Vilšanās un skepse

Cilvēkus un, lai cik savādi neliktos, arī skolotājus satrauc izglītība. Pēdējos pāris mēnešos esmu pārbarots ar izglītības tēmu (e-pasti, dalība pasākumos, skolas tēma intervijās...). Visas šīs attieksmes apkopojot, es teiktu, ka summārais emocionālais pamatnoskaņojums attieksmē pret mūsu izglītības politiku ir – skepse. Bet kādā visai nopietnā aptaujā secināts, ka šis noskaņojums ir – vilšanās un niknums.

Šajā komentārā nav manu domu. Es te publiskoju mazu daļu man vēstīto kritisko (!) viedokļu. To viedokļu, kuru saturam, manuprāt, nepieciešama nopietna, profesionāla izglītības sistēmas vadības attieksme un rīcība. Jā, es pieļauju, ka šo kritisko viedokļu esamību lielā mērā nosaka arī pienācīga, profesionāla dialoga trūkums starp dažādām ar izglītību saistītām grupām: ministrija-skolas-pedagogi-vecāki-skolēni.

Tātad: Reformas autori nav gatavi atsacīties no formulas «vidējais statistiskais bērns». Acīmredzot tā ērtāk attaisnot formulas «nauda seko skolēnam» (ne)produktivitāti;

Pedagogu sagatavošanas līmenis neatbilst tiem apstākļiem («kompetenču izglītība»), kādus patlaban piedāvā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Kāpēc IZM nav spējusi gādāt par savām idejām atbilstošu skolotāju kvalifikāciju laikus?

Ministrija zombē sabiedrību, apgalvojot, ka laukos izglītības kvalitāte ir zema.

IZM noteikusi «Kritērijus un kārtību, kādā valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē». Minētie noteikumi nosaka minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu vidusskolās un izglītības kvalitātes vērtēšanas kritērijus. 4.4. punktā teikts: «Normatīvajos aktos noteiktajā pierobežas teritorijā, kas ir Eiropas Savienības ārējā sauszemes robeža, pašvaldības un privātās vispārējās izglītības iestādes, izņemot novadu pilsētas, vidējās izglītības pakāpes klašu grupā - 22.» Bet par to, kas uzskatāms par pierobežas teritoriju, vēsta 550. MK noteikumu «Noteikumi par Latvijas Republikas valsts robežas joslu, pierobežas joslu un pierobežu, kā arī pierobežas, pierobežas joslas un valsts robežas joslas norādījuma zīmju un informatīvo norāžu paraugiem un to uzstādīšanas kārtību» 4. punkts.

Taču, piemēram, Makašānos uz ceļa novietota zīme «Pierobeža», bet Vērēmu pagasts šajos noteikumos nav norādīts kā pierobežas teritorija. Līdz ar to uz Makašānu vidusskolu automātiski attieksies iepriekšminētajos noteikumos norādītais minimālais izglītojamo skaits - 54. «Šāda pieeja ir negodīga, nav valstiska un parāda kārtējo ministrijas ierēdņu nevēlēšanos iedziļināties, bet vēlmi tikai matemātiski samazināt vidusskolu un pedagogu skaitu valstī par jebkuru cenu. (..) Šī matemātiskā pieeja draud pārsvītrot visu, kas gadu desmitiem iestrādāts,» uzskata skolas direktore Gundega Rancāne.

Te iemaisīšos arī es un uzsvēršu, ka šis piemērs, šo divu it kā atbildīgo valsts (!) dokumentu izpildes nesaskaņotība elementārā, primitīvā līmenī atklāj, kāpēc tieši tāda pati attieksme ir pret kompleksa stratēģiskā, sinerģiskā, pārresoru... kursa noteikšanu valstī;

Ministrija nepārtraukti zombē sabiedrību, apgalvojot, ka laukos izglītības kvalitāte ir zema. Tas nav patiesi un nav godīgi, jo centralizēto eksāmenu rezultāti nav un nevar būt izglītības iestāžu darbības kvalitātes vienīgais kritērijs. (..) Apgalvojums, ka lauku skolās ir sliktāki pedagogi, ir nepamatots un aizskarošs. (..) Vēl šajā kontekstā esam novērojuši skaidru tendenci, ka reemigrējušās ģimenes mērķtiecīgi izvēlas mazas skolas savu bērnu izglītošanai, jo tā ir Centrāleiropas tendence. Mūsu sākumskolā tādi ir seši skolēni;

Runas gan par kvalitāti, gan pieejamību, gan vājām zināšanām, gan prasmju trūkumu, gan to jauniešu īpatsvaru, kuri «izkrituši» no izglītības, ir viena liela liekulība, jo ir pievērsta tikai sabiedrības noskaņojuma sagatavošanai skolu un pedagogu skaita samazināšanai;

Vai ministrija ir modelējusi situācijas, kas notiks, ja bērns jau pēc 6. klases beigšanas aizbrauks uz lielu pilsētas skolu? Kur vecāki ņems līdzekļus kopmītnei vai īrētam dzīvoklim? Kā būs ar transportu? Vai šis lauku bērns nebūs pakļauts daudz lielākam riskam nonākt «uz ielas»? Cik ģimeņu šī iemesla dēļ pārcelsies uz pilsētu ar visiem cita vecuma bērniem?;

Es piekrītu tam, ka IZM un valdība ir gadiem eksperimentējušas ar reformām izglītībā, izdevušas dažādus, tostarp kaitnieciskus, noteikumus, bet visas sekas par «ievārīto» nu jāuzņemas skolām un pedagogiem. Piekrītu arī vienkāršai formulai, kura vēsta, ka normālā valstī būtu jāsaka: «Mēs dodam jums naudu, bet jūs pildiet valsts pasūtījumu.» Nevis šīs formulas aizstāšanai ar, kā tika teikts, «inkvizīciju». Gribētos dzirdēt - kā vārdā!?