Parlamenta nespēja nonākt līdz valdības izveidošanai neliecina par deputātu jukšanu prātā. Pat ja viņi izskatās pēc trakiem, tas nav labojams tikai ar parlamenta pārvēlēšanu.
Latvijas 13. Saeimas nespēja izveidot valdību apaļu triju mēnešu laikā no ievēlēšanas 6. oktobrī līdz šodienai 6. decembrī vēl nav nekas ārkārtējs parlamentāro demokrātiju izpildījumā. Tepat pāri Baltijas jūriņai Zviedrija cenšas tikt pie jaunas valdības kopš 9. septembra. Ja par apskaužami stabilu un solīdu valsti uzskatītā Zviedrija mums ko māca, tad pieņemsim zināšanai, ka tur valdības veidošana nonākusi līdz tam cilvēkam, kurš tik ilgi gaidīja parlamenta jaunā sasaukuma atsūtīto valdības vadītāju, ka sagaidījis pats sevi. Precīzāk sakot, tas viņam ir jau otrais mēģinājums nomainīt sevi ar sevi, kas var neizdoties tāpat, kā neizdevās pirmais mēģinājums. Ja arī šis mēģinājums nomainīt sevi ar sevi neizdosies, tad viņš vēlreiz aizvietos sevi ar sevi, t.i., parlamenta jaunā sasaukuma valdības vadītāju Stēfanu Levēnu ar vecā sasaukuma valdības vadītāju Stēfanu Levēnu.
Aizvietošanas laika orientieris ir 540 dienas, cik ilgi aizejošā valdība ir gaidījusi atnākošo valdību Beļģijā. Attaisnošanās ar Beļģijas piemēru ir kļuvusi par tādu pašu rutīnu kā nākamo valdību izveidošanas aizkavēšanās šur, tur un vēl kaut kur. Beļģijas piesaukšana var radīt pat tādu iespaidu, ka tā joprojām iztiek ar valdības vietas izpildītājiem, lai gan atsauce ir uz 540 dienām kopā pa 2010. un 2011. gadu. Pēc tam Beļģijai uzradās valdība ar visām pilnvērtīgas valdības regālijām, kuras tagadējā valdība notur jau ļoti ilgu laiku, ja mēra pēc parlamentārās demokrātijas standartiem. Pagaidu valdības pastāvēšanas ilgums ir atrisinājis problēmu, kas kādreiz neļāva vienoties it kā par valdību, bet īstenībā par to, kā Beļģijai sadalīties Flandrijā, Valonijā un vēl atsevišķi brīvpilsētā Briselē. Ja tāda sadalīšanās nav notikusi šobaltdien, tad lielā mērā tāpēc, ka iztikšana ar ierobežotas rīcībspējas valdību nozīmē arī iztikšanu bez konfliktiem, kas būtu neizbēgami valsts dalīšanā. Beļģijas valdības pēc 2011. gada saņem īstās valdības regālijas tieši tāpēc, ka reāli rīkojas pēc pagaidu valdības atstātajiem šabloniem.
Iztikt ar ierobežotas rīcībspējas valdībām ir vienkāršāk un lētāk, bet ļoti līdzīgu efektu var panākt arī ar regulārām parlamenta ārkārtas vēlēšanām, kā to pagājušā gadsimta vidū darīja tagad pagurušie itāļi. Latvijas pieredze pagājušā gadsimta 90. gados bija ierobežot valdību rīcībspēju ar caurmērā īsāku pastāvēšanas laiku nekā pēc 2000. gada.
Latvijas kavēšanos ar jaunas valdības izveidošanu kā sekošanu tagadējai Eiropas modei vislabāk pamatot ar atsauci nevis uz Beļģiju vai Zviedriju, bet uz Vāciju. Tā vairs nav atsauce uz mocībām, kādās tagadējā Vācijas valdība tika izveidota laikā no vēlēšanām 2017. gada 24. septembrī līdz parlamenta balsojumam par Angelas Merkeles valdību šā gada 14. martā. Runa ir par aktuālo situāciju kopš viņas 28. oktobra paziņojuma par atteikšanos kandidēt uz Kristīgo demokrātu apvienības un tātad arī uz nākamās valdības vadītāja vietu. 12. novembrī pa to pašu trajektoriju aizgāja Kristīgo demokrātu satelīts - Kristīgie sociālisti sava vadītāja un Vācijas iekšlietu ministra Horsta Zēhofera personā. Tas ir vēl trešais variants tādām pārmaiņām, kurās nomaina visu ko, izņemot vienu un to pašu cilvēku sejas. A. Merkele vairs nepiedāvāja ne nomainīt sevi kā vienu vēlēšanu uzvarētāju ar sevi kā nākamo vēlēšanu uzvarētāju, ne aizvietot sevi ar sevi uz laiku, bet pati pārveidoja sevi no politiķes par tīri tehnisku valdības vadītājas pienākumu pildītāju līdz brīdim, kad viņu nomainīs ar politiķi. Ļoti reālistiski vērtējot savas partijas, visu pārējo partiju un Vācijas vēlētāju spējas atrast sev politiskos līderus, viņa ir nokārtojusi tā, lai nākamo politisko līderu izvirzīšana varētu turpināties vēl vairākus gadus, kas pašreizējā situācijā ir nepārskatāmi ilgs laiks. Tehniskā valdība Vācijā no Māra Kučinska valdības Latvijā atšķiras tikai ar to, ka vienā gadījumā politiķi savas vēlēšanās gūtās pilnvaras ir atdevuši labprātīgi, bet otrā gadījumā tās noliktas līdz ar Satversmē noteiktā pilnvaru laika izbeigšanos.
Latvijai viegli attaisnot savu aizkavēšanos ar valdības veidošanos ne jau tā, ka mēs apzināti vai neapzināti sekojam tādai modei. Nē, mēs tikai esam spiesti rēķināties ar nenoteiktību, kas izriet no lielvalstu nespējas tikt skaidrībā pašām par sevi un savu tālāko rīcību, kas Latviju var ietekmēt arī tad, ja par Latviju tur neviens nav pat iedomājies. Paldies mūsu politiķiem par sparīgo darbošanos ap neesošo valdību, kas neļauj garlaikoties un slīgt aizdomās par jebkuras iespējamās valdības ierobežoto
rīcībspēju.
