Honorāri un jocīgas rezolūcijas
 
©F64 Photo Agency

Nedēļas lielā ņemšanās ir svētku koncerta honorāri. Atkal radusies iespēja parunāt par kultūras cilvēku vēlmi tikt pie siles un salīdzināt, piemēram, dziesmu svētku virsdiriģentus ar popmūziķiem. Tiesa, atmiņa ir īsa. Tā vien šķiet, ka diriģentu žēlotājiem jau sen aizmirsušies Demakovas laika honorāri tiem pašiem dziesmu svētku rīkotājiem. Vai arī tas, ka Šipkēvica honorārs patiesībā ir tikai mazdrusciņ lielāks par Brigmaņa kunga mēnešalgu Saeimā, kas gan jau arī, tuvāk aplūkota, izrādītos veiksmīga apstākļu sakritība. Nemaz nerunāsim par visiem tiem kungiem, kuri vēl lielākas algas no valsts budžeta saņem ik mēnesi un dažkārt nevis Latvijas intereses aizstāv, bet savāra globālas ziepes.

Problēmas ir divas. Pirmā, mūžīgā slātavieša sindroms, kad jārunā par naudu citu maciņā, jo Latvijā šos jautājumus apspriest vienkārši neprot. Par to pat nav vērts rakstīt. Bezcerīgi. Otrā - neveiklā valsts pārvalde, kas nespēj sabalansēt finansējumu vienmērīgi. Nu varētu domāt, ka valstī bez darba apkārt blandās tūkstošiem pieredzējušu ekonomistu, finansistu un svētku projekta vadītāju, kas to vien dara, kā rīko Latvijas simtgades un ļoti precīzi zina, kādu budžetu tam vajadzēs pēc gadiem pieciem, kas ir minimālais laiks, lai sagatavotu tik lielus pasākumus.

Ka tik nu arī šoreiz nav situācija, kad kāds reiz kaut ko saplānoja, skurstenī raugoties, jo tīri objektīvi, kur lai raugās, ja nodokļi mainās gandrīz katru gadu. Ka tik nu pēkšņā labvēlības uzplūdā Ministru kabinets nepiešķīra vairāk naudas, nekā bija cerēts. Beigās gan jau atklājās - nauda paliek pāri. Tas, ko neviens nekad neatzīst šādās situācijās, jebkurš šāds pārpalikuma stāsts vainagojas ikgadējā decembra beigu stulbumā. Ja līdzekļus neiztērēsi, neceri, ka nauda vēl valsts kases kontā būs 1. janvārī. Nē, jo to pēc likuma vienkārši atdos atpakaļ budžetam.

Tā ir saprotama loģika - spiedīgā situācijā trāpījās pa rokai koncerta iespēja, sarīkoja, samaksāja cilvēkiem un miers. Cerams, neviens nevienam neko nenozaga, ja jau visu rātni publisko. Protams, ka summas astronomiskas un samērīguma trūkums atstāj mieles. Es varētu daudz un plaši stāstīt, ko par šādu naudu varētu izdarīt, piemēram, rakstniecībā, to pašu varētu sacīt jebkuras mākslas nozares speciālisti, šie stāsti būtu aizkustinoši līdz asarām. Un ja vēl sāktu runāt kādas dzīvnieku patversmes pārstāvji… Tomēr šie stāsti nekad neko nemainīs, kamēr Latvijā neizveidosies pārskatāma un loģiska plānošanas sistēma, kas spēs raudzīties tālāk par 31. decembri, samērīgums, kas vienlīdz attieksies gan uz nacionālās aviokompānijas vadītājiem, gan uz lauku kultūras namu darbiniekiem. Pie mums gadiem runā, drīzāk gan muld, par vienotu atalgojuma sistēmu, bet kurš, piemēram, nezina to, ka pat ministriju līmenī vienāda ranga ierēdņi par līdzīgu darbu daudz vairāk saņem vajadzīgajās ministrijās, nevis otrās šķiras ministrijās, kas pārrauga tādas nevajadzīgas lietas kā kultūru vai izglītību.

Arī izslavētie konkursi negarantē neko. Īpaši jau par to zemāko cenu. Tā ir tāda nabagmājas domāšana. Tādi pati kā kustība, kura pirms kāda laika cīnījās par to, lai simtgades tēriņus pārvirzītu smagu slimnieku ārstēšanai. Pat ja simtgadei noņemtu, jūs domājat, ka tāpēc izārstētu kaut vienu konkrētu cilvēku? Tas visumā atgādina anekdoti par tēvaini, kurš bučo vardi, cerībā, ka tā pārvērtīsies par princesi, bet varde vaicā - vai tu, tāds liels lempis izaudzis, vēl joprojām tici pasakām?

Es ļoti gribētu novēlēt savai valstij mieru un pārticību. Un laimi visiem, kas te dzīvo. Bet tad, kad redzu, ka sociālajos tīklos it kā gudri un talantīgi cilvēki savstarpēji apsaukājas par kaut kādu nevīžīgi uzdiegtu ANO rezolūciju, kura vispār nav pārtulkota latviski un kuras juridisko un morālo jēgu diezin vai kāds no strīdniekiem aptver kaut par procentiem 15%, man nākas vaicāt - cilvēki, kas ar jums notiek? Jūs paši saprot to, par ko asiņainajās debatēs esat gatavi pārkost cits citam rīkli?

Starp citu, pirmdien būs jubileja ANO Cilvēktiesību hartai - vienam no vistukšākajiem un bezjēdzīgākajiem dokumentiem 20. gadsimta vēsturē. Kurš gan tā nopietni jelkad ir ievērojis tiesības uz vārda brīvību, pārliecības brīvību, reliģisko brīvību? Par kādām cilvēktiesībām var runāt 21. gadsimts, ja vairākos kontinentos notiek velns zina kas? Visi režīmi ir piesegušies un piesedzas ar cilvēktiesībām kā ar vīģes lapu, bet turpinām dzīvot laikā, kad žurnālistu valsts vēstniecības teritorijā var vienkārši nogalināt un izšķīdināt skābē, bet dīvaini prezidenti melo starptautiskai sabiedrībai, ka esot milzu demokrāti.