Viedoklis

Šī Mārtiņa Freimaņa dziesma labi raksturo pirms- un pēc-vēlēšanu situāciju, valdības veidošanu. Ar personiskiem apvainojumiem, vēršanos tiesā par konkurentu vai draudiem to darīt, tad atsaucot dažu šādu solījumu, velkot sarkanās līnijas pret partijām un personālijām, sasolot to, ko realizēt baidās ne tikai partneri, bet arī paši, pirms vēlēšanām paužot principialitāti, no kuras pēc tām jāsāk atkāpties, bet atzīt to negribas... Politiķi tā sapinušies, sapiņķējušies, kā bērnības pinķēšanās spēlē. Principiāli nolemjot nekustināt kādu no spēlētājiem vai neredzot kopbildi, var samezgloto neatpiņķēt.

Profesionāla viedokļu konfrontācija man visos laikos šķitusi labākais veids, kā tikt uz pareizā ceļa. Pirmajā oktobrī piedalījos prezentācijā, preses konferencē Latvijas izglītība 2025, kur tika fiksēti atbilstoša forsaita rezultāti un piedāvāti risinājumi Latvijas izglītības sistēmai. Arī versija, kā saskaņot visu ieinteresēto pušu – skolēnu, vecāku, izglītības sistēmas pārstāvju un biznesa – intereses. Lai arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji esot tikuši uz šo pasākumu lūgti, viņu viedoklis tur izpalika. Man šāda izvairīšanās no profesionālu uzskatu konfrontācijas liekas nožēlojama. Nevarības apliecinājums.

Savulaik pa Vecrīgu ar štoku rokā staigāja Pasaules Valdnieks – dīvainis, kuram bija putni galvā un kurš visu ko inčīgu sludināja, visādas blēņas runāja. Nemaz tik dumjš, kā par viņu publika domāja, viņš nebija. Viņš bija Pēteris Seņkāns, kam izākstīšanās rīdzinieku un tūristu priekšā bija dzīvesstils – tāda kā mākslas forma. 2009. gadā Seņkāns mira un Pasaule palika bez Valdnieka.