Viedoklis

25. novembrī Eiropas Padome, kurā piedalās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi, apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Lielākā daļa ES līderu ir pragmatiski ļaudis, kas labi saprot, ka draudi smagi sodīt Lielbritāniju par uzdrīkstēšanos izstāties no ES, kaut vai lai atturētu citas valstis un tautas sekot Lielbritānijas paraugam, bija tikai retorika.

Ceru, ka šis nav tas gadījums, kad, citējot zelta laiku radio SWH ētera personības: «viss jau apēsts, viss jau izdzerts, jubilārs sāk nepatikt». Ballīte beigusies, un esam pamodušies nākamajā simtgadē. Tad, kad noskries putas, vietā būs uzdot jautājumu, kas palicis atmiņā – svētki vai sastrēgumi pēc svētkiem? Varu derēt, ka, notikušajam nonākot punktā «kādreiz zāle bija zaļāka», pat spaidīšanās pēcsvētku drūzmā un korķi liksies mīļš un neaizmirstams piedzīvojums, kāds iespējams tikai reizi simt gados. Jo padomājiet, pēc kā izskatās šie košie apgalvojumi – mēs atbraucām salūtu skatīties, bet tur kaut kādi idioti mums visu iztraucēja. Visi taču gribēja redzēt salūtu.

Kāda būs mūsu valsts 2118. gadā? Tik tālā nākotnē grūti aizfantazēties. Ja nenotiks kari, mēri, moru un saracēņu uzvaras gājieni, Latvija noteikti pastāvēs, būs gan latviešu valoda, gan kultūra. Varbūt tā nebūs gluži tāda, kā iztēlojamies – tā ietekmēsies no citām, taču diezin vai tik ļoti lielā mērā, lai mūsdienu latvietis nespētu sarunāties ar savu simt gadu tālo pēcnācēju.

«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).

Francijas prezidenta Emanuela Makrona 7. novembrī teiktais intervijā radiostacijai Europe 1, kurā viņš norādīja uz nepieciešamību nākotnē, lai aizstāvētu Eiropas drošību no iespējamās Ķīnas, Krievijas un arī ASV pretdarbības, izveidot kopēju Eiropas armiju, izraisīja lielu starptautisku rezonansi. 10. novembrī, ieradies Francijā uz Pirmā pasaules kara atceres pasākumiem, ASV prezidents Donalds Tramps savā tvitera kontā izteica sašutumu par Emanuela Makrona paziņojumiem: «Francijas prezidents Makrons tikko ieteica Eiropai izveidot savu militāro spēku, lai pasargātu to no ASV, Ķīnas un Krievijas. Ļoti aizvainojoši, bet varbūt Eiropai vispirms vajadzētu maksāt taisnīgu daļu no NATO izdevumiem, kurus lielā mērā subsidē ASV!»

Gribu uzslavēt šā gada astoņpadsmito novembri. Proti – no sirds pateikt lielu paldies valsts simtgades dienas pasākumu organizētājiem un dalībniekiem, kā arī kolēģiem no televīzijām un radio. Manuprāt, viņi visi bija savu uzdevumu augstumos. Paldies!!! Cepuri nost! Sevišķi mani aizkustināja tas, ka pie Brīvības pieminekļa tika, tā sacīt, pulcēta visa Latvija – dažādi ļaudis no dažādām vietām. Ģimenes cilvēki, strādnieki, laucinieki, intelektuāļi, kultūras ļaudis...

Latvijas simtgades kritiķi internetā un sociālajos tīklos ņemas par to, ka vienpadsmit miljonus eiro, kas esot iztērēti simtgadei, būtu bijis iespējams iztērēt lietderīgāk. Riskēšu valsts jubilejas priekšvakarā izpelnīties sašutuma vētru un kaisīšu sāli brūcēs. Šī vaimanāšana vienā lielā savā daļā ir tāda jau ar romānu Mērnieku laiki trāpīgi uzlikta diagnoze mūsu tautiešiem. Ainas par lielā mielasta gaidīšanu grāmatā uzrāda precīzi to pašu, ko tagad ar simtgades gaidīšanu. Sakot no tukšas muldēšanas, ka nu tik būs, beidzot ar gariem ģīmjiem par to, ka personiskajā bankas kontā no lielās summas nekas nav iekritis. Un tad jau nu iet vaļā kārtējais ļer-ļer par to, cik iekritis svešos makos.

Vissarežģītāk ir pieņemt izšķirošus lēmumus – tādus, par kuriem zini: tie noteiks tavas dzīves ritējumu un, iespējams, ietekmēs vēl nākamās paaudzes. Pieņemt tādus lēmumus, kas izslēdz nejaušību vai apstākļu sakritību. Šāds lēmums bija jāpieņem tiem cilvēkiem, kuri 1918. gada 18. novembrī nolēma dibināt Latvijas valsti. 1918. gada 18. novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena. Diena, ar kuru lepojamies. Diena, kurā, kopīgi dziedot Dievs, svētī Latviju!, mums birst asaras pār vaigiem no apziņas, ka mums ir laime un gods to dziedāt savā valstī.

Pāris dienas pirms valsts simtgades atļaušos būt sentimentāls, privāts un aizkustināts. Tādu garastāvokli man radīja vairāki desmiti cilvēku Saldus bibliotēkā devītajā novembrī. Es nezinu, kāds viņiem tika labums no manis, bet viņu starojums, viņu gaišā ieinteresētība savā tautā un valstī atgrieza mani pie uzskata, ka mūsu nācija nav zaudējusi savu izdzīvošanas gudrību, lai kādi ar’ laiki to piemeklētu.

