Viedoklis

Ļoti uzmanīgi izlasīju kolēģa Imanta Vīksnes rakstu Tiesājamais Gapoņenko uzkurina jaunu porciju naida (NRA, 19. oktobris). Pirmoreiz – kad tas tika publicēts, otrreiz – kad komentāru par šo rakstu sejugrāmatā sniedza psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Katra ķēkša var pārvaldīt valsti! Tas esot demokrātijas lozungs. Bezmaz vai viens no demokrātijas pīlāriem. Manā uztverē tas ir izkurtējušas demokrātijas lozungs. Un Latvijā demokrātija ir izkurtējusi. Trīspadsmitās Saeimas vēlēšanu rezultāti man to apliecina skaidrāk par skaidru. Jo neviena (!) deputātu mandātus ieguvusī organizācija nevīžoja piedāvāt valstij ko tādu, kas tomēr būtu kaut cik augstāks par ķēkšu īstenības uztveri. Tāpēc tās pamatā arī guva ķēkšu atsaucību.

Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.

Ņemot vērā to, ka pēc 6. oktobra vēlēšanām ir ievērojami izmainījies Saeimas deputātu sastāvs un Latvijas lielajā politikā ienāca ļoti daudz ļaužu bez pieredzes politisko aizkulišu spēlēs, būtu saprātīgi katram jaunajam politiķim izsniegt īsu pamācību (instrukciju) koalīcijas izveides pamatos. Tā kā «vecie» politiķi tādu nav uzrakstījuši, atgādināsim visiem lasītājiem Latvijas koalīciju veidošanas principus.

Veikt vai neveikt iemaksas par obligāto valsts veselības apdrošināšanu? Šis jautājums urdīja daudzus jau kopš 1. septembra, kad spēkā stājās Veselības aprūpes finansēšanas likums, bet Saeimā jaunievēlēto partiju solījumi atcelt šo likumu radījuši vēl lielāku apjukumu. Cik tas būtu reāli un lietderīgi vai, no mediķu viedokļa raugoties – cik bīstami?

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piektdien izskanējušais piedāvājums iezīmē vēsturiski jaunu pieeju valdības veidošanā. Līdz šim partijas vismaz pieklājības pēc vispirms runāja par darāmajiem darbiem, vienojās par valdības veidošanas galvenajiem principiem, ideoloģiskajām nostādnēm un sadarbības kompromisiem, pieteica, kurās jomās labprātāk darbotos un kādus potenciālos ministru kandidātus redz. Tad gāja pie Valsts prezidenta un viņu iepazīstināja ar savām iespējām iegūt savai valdībai vairākumu Saeimā. Tomēr gala lēmumu, tieši kurš politiķis konkrēti tiks nominēts par valdības veidotāju, saskaņā ar Satversmes 56. pantu pieņēma Valsts prezidents. Šoreiz secība ir visai dīvaina.

Pirms vēlēšanām bija visādi vēlēšanu jautājumi, tomēr Nacionālajai apvienībai (NA) visveiksmīgāk izdevās uzspiest citām partijām savu jājamzirdziņu: «Vai iesiet koalīcijā ar Saskaņu?» Tur tad tās pārējās visādi locījās, sarka un bālēja, stostījās un dievojās, un desmitiem reižu zvērēja, ka nu nē, negrasās, nav domājušas, neies vis kopā ar Saskaņu. Konkurentu tirpināšana ar šo jautājumu, iespējams, pat paglāba NA no vēl lielāka agrākās ietekmes zuduma vai pat pazušanas pavisam.

Novērtēsim iepriekšējās – 12. Saeimas – vēlēšanas, analizējot to, kāds bija Latvijas pilsoņu balsojums par partijām, kas pašlaik joprojām veido valdību. Valdību joprojām veido ZZS, Nacionālās apvienības un Vienotības koalīcija.

Šī Mārtiņa Freimaņa dziesma labi raksturo pirms- un pēc-vēlēšanu situāciju, valdības veidošanu. Ar personiskiem apvainojumiem, vēršanos tiesā par konkurentu vai draudiem to darīt, tad atsaucot dažu šādu solījumu, velkot sarkanās līnijas pret partijām un personālijām, sasolot to, ko realizēt baidās ne tikai partneri, bet arī paši, pirms vēlēšanām paužot principialitāti, no kuras pēc tām jāsāk atkāpties, bet atzīt to negribas... Politiķi tā sapinušies, sapiņķējušies, kā bērnības pinķēšanās spēlē. Principiāli nolemjot nekustināt kādu no spēlētājiem vai neredzot kopbildi, var samezgloto neatpiņķēt.

Profesionāla viedokļu konfrontācija man visos laikos šķitusi labākais veids, kā tikt uz pareizā ceļa. Pirmajā oktobrī piedalījos prezentācijā, preses konferencē Latvijas izglītība 2025, kur tika fiksēti atbilstoša forsaita rezultāti un piedāvāti risinājumi Latvijas izglītības sistēmai. Arī versija, kā saskaņot visu ieinteresēto pušu – skolēnu, vecāku, izglītības sistēmas pārstāvju un biznesa – intereses. Lai arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji esot tikuši uz šo pasākumu lūgti, viņu viedoklis tur izpalika. Man šāda izvairīšanās no profesionālu uzskatu konfrontācijas liekas nožēlojama. Nevarības apliecinājums.

Savulaik pa Vecrīgu ar štoku rokā staigāja Pasaules Valdnieks – dīvainis, kuram bija putni galvā un kurš visu ko inčīgu sludināja, visādas blēņas runāja. Nemaz tik dumjš, kā par viņu publika domāja, viņš nebija. Viņš bija Pēteris Seņkāns, kam izākstīšanās rīdzinieku un tūristu priekšā bija dzīvesstils – tāda kā mākslas forma. 2009. gadā Seņkāns mira un Pasaule palika bez Valdnieka.

Gods katram, kurš pirms 30 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, piedalījās tautas manifestācijā Mežaparkā. Gods katram, kurš pēcāk stāvēja Baltijas ceļā. Gods katram, kurš tolaik vienojās ap Tautas fronti.

Mežzinātņu doktora Gunāra Skribas viedoklis par mežsaimniecību (NRA, 25.09.) ir vērtējams divējādi. Kā literāram sacerējumam tam, protams, piemīt zināma vērtība. No profesionālā viedokļa apgalvojumi ir tālu no realitātes, kas gan, ņemot vērā autora cienījamo vecumu, nav nekas nosodāms.

Tuvojoties vēlēšanām, arvien lielāku publikas interesi izraisa svaigāko aptauju rezultāti, kurās ļaudis atbild, par ko viņi balsos, vai piedalīsies vēlēšanās un kāda izskatīsies Saeima, ja vēlēšanas notiktu jau šodien?

«Ir jāpārtrauc šķelt latviešu tautu atkarībā no tā, kādā dzimtajā valodā mēs runājam,» savā video uzrunā pauž Saskaņas saraksta kandidāte Evija Papule.

Šonedēļ noritēs pēdējā 12. Saeimas sēde pirms vēlēšanām, kurā politiķi iekļāvuši vairākus likumprojektus ar jau iepriekš droši prognozējamu nākotni, taču tie deputātiem ļaus līdz maksimumam izmantot Saeimas sēdēm tradicionāli pievērsto mediju uzmanību, kas ar aģitācijas likumu ierobežotajā priekšvēlēšanu laikā ir vērtīgs aktīvs.

Saeimas vēlēšanas savā ziņā ir 100 dažādu uzskatu, pārliecības, rakstura cilvēku pieņemšana darbā, kur darba devējs un darbā pieņēmējs ir tauta. Uzdodiet sev jautājumu – kādā darbā jūs personīgi būtu gatavs pieņemt, teiksim, Artusu Kaimiņu, ja jums būtu jāmaksā no savas kabatas?

13. septembrī pirmajā Saeimas lasījumā tika apstiprināti grozījumi Iepakojuma likumā. Mediji ziņo, ka no 2019. gada 1. janvāra veikalos visi plastmasas maisiņi būs par maksu, taču tikai garāmejot piemin šajos grozījumos iekļauto izņēmumu, kas joprojām ļaus izsniegt par brīvu ļoti vieglās plastmasas maisiņus, kuri nepieciešami higiēnas nolūkos vai paredzēti vaļējas pārtikas primārai iesaiņošanai, kad to izmantošana palīdz novērst pārtikas izšķērdēšanu.

Apkopojot „Baltic International Bank Latvijas barometra” jaunākā pētījuma datus par iedzīvotāju vērtējumu dažādiem politiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem valstī, jāatzīst, ka pēdējo 10 gadu laikā novērots gan vērā ņemams kritums 2009.gada sākumā, gan rāpšanās ārā no bedres. Jāpiebilst, ka lielākā daļa indikatoru ir atzinīgāk vērtēti nekā 2008. gada aprīlī, kad tika sākti mērījumi (izņēmums ir iedzīvotāju uzskati par iespēju atrast labu darbu Latvijā), tomēr lielākā daļa mērīto indikatoru arī 2018. gada aprīlī joprojām ir kritiski zemā līmenī.

No savas vēstures neaizbēgsi un arī svešos laikus, kas nemaz nav tik seni, neizdzēsīsi. Tādas pārdomas man rodas, kad dzirdu kā politiķi saviem vēlētājiem “potē” to, ka viņi ir pelnījuši lielākas algas, bet sliktie biznesmeņi negrib maksāt. Tāpat daudzi domā, ka uzņēmēji ir blēži, mafija, mahinatori un sliktie pēc definīcijas. Taču tajā brīdī, kad valstij nepieciešams vairāk naudas, lai samaksātu skolotājiem, pensionāriem un policistiem, tad caur ikgadējiem budžeta grozījumiem uzņēmējs tiek informēts, ka būs jāmaksā vairāk un tiek paģērēts, ka tas noteikti atbildīgi izturēsies pret sabiedrību un labprātīgi maksās lielākus nodokļus.