Viedoklis

3. novembrī Baltijas foruma ikgadējā konferencē tika sapulcināti ASV un Krievijas eksperti, lai meklētu izeju no drošības strupceļa, kuru izraisa ASV un Krievijas konflikts. Abu pušu eksperti piekrita, ka tuvākajā laikā ASV un Krievijas attiecībās būtisks progress nav iespējams, jo tam traucē konflikts Doņeckā.

Diemžēl trīspadsmitās Saeimas pulcēšanas un nākamās valdības kontūru zīmēšanas process man pagaidām rada vien vēmienam tuvas sajūtas. Man būtu pieņemams pat politisks diletantisms, jo tam ir attīstības perspektīva. Bet – man nav pieņemama politiskas pozas un savu aizspriedumu vai kompleksu uzdošana par politiku. Samākslotība, kurā es nespēju nolasīt nekādu, pat savtīgu valstisku perspektīvu. Diemžēl arī «vecās» partijas (ZZS, NA un Vienotības atvasinājumi) striktas programmatiskas pozicionēšanas vietā dod priekšroku kombinatorismam, cerībām – varbūt mums tiks vismaz kāds silts krēsliņš.

Šonedēļ Centrālā statistikas pārvalde (CSP) aplaimoja Latvijas ļaudis un visu progresīvo cilvēci, publiskojot Latvijas izaugsmes rādītājus 2018. gada 3. ceturksnī. Pagaidām ir publiskots tikai IKP ātrais novērtējums: «2018. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2017. gada 3. ceturksni, iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms, pēc sezonāli un kalendāri neizlīdzinātiem datiem, ir palielinājies par 4,8%.» Savukārt vērtējot pēc sezonāli un kalendāri izlīdzinātiem datiem, Latvijas ekonomika gada laikā ir augusi pat par 5,5%.

Ceturtdien 12. Saeima sanāca uz tās pēdējo sēdi. Lai cik augstprātīgi tas skanētu no Saeimas aktiera Artusa Kaimiņa mutes, viņam taisnība, ka daudzi klātesošie «te nekad dzīvē vairs neatgriezīsies».

Tiem, kuri vēlas samazināt literatūras stundu skaitu skolās, inteliģences vairs nav. Varbūt labākajā gadījumā nācijas kultūra tiem liekas «nozare». Un literatūra tad nu būtu šīs «nozares» elements, detaļa. Bet, ja kultūras, kultūrpolitikas izpratne valstī aprobežojas tikai ar Kultūras ministrijas funkciju aprakstu, tad par nācijas kultūru var runāt visai nosacīti. Un tagad varbūt ir loģiski kā vecos laikos gaidīt, ka literatūras stundu samazināšanai sekos arī kāds skolās aizliegtās literatūras saraksts. Vai ne?

Līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas ir atstātas mazākumā – ZZS, Jaunā Vienotība un Nacionālā apvienība vairs nevar izveidot valdību. Taču arī tā sauktie jaunie spēki, lielie pārmaiņu nesēji, nav vinnējuši – Jaunajai Konservatīvajai partijai (JKP) un KPV LV katrai ir 16 mandātu un kopā 32. Ar to nepietiek, lai kaut ko pārmērīgi diktētu.

Ir 13. Saeimā visādas partijas, bet ir arī tāda partija, kas iecerējusi nodrošināt sev varu ar draudiem, ultimātiem un «sarkanajām līnijām».

Kad eiroparlamentāriešiem nav ko darīt un ir apnicis kasīt, hm, paduses, tad jāķeras pie pārbaudītas metodes: jānosoda neofašisti. Un tā Eiropas Parlaments (EP) nesen pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā nosodīja «neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā», citastarp nosaucot arī Latviju un 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu. «Nosodījuma rezolūcijai» sapuvušu siļķi piemeta «mūsu» eiroparlamentārieši: teksts saistībā ar 16. martu tika iekļauts pēc Miroslava Mitrofanova (Latvijas Krievu savienība) iniciatīvas. Ar neviltoti antifašistisku sajūsmu «rezolūciju» atbalstīja Andrejs Mamikins (Saskaņa) un Iveta Grigule (ZZS).

KO RĀDA LATGAĻU-LATVIEŠU UN SANSKRITA LEKSIKAS SALĪDZINĀJUMS

Darāmie darbi jaunās valdības veidošanā nu esot tas svarīgākais. Klausoties, kas to deklarē, un – kas un kādā šķietamas jaunatklāsmes pakāpē tiek deklarēts, man sāk likties, ka svarīgākie nav vis darāmie, bet nepadarītie darbi. Jo kungi, kuri uzsver darāmo, pirms kāda laika ieņēma pietiekami augstus darītāju amatus izpildvarā. Kas viņiem (Artim Pabrikam, Danielam Pavļutam, Edgaram Rinkēvičam, Kārlim Šadurskim, arī Jānim Bordānam...) liedza darīt darāmo, lai šobrīd tie būtu spējīgi nevis tikai atkārtoties, bet uzskatāmi definēt darāmā, valsts attīstības turpinājumu. Kas?!