Šī laikam ir pirmā valdība, kuras izveidi noraka pārāk ambiciozi sastādītā valdības darbības programma.

TV kanālā Doždj (Lietus) dzirdēju krievu emigrācijas rakstnieka Oļega Radzinska teikto par Krieviju: viss ir kļuvis citāds, bet – nekas nav mainījies. Padomāju – vai tad pie mums, Latvijā, nav tāpat?

Uzmini nu, kas tas ir – ielāps uz ielāpa, kopā neturas? Tas ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) Latvijas veselības aprūpes sistēmā.

Centrālā statistikas pārvalde paziņoja, ka 2018. gada oktobrī, salīdzinot ar 2017. gada oktobri, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 3,2%. Inflācija precēm bija 3,3% gadā, bet pakalpojumiem –3,0% gadā. Lai saprastu, cik patiesi šie skaitļi ataino Latvijas ekonomisko realitāti, mēģināsim saprast, kas Latvijā visvairāk ietekmē pakalpojumu cenas.

Neuzskatu, ka Valsts prezidenta izvēle – nominēt premjera amatam piecas partijas savulaik izstaigājušo Jāni Bordānu – ir slikts gājiens. Caur to prezidents varētu tikt lielākā skaidrībā par šo Saeimu un tās faktisko, lietderīgo potenciālu. Subjektīvi man nepatīk vienīgi tas, ka Saeima un Ministru kabinets nu top taisīti par tādiem kā eksperimentāliem, izmēģinājuma laukumiem. Jo tieši JKP un KPV LV manā uztverē ir tās 13. Saeimas partijas, kuras visvairāk izceļas vien ar savu partijiskumu, nevis valstiskumu. Bet varbūt no šīs Saeimas neko citu nav vērts ne gribēt, ne cerēt. Tajā tikušie savās atklāsmēs paši atzīst, ka vara ir bezmaz viss, kas tiem nu ir. Valsti es viņos pagaidām neredzu.

ASV demokrātiskā pārstāvniecības sistēma izveidojas pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem un ir visu šo laiku nav mainījusies. ASV parlamenta apakšpalātas (Kongresa) deputātiem pilnvaras ir tikai uz diviem gadiem, un tos pārvēlē ik pēc diviem gadiem. ASV parlamenta augšpalātas (Senāta) deputātiem pilnvaras ir uz sešiem gadiem. Katrus divus gadus tiek pārvēlēta trešdaļa Senāta locekļu. Izpildvaru (analogs Latvijas Ministru kabinetam) pārstāv prezidents, kuru pārvēlē reizi četros gados.

«Neesam karstasinīgi, mēs protam savaldīt emocijas,» noteica Artis Pabriks (Attīstībai/PAR), iztaujāts pēc tam, ka Valsts prezidents par iespējamo valdības vadītāju nominēja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoni Jāni Bordānu. Savukārt, parādot savu ierasto bezprincipialitāti, KPV LV bļaustīklas jau paspēja deklarēt, ka neatbalstītu Arta Pabrika valdību (kaut gan pirms tam politiski bučājās uz nebēdu), ja viņš tiktu nominēts premjera amatam. Pabriks piebilda, ka, būdami «enerģijas pārpilni, mūsējie par to var kaut ko arī pateikt». Bet gan jau nepateiks, jo – lai arī cik stipri cits citam riebtos šo trīs partiju bāleliņi un drostaliņas, valdībā ietapt gribas visiem, lai tur vai piķis un zēvele.

Saeimas deputāts Gundars Daudze uzskata, ka balsojumā par viņa kandidatūru Saeimas priekšsēdētājas biedra amatam līdzšinējās koalīcijas partijas «uzmetušas» ZZS. Bet ko gan citu viņš varēja gaidīt? Politika ir nežēlīga, un vājos tur necieš.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis valdības veidošanu nolēmis uzticēt Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) premjera amata kandidātam Jānim Bordānam. Valsts prezidents Bordānu aicināja divu nedēļu laikā – līdz 21. novembrim – izveidot valdības aprises un jaunajai valdībai nodrošināt vairākuma atbalstu. Ja līdz tam netiks panākta vienošanās, Valsts prezidents aicinās citu Ministru prezidenta kandidātu veidot valdību.

Ir tā sagadījies, ka 13. Saeimā ir ievēlētas septiņas partijas. Tas atspoguļo ļoti sadrumstaloto nevienprātību sabiedrībā – septiņas partijas ir savā starpā ļoti naidīgi ļaužu grupējumi, kuriem ir tikpat naidīgi atbalstītāji un vēlētāji. Naidīgums ir ļoti pārmērīgs, neadekvāts – tā vien izskatās, ka visa iekšpolitikas telpa drīz būs vienās vienīgās «sarkanajās līnijās» sašvīkāta.

«Lai jau pirmais lēmums nebūtu pagaidu risinājums un neradītu šaubas par jaunās Saeimas lemtspēju, aicinu jūs šodien atbildīgi ievēlēt Saeimas priekšsēdētāju un prezidiju, kas parlamenta darbu vadīs turpmākos četrus gadus,» 13. Saeimas deputātus pirmajā sēdē aicināja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.