Pasaule bez bruņojumu ierobežojošiem līgumiem
 
©F64 Photo Agency

4. decembrī NATO ārlietu ministri vienprātīgi secināja, ka Krievijas Federācija ir attīstījusi un testējusi raķetes, kuras ir iekļautas ASV un PSRS 1987. gada līgumā par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju. ASV sanāksmē pauda nostāju, ka Krievijas Federācijai tiek dotas 60 dienas, lai mainītu uzvedību, vai arī ASV izstāsies no līguma. ASV iespējamā izstāšanās no Eiropas drošībai ļoti svarīgā, bruņošanos ierobežojošā līguma nebija pārsteigums, jo jau novembra sākumā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja par ASV nodomu izstāties no līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju.

  1. gadā noslēgtajā līgumā PSRS un ASV apņēmās iznīcināt visas sauszemē stacionāri uzstādītās ballistiskās un spārnotās raķetes (gan ar, gan bez kodollādiņiem), kuru darbības rādiuss bija no 500 līdz 5500 km. Abas puses apņēmās iznīcināt arī visas stacionāri bāzētu sauszemes raķešu palaišanas iekārtas un vienojās neražot un neizmēģināt šāda tipa raķetes tālākajā nākotnē.

Līgums par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju aizliedza tikai sauszemē stacionāri izvietotās raķetes. Līgums neaizliedza ražot, attīstīt un izmēģināt vidējā un tuvā darbības rādiusa raķetes, kas nebija stacionāri bāzētas, bet kuru palaišanas iekārtām bija mobils raksturs. Tāpēc līgums netika attiecināts uz raķetēm, kuras tika izvietotas kara flotē vai uz mobiliem vilcējiem. Tās un to palaišanas iekārtas nebija jāiznīcina.

Pat vairāk. Līgums nekādā veidā neierobežoja kara flotē izvietoto konvencionālo vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu izmēģināšanu un lietošanu. Šāda tipa raķetes tika lietotas karadarbībā Tuvajos Austrumos vēl pavisam nesen - 21. gadsimta karos. Patiesībā 1987. gada līgums bija svarīgs militāru konfliktu risku samazināšanai tieši tajā laikā. Rietumeiropas valstīs ASV un PSRS līgums par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju tika uztverts kā solis, kas ievērojami uzlaboja Eiropas drošību un samazināja Eiropas iznīcināšanas risku iespējamā PSRS un ASV konflikta gadījumā. Tolaik šādam solim bija nenovērtējami liela un ļoti pozitīva ietekme uz Eiropas drošību 20. gadsimta astoņdesmitajos gados.

Tā ka līgums tika attiecināts tikai uz sauszemes stacionārajām raķetēm un iekārtām, bet netika attiecināts uz kara flotes raķetēm un iekārtām, tas nekādā veidā neierobežoja militāro tehnoloģiju pilnveidošanu šajā jomā. Katra līgumslēdzēja puse par jebkuru uzlabojumu vai jauninājumu varēja apgalvot, ka tie domāti tikai kara flotes vai mobilo iekārtu raķešu un to palaišanas iekārtu vajadzībām. Tāpēc arī pašlaik tiek ironizēts gan par ASV apsūdzībām, gan par Krievijas skaidrojumiem, ka līgums neesot pārkāpts. Lūk, t.s. spārnotā raķete 9M729 nekad neesot izmēģināta attālumos, kas būtu tālāki par 499 kilometriem, tāpēc līgums formāli tika ievērots, jo aizliedz raķete,s sākot ar 500 km attālumu.

Diemžēl šāda veida līgumi ir efektīvi tikai tad, ja abas puses tos ievēro pēc būtības, nevis izmanto visas iespējamās formālās atrunas un argumentus, lai līgumu nepildītu.

Ja Krievija vai ASV savstarpēji neuzticas un izmanto katru iespēju, atkāpi un atrunu, kas ļauj līgumu apiet, tad 1987. gada līgumam lielas vērtības nav.

Turklāt kopš līguma parakstīšanas ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Tik traki militāri politiskie apstākļi, kādi bija 20. gs. astoņdesmito gadu sākumā, pašlaik nav novērojami. Tāpēc daļa Eiropas NATO valstu savu drošību garantēs, neatļaujot ASV savā teritorijā izvietot vidējā un tuvā darbības rādiusa raķetes pēc līguma darbības beigām. To valstu valdības, kurām ir svarīgi, lai pret to teritoriju iespējamā ASV un Krievijas konflikta gadījumā tiktu vērsts Krievijas kodolraķešu primārais trieciens, protams, atļaus savā teritorijā izvietot ASV vidējā un tuvā darbības rādiusa raķetes. Līdz ar to drošības apdraudējuma riski dažādām ES valstīm iespējama konflikta gadījumā būs ļoti atšķirīgi.

Otrkārt, nebūsim naivi. Savas ieroču sistēmas, kas ir analogas vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu sistēmām, pilnveidoja ne tikai Krievija, bet arī ASV. Panākumi kaujas bezpilota lidaparātu tehnoloģiju attīstībā ir iespaidīgi. Modernākie bezpilota lidaparāti spēj nest kodollādiņu. To darbības rādiuss pārsniedz 500 km, un tie neietilpst līgumā par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu iznīcināšanu.

Ņemot vērā šos apsvērumus un uzticības trūkumu, līgums par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju ir kļuvis bezjēdzīgs. Tāpēc nav jāsēro par ASV izstāšanos no šī līguma.

Kas patiešām būtu svarīgi Eiropas un globālai drošībai - tā ir kopēja ASV, Ķīnas un Krievijas atteikšanās no visām vidējā un tuvā darbības rādiusa raķetēm, gan stacionāri bāzētajām, gan uz mobilajām palaišanas ierīcēm vai karakuģiem izvietotajām, kā arī vienošanās par kodolieročus nest spējīgu bezpilota lidaparātu izstrādes ierobežošanu.