Vienošanās par Brexit atbilst Latvijas nacionālajām interesēm
25. novembrī Eiropas Padome, kurā piedalās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi, apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Lielākā daļa ES līderu ir pragmatiski ļaudis, kas labi saprot, ka draudi smagi sodīt Lielbritāniju par uzdrīkstēšanos izstāties no ES, kaut vai lai atturētu citas valstis un tautas sekot Lielbritānijas paraugam, bija tikai retorika.
Jebkura Lielbritānijas sodīšanas forma smagi ietekmētu visas ES dalībvalstis, jo īpaši tās, kurām ir ļoti ciešas ekonomiskās saites ar Lielbritāniju. Latvijai Lielbritānijas izstāšanās bez līguma, nenoregulējot brīvu preču apmaiņu, radītu noteiktus riskus kokrūpniecības produkcijas eksportam. Tas neradītu fatālu ietekmi uz ekonomiku, bet varētu ļoti nepatīkami skart to Latvijas novadu labklājību, kuros atrodas lielākie kokmateriālu piegādātāji Lielbritānijas tirgum. Savukārt Īrijas, Portugāles, Francijas, Vācijas, Beļģijas, Spānijas, Nīderlandes un Dānijas ekonomikas ir cieši saistītas ar Lielbritāniju. Šīm valstīm pat īslaicīgas problēmas brīvā preču apmaiņā izpaustos kā nepatīkama ekonomiska krīze. Lielbritānijas sodīšana vienlaikus būtu Īrijas, Portugāles, Francijas, Vācijas, Beļģijas, Spānijas, Nīderlandes un Dānijas iedzīvotāju sodīšana, jo izraisītu dzīves apstākļu pasliktināšanos šajās zemēs. ES politiskajiem līderiem tas nebija vajadzīgs. Tieši pretēji - mērķis bija atrast tādu nodalīšanās formu, kas atstātu vismazāko ietekmi uz biznesu un ekonomiku.
Šāda formula tad arī tika saskaņota. Pēc formālas Lielbritānijas izstāšanās iestāsies pārejas periods, kura laikā saglabāsies brīva preču apmaiņa. Pārejas periods būs līdz brīdim, kad ES un Lielbritānija vienosies par līgumiem, kas nākotnē regulēs preču, darbaspēka, kapitāla un pakalpojumu kustību starp ES un Lielbritāniju.
Jautājumā par brīvas preču apmaiņas saglabāšanu vispār nebija lielu domstarpību, bet sāpīgākie punkti bija migrācijas regulējums Lielbritānijā pēc izstāšanās, kas savukārt bija cieši saistīts ar Lielbritānijā dzīvojošo ES pilsoņu tiesībām. Lielbritānijai iekšpolitiski svarīgs jautājums bija robežas statuss starp Īriju un Ziemeļīriju.
Lielbritānijas nodalīšanos no ES centās izmantot Spānijas valdība, lai kārtējo reizi aktualizētu jautājumu par Gibraltāra statusu. Kopš 1713. gada, pēc Utrehtas miera līguma, Lielbritānijai ieder Gibraltāra pussala Spānijas piekrastē. Spānija daudzkārt, bet nesekmīgi, ir mēģinājusi Gibraltāra pussalu atgūt. Tomēr Spānijas ambīcijas atgūt Gibraltāru atduras pret vietējo iedzīvotāju nevēlēšanos atteikties no Lielbritānijas pavalstniecības. 1967. gada referendumā 99% no Gibraltāra iedzīvotājiem nobalsoja par palikšanu Lielbritānijas sastāvā. Savukārt 2002. gada referendumā 98% no Gibraltāra iedzīvotājiem noraidīja priekšlikumu pāriet uz dubultu Spānijas un Lielbritānijas pārvaldi.
Spānija izmantoja Eiropas Padomes sanāksmi par Lielbritānijas izstāšanos no ES, lai šantažētu visus Eiropas līderus, un panāca mutisku piekāpšanos. ES vadība apsolīja Spānijas valdībai līdzdalību jebkurās ES un Lielbritānijas sarunās par Gibraltāra nākotni.
Tomēr Lielbritānijas izstāšanās bez līguma punkts vēl nav pielikts. Visticamāk, panākt Eiropas Padomes lēmuma pieņemšanu bija daudz vienkāršāk nekā to, lai kompromiss par Lielbritānijas izstāšanos no ES būtu pieņemams vairākumam no Lielbritānijas politiskajiem spēkiem. Lielbritānijas valdībai daudz grūtāks uzdevums būs panākt, lai vienošanos ar ES tagad atbalstītu Lielbritānijas parlamenta vairākums. Tāpat vēl nav skaidrs, vai pašreizējās ES vadības mutiskās garantijas Spānijas valdībai būs pietiekamas Spānijas parlamenta vairākumam, lai ratificētu ES un Lielbritānijas nolīgumu.
Eiropas Padomes lēmums par noteikumiem, ar kādiem Lielbritānija izstājas no ES, ir atbilstošs Latvijas nacionālajām interesēm. Šī vienošanās samazina Latvijas ekonomiskos riskus, kādi veidotos, ja Lielbritānija izstātos no ES bez vienošanās vispār. Turklāt ir angļiem ir labs izteiciens: labāk strādāt pēc slikta plāna nekā vispār bez plāna.