ētikas kodeksā ir iekļauts aizliegums žurnālistiem, vienlaikus veicot profesionālo darbību, spekulēt biržā. Tas arī ir pareizi. Ja žurnālista materiāls pēc tā publiskošanas izraisīs biržā kotētu akciju cenu kāpumu vai kritumu, tad negodprātīgs cilvēks var izmantot šo informāciju, lai pirms publiskošanas veiktu darījumus ar akcijām. Šāds ētisks aizliegums bija loģisks biznesa žurnālistiem, bet bezjēdzīgs kultūras sfēras žurnālistiem. Teātra kritiķiem liegt pirkt un pārdot akcijas biržā būt muļķīgi un nevajadzīgi. Savukārt sporta žurnālistiem ir saprātīgi noteikt ētiskus ierobežojumus dalībā sporta totalizatoros utt.

Ar tik atšķirīgām mediju biznesa īpatnībām vienots regulējums var tikt veidots tikai tad, ja tas ir ļoti, ļoti vispārīgs, vai arī jāapraksta lapu simti, uzskaitot katru teorētiski iespējamo gadījumu un detalizēti izceļot visus izņēmumus. Saprātīgāks ceļš bija noteiktām mediju formām un žanriem izveidot savu specifisku regulējumu. Tā arī notika. Tāpēc Latvijā ir vairāki ētiskie regulējumi, kas atšķiras tikai noteiktās detaļās, nevis viens vispārējs. Arī Latvijas Žurnālistu savienības, kas ir lielākā profesionālā arodbiedrība, nostāja ir vienkārša. Ikvienam Latvijas medijam ir jādara publiski zināms savs ētikas kodekss vai ētikas principi un tie jāievēro. Tas arī viss. Prasība, ka visiem ir jāmaršē vienotā ierindā, visiem sinhroni izpildot kaut kādas padomes vai ombuda komandas, netiek izvirzīta. Šādu politiku pašlaik mēģina realizēta aizejošā valdība. Manuprāt, Latvijā ir citas daudz lielākas vajadzības, kur katru gadu izmantot 50 000 eiro, un tie nav jāatdod piebarošanai Kultūras ministrijai tuviem mediju aktīvistiem.