TV kanālā Doždj (Lietus) dzirdēju krievu emigrācijas rakstnieka Oļega Radzinska teikto par Krieviju: viss ir kļuvis citāds, bet – nekas nav mainījies. Padomāju – vai tad pie mums, Latvijā, nav tāpat?
Ar ko mūsu, neatkarīgas valsts, demokrātija atšķiras no tā sauktās padomju demokrātijas? Kāpēc lietu kārtību atsevišķās nozarēs - vai tā izglītība, medicīna, vietējā vara, pat tiesu sistēma... - arvien nenosaka profesionāļi, bet šādas vai tādas «augšas»? Politiķi, birokrātija, mediju producētie stereotipi... Kad tas beigsies? Kāpēc šīs «augšas», nevis tās vai citas nozares profesionāļu kopums arvien nosaka nozares potenciālu un nākotnes perspektīvu? Manā uztverē tā ir nožēlojama situācija, un visnožēlojamākie man tajā šķiet ne jau politiķi vai birokrāti, bet - neatkarīgas valsts pilsoņi, savu jomu profesionāļi, kuri gan kurn, tomēr nespēj pienācīgi definēt valsts varai un uzturēt spēkā savas nozares attīstībai adekvātu politikas pasūtījumu.
Turklāt tas, ka šāda perfekta profesionāļu pasūtījuma un principiālas, pilsoniskas prasības to pildīt nav, man šķiet viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs laika gaitā dabūjam valstiski arvien izļurušāku Saeimu. Piemēram, nupat runāju ar Satversmes tiesas vadītāju Inetu Ziemeli. Jautāju, no kā šī jezga ar maksātnespējas administratoriem? Viņa teica: Viktor, paņemiet Saeimas sēžu stenogrammas un paskatieties, kas tieši radīja šo situāciju. Pilnīgi pamatots aizrādījums man, jo es savā darbības jomā nebiju vīžojis pienācīgi izzināt šo norišu cēloņsakarības. Un tieši šāda attieksme veicina valsts pārvaldes un politikas dažādām jomām pievērstu lēmumu paviršību, aptuvenību, nesaprotamību vai pat klaju neprofesionālismu. Mani nebūt nemierina Makša Vēbera apgalvojums, ka tehniskā ziņā birokrātija ir visizteiktākais legālas valdīšanas tips. Jā, jā - viņš tur piebilst, ka neviena valdīšana nevar būt tikai birokrātiska. Viņš teic, ka «trepju augšgalā stāv (..) vai nu tautas vēlēti prezidenti, vai parlamenta aristokrātijas vēlēti liberāļi». Tad, lūk, man ļoti gribētos, lai mūsu parlaments kaut cik atbilstu vārda «aristokrātija» saturam. Jo man tas ir vārds, kurš profesionālismu attieksmē pret visām valsts lietām nosaka par pienākumu. Katram ierēdnim viņa atbildības jomā būtu jābūt visaugstākās raudzes speciālistam, kurš profesionālismu tur augstāk par karjerismu. Plus viņam jābūt kaut cik kompetentam pārvaldes lietās. Tieši pēdējais, nespēja sistēmiski, sistēmanalītiski vērtēt savu atbildības jomu vispārējā tautsaimnieciskā, pārnozaru, starpnozaru kontekstā manā uztverē nosaka valsts stratēģisko dokumentu (NAP u.tml.) vājumu, augsto pļāpīguma pakāpi tajos. Turklāt šajā paviršībā ir skaidrāk par skaidru nolasāms, kuru no divām iespējām par sava profesionālisma pamatu uzskata paši politiķi. Dzīvot politikai vai - pārtikt no politikas. Pagaidām manā uztverē prevalē otrs variants. Būs citādi, ja sabiedrība kļūs pārtikusi. Iedzīvošanās kāre nepazudīs, taču tie labumi, ko var dot politika, pārstās (cerams) būt politiķiem noteicoši.
Ar ko mūsu, neatkarīgas valsts, demokrātija atšķiras no tā sauktās padomju demokrātijas?
Bet pagaidām - tieši nozaru profesionāļu apātija, attieksme - kā liks, tā darīsim - manā uztverē arvien lielā mērā uztur mūsu vidē kalpu un kungu attiecības. Kam vara - tie kungi. Tāpēc lietišķā kompetence arvien tiek upurēta padevībai. Jā, jā - mums visiem gribētos harismātiskus līderus. Taču, manuprāt, lai valsts lietas kustētos uz labu, var iztikt arī bez Budas un Kristus. Šajās lietās varētu pietikt ar kompetenci un spēju domāt nākotnei.
Ja mums ar to nepietiek, bet, ja tomēr domājam par valsti, tad varbūt mums ir vērts pieņemt tā paša Makša Vēbera atziņu: «Tiek uzskatīts, ka valsts ir vienīgais «tiesību» uz varmācību avots.» Tas mums nepatiks, bet diemžēl mēs to ar savu pilsonisko apātiju provocējam. Jo tad, ja mūsu pilsoniskums ir tikai deklaratīvs, ja tam satura un nav rīcības pamata, mēs akceptējam to, ka vara viscaur rīkojas mūsu vietā, aizvieto mūs, mēs akceptējam leģitīmu (!) varmācību. Var jau būt, ka mēs to negribam, bet - paši vainīgi!
Profesionāļiem ir jāpārņem valstiskās situācijas noteikšana savās nozarēs. Ja tas nenotiks, tad nākamajā Saeimā mēs ievēlēsim vēl dižākus patmīļus un tukšpaurus nekā tie, kurus esam laiduši pie varas tagad. Pats bēdīgākais ir tas, ka varu Latvijā var dabūt ļoti lēti. Jo - ir lēta tā vara, no kuras netiek prasīta pienācīga valstiska stāja.
