Kas iznāks – valsts vara vai vara tikai sev?
Darāmie darbi jaunās valdības veidošanā nu esot tas svarīgākais. Klausoties, kas to deklarē, un – kas un kādā šķietamas jaunatklāsmes pakāpē tiek deklarēts, man sāk likties, ka svarīgākie nav vis darāmie, bet nepadarītie darbi. Jo kungi, kuri uzsver darāmo, pirms kāda laika ieņēma pietiekami augstus darītāju amatus izpildvarā. Kas viņiem (Artim Pabrikam, Danielam Pavļutam, Edgaram Rinkēvičam, Kārlim Šadurskim, arī Jānim Bordānam...) liedza darīt darāmo, lai šobrīd tie būtu spējīgi nevis tikai atkārtoties, bet uzskatāmi definēt darāmā, valsts attīstības turpinājumu. Kas?!
Tāpēc es te definēšu savu darāmā redzējumu mazliet citādā rakursā. Pirmkārt, jūs, varas dāmas un kungi, atjaunotās neatkarības laikā esat pacentušies padarīt demokrātiju par tādu kā varas partiju privātīpašumu. Tāpēc pirmais darbiņš ir - demokrātijas sociālās bāzes atjaunošana. Jo vara, partijas šajā laikā ir tik vien kā ekspluatējušas pilsoņu rociņas kārtējo vēlēšanu laikā, bet nav vīžojušas panākt, lai sabiedrība ir nopietns varas partneris mūsu reformās, valsts modernizācijas un attīstības darbos. Ne nopietns dialogs ar sabiedrību, ne arī būtisks sabiedrības atbalsts koalīcijas, varas partijām vēlēšanu starplaikā nav bijis vajadzīgs.
Otrs, manuprāt, ļoti nepieciešams darbs būtu - varas (pozīcijas) partijām sakārtot savas domas. Ja tās ne pirmo Saeimas sasaukumu atjaunotās neatkarības laikā plātās, ka ir liberālas vai konservatīvas, kāpēc valstī nav masveidā redzams atbrīvots, rosīgs, optimisma pārņemts tā sauktais ekonomiskais indivīds, kāpēc palielinās sociālā noslāņošanās, kāpēc bizness aizplūst no valsts, kāpēc kā nākas neatdzimst rūpniecība, kāpēc ārvalstu investori nevar sagaidīt te pienācīgu «likumu un kārtību»? Kas tas ir - darāmie vai nepadarītie darbi? Manuprāt, nepadarītie. Taču - atbildēt par to jūs negribat, bet varu atkal gribat. Un vēl vaikstāties: ar šitiem - jā, ar tiem - nē. Visi esat cits cita vērti.
Trešais darbs - piedāvāt Latvijas situācijai adekvātu, tautai pieņemamu valsts celtniecības modeli. Partijām, kuras nu tikušas Saeimā, jau būtu jāspēj ar padarītajiem un darāmajiem darbiem kategoriski noraidīt, piemēram, Valda Šteina apgalvoto, ka Latvija ir oligarhu un ubagu valsts (sk. NRA, 15.10.2018.). Vai Iļjas Gerčikova (sk. NRA, 23.10.2018.) sacīto, ka Latvijas tautsaimniecībai nav pamata - bāzes ekonomikas. Aplieciniet, ka jūs to spējat, ka Šteinam un Gerčikovam nav taisnība, ka Latvija ir un būs stabila, neatkarīga, nacionāla valsts ar spēcīgu ekonomikas potenciālu!
Kas jums, esot amatos, liedza darīt darāmo?
Ceturtais darbs. Interesanti, kāpēc perfektas valsts pārvaldes izveidošana nav jau sen padarīts darbs? Kāpēc padarīts darbs ir valsts aparāta birokratizācija? Bijušie ministri, kuri tagad meklē valdībai darāmos darbus, savulaik savos amatos nav spējuši pat tik daudz, kā panākt precīzu, nevis paviršu un aptuvenu savu ministriju funkciju aprakstu. Varu to pamatot. Turklāt, izrādās, ka populisms pēc vēlēšanām nekur nepazūd. Tas grasās pastāvēt arī izpildvarā. Piemēram, nu tik brauksim valsts aparātam virsū ar buldozeru - 30% jāpazūd! Un - kāpēc ne 29 vai 38? Kur šajā sakarā ir atrodams profesionāls katras manipulācijas pamatojums? Sākot ar vismazāko kantorīti, beidzot ar katras ministrijas (un arī Saeimas «apkārtnes») kopainas raksturojumu? Tāds pats detalizēts, profesionāls pamatojums vajadzīgs idejām, kuras pievērstas izmaiņām pašvaldībās. Bet, izrādās, ka domāšana par darāmo mūsu varas kungiem un dāmām nesākas vis partijās vai pat deputātu krēslos, bet tikai tad, kad spīd tikšana pie konkrētiem kloķiem. Un arī tad tā var izrādīties vien darbības imitācija.
Piektais darbs. Ja gribam saglabāt savu tautu un nepadarīt savu valsti par teritoriju, varai (arī sabiedrībai) ir steidzami jāapjēdz, ko darīt ar tā saukto neadaptējušos Latvijas cilvēku masu, kura turpina pieaugt. Es pie šīs masas skaitu arī jaunos emigrantus. Gan dažādi atstumtiem sociāliem slāņiem, gan nopietnu jaunatnes perspektīvu radīšanai, gan reemigrācijai ir nepieciešama nopietna politika, nevis vien fragmentāri pasākumi. Ja šajā ziņā arī turpmāk pamatā pastāvēs varas darbošanās vien skata pēc, tad manā uztverē Latvijas vara būs skaidri un gaiši atzinusi, ka pieskaita mūs tā sauktajai ceturtajai pasaulei - visiem tiem, kuri spiesti darboties saskaņā ar spēles noteikumiem, kurus paši nav radījuši. Varai tas varbūt ir izdevīgi. Bet - tad tā nav valsts vara. Tad tā ir vara tikai priekš sevis.