©F64 Photo Agency

Diemžēl trīspadsmitās Saeimas pulcēšanas un nākamās valdības kontūru zīmēšanas process man pagaidām rada vien vēmienam tuvas sajūtas. Man būtu pieņemams pat politisks diletantisms, jo tam ir attīstības perspektīva. Bet – man nav pieņemama politiskas pozas un savu aizspriedumu vai kompleksu uzdošana par politiku. Samākslotība, kurā es nespēju nolasīt nekādu, pat savtīgu valstisku perspektīvu. Diemžēl arī «vecās» partijas (ZZS, NA un Vienotības atvasinājumi) striktas programmatiskas pozicionēšanas vietā dod priekšroku kombinatorismam, cerībām – varbūt mums tiks vismaz kāds silts krēsliņš.

Kāpēc man, Latvijas pilsonim, nu jau labu laiku pēc vēlēšanām jāsamierinās ar to, ka 13. Saeimā tikušo «pareizo» partiju galvenais nākotnes resurss arvien ir Krievija un Aivars Lembergs? Ja man šāda JKP un citu ākstīšanās piegriezīsies līdz kaklam, es publicēšu īsziņas, ko man pirms kāda laika, uzsvērdams manu «kalpību», sūtīja Jānis Bordāns. Jo - ij tad, ij tagad par saviem NRA publicētajiem tekstiem atbildu tikai es pats. Ne Aivars, ne Anita un - vecos laikos - pat Jānis Škapars Literatūrā un Mākslā nav man kāpuši uz auguma kaut kādā režīma aizspriedumu vai subjektīvu interešu noteiktā stilā. Un, ja spējat atcerēties - tieši pateicoties Jānim, LuM bija viena no Atmodas priekšvēstnesēm. Un arī tagad es domāju, ka - nevis no kādām sacerētām «augšām», bet tikai no pašas, no mūsu NRA komandas ir atkarīgs, cik mēs spējam būt laikmetīgs izdevums. Protams, es to saku, lai aizstāvētu savu darbavietu un lai uzsvērtu to, ka dodu priekšroku atklātai viedokļu sadursmei, nevis aizmuguriskai muldēšanai, nepamatotai pieņēmumu absolutizācijai par ikvienu tēmu.

Kļūsim reiz pilsoņi pa īstam, nevis tikai skata pēc.

Protams, es nepubliskošu kaut kādu «intīmu» saraksti. Ir daudz kas svarīgāks. Šobrīd man saistībā ar 13. Saeimu gribas redzēt tur tikušo partiju - KPV LV, JKP, arī Attīstībai/Par, kas piedāvājas vadīt izpildvaru, profesionāli kaut cik sakoptus valdības deklarāciju metus, kuri pievērsti mūsu valstij, nevis savas nevarības, savas politiskās mazspējas attaisnošanai ar lielā mērā sadomātiem «ārējiem faktoriem». Taču pagaidām es redzu tik vien kā seklu kombinēšanos un valsts realitātē neprojicētu muldēšanu par darāmo. Man tas nozīmē, ka Latvijas izpildvaras politiskajā virsotnē tuvākos gadus atradīsies tukšinieki. Izpildvaras toni, kā tas jau ir bijis, noteiks birokrātija. Protams, birokrātija ar vieglu, sevī slēptu ironiju uzturēs šos politiskos 13. Saeimas šāda vai tāda vairākuma politiskos invalīdus. Es tā nekad nesacītu, ja redzētu, ka šīm partijām ir savs, pamatots mūsu valsts, tās nākotnes redzējums. Pagaidām es nekādu valstisku vēstījumu neredzu. Pagaidām es uzskatu, ka Saeimā tikuši vismaz divi politiski tukšinieki, profāni - JKP un KPV LV.

Un - pats galvenais - viņi tur ir tikuši tāpēc, ka mēs - Latvijas pilsoņi - uztveram savu valsti, tās varu kā patērētāji. Lai arī kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tieši mēs esam galvenie atbildīgie par valsts varas kvalitāti. Bet - tā vietā, lai prasītu no valsts varas pretendentiem reālas Latvijas nākotnes aprises, mums vairāk tīk savu attieksmi adresēt ausij tīkamām populistiskām spēlītēm. Savā ziņā man ir saprotama vēlētāju apātija (53% atnākušo), kuru es tiešā veidā saistu ar kandidējošo partiju piedāvājuma un valsts perspektīvas redzējuma kvalitāti (es uzskatu, ka arī Saskaņu, lai arī tā saņēma visvairāk balsu, pierastais opozicionārisms ir zināmā mērā izlutinājis un izlaidis, tā kaut kādas man nesaprotamas politiskas konjunktūras dēļ kļuvusi nevīžīgāka attieksmē pret savu pamatelektorātu). Bet - es uzskatu, ka pilsoņu apātiju lielā mērā noteica tas, ka kandidējošās partijas vairāk interesēja politiskas spēlītes un partijiskās attiecības, nevis gauži cilvēciskas kategorijas. Es lasīju partiju piedāvājumus, un abstrahētu politiskumu es tur atradu krietni vairāk nekā reālu cilvēciskumu. Nesavtību, godīgumu, pieticību, ģimenes uztveri un izpratni, tikumisko dzīves saturu, gribu rūpēties par vienkāršiem ļaudīm, kam grūti... Jā, tā es to redzēju, bet tomēr atkārtošu - mēs, Latvijas pilsoņi, šajās vēlēšanās uzvedāmies tik bezatbildīgi, ka devām varu politiskiem tukšiniekiem. Tagad, kā jau mums ierasts, sāksim šo varu lādēt (varbūt pamatoti, varbūt nē), taču gribētos, lai notikušais beidzot kļūst mācība arī mums pašiem. Gribētos, lai mēs kļūstam atbildīgi savas valsts pilsoņi pa īstam, nevis tikai skata pēc.