2015. gada 22. decembrī ASV Nacionālās drošības arhīvs (National Security Archive) publiskoja 1959. gadā sagatavoto ASV kodolmērķu sarakstu (SAC Atomic, 1959), kurā ir norādītas svarīgāko militāro mērķu ģeogrāfiskās koordinātas iespējamam karam ar PSRS

Cilvēkus un, lai cik savādi neliktos, arī skolotājus satrauc izglītība. Pēdējos pāris mēnešos esmu pārbarots ar izglītības tēmu (e-pasti, dalība pasākumos, skolas tēma intervijās...). Visas šīs attieksmes apkopojot, es teiktu, ka summārais emocionālais pamatnoskaņojums attieksmē pret mūsu izglītības politiku ir – skepse. Bet kādā visai nopietnā aptaujā secināts, ka šis noskaņojums ir – vilšanās un niknums.

Ļoti uzmanīgi izlasīju kolēģa Imanta Vīksnes rakstu Tiesājamais Gapoņenko uzkurina jaunu porciju naida (NRA, 19. oktobris). Pirmoreiz – kad tas tika publicēts, otrreiz – kad komentāru par šo rakstu sejugrāmatā sniedza psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Katra ķēkša var pārvaldīt valsti! Tas esot demokrātijas lozungs. Bezmaz vai viens no demokrātijas pīlāriem. Manā uztverē tas ir izkurtējušas demokrātijas lozungs. Un Latvijā demokrātija ir izkurtējusi. Trīspadsmitās Saeimas vēlēšanu rezultāti man to apliecina skaidrāk par skaidru. Jo neviena (!) deputātu mandātus ieguvusī organizācija nevīžoja piedāvāt valstij ko tādu, kas tomēr būtu kaut cik augstāks par ķēkšu īstenības uztveri. Tāpēc tās pamatā arī guva ķēkšu atsaucību.

Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.

Ņemot vērā to, ka pēc 6. oktobra vēlēšanām ir ievērojami izmainījies Saeimas deputātu sastāvs un Latvijas lielajā politikā ienāca ļoti daudz ļaužu bez pieredzes politisko aizkulišu spēlēs, būtu saprātīgi katram jaunajam politiķim izsniegt īsu pamācību (instrukciju) koalīcijas izveides pamatos. Tā kā «vecie» politiķi tādu nav uzrakstījuši, atgādināsim visiem lasītājiem Latvijas koalīciju veidošanas principus.

Veikt vai neveikt iemaksas par obligāto valsts veselības apdrošināšanu? Šis jautājums urdīja daudzus jau kopš 1. septembra, kad spēkā stājās Veselības aprūpes finansēšanas likums, bet Saeimā jaunievēlēto partiju solījumi atcelt šo likumu radījuši vēl lielāku apjukumu. Cik tas būtu reāli un lietderīgi vai, no mediķu viedokļa raugoties – cik bīstami?

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piektdien izskanējušais piedāvājums iezīmē vēsturiski jaunu pieeju valdības veidošanā. Līdz šim partijas vismaz pieklājības pēc vispirms runāja par darāmajiem darbiem, vienojās par valdības veidošanas galvenajiem principiem, ideoloģiskajām nostādnēm un sadarbības kompromisiem, pieteica, kurās jomās labprātāk darbotos un kādus potenciālos ministru kandidātus redz. Tad gāja pie Valsts prezidenta un viņu iepazīstināja ar savām iespējām iegūt savai valdībai vairākumu Saeimā. Tomēr gala lēmumu, tieši kurš politiķis konkrēti tiks nominēts par valdības veidotāju, saskaņā ar Satversmes 56. pantu pieņēma Valsts prezidents. Šoreiz secība ir visai dīvaina.

Pirms vēlēšanām bija visādi vēlēšanu jautājumi, tomēr Nacionālajai apvienībai (NA) visveiksmīgāk izdevās uzspiest citām partijām savu jājamzirdziņu: «Vai iesiet koalīcijā ar Saskaņu?» Tur tad tās pārējās visādi locījās, sarka un bālēja, stostījās un dievojās, un desmitiem reižu zvērēja, ka nu nē, negrasās, nav domājušas, neies vis kopā ar Saskaņu. Konkurentu tirpināšana ar šo jautājumu, iespējams, pat paglāba NA no vēl lielāka agrākās ietekmes zuduma vai pat pazušanas pavisam.

Novērtēsim iepriekšējās – 12. Saeimas – vēlēšanas, analizējot to, kāds bija Latvijas pilsoņu balsojums par partijām, kas pašlaik joprojām veido valdību. Valdību joprojām veido ZZS, Nacionālās apvienības un Vienotības koalīcija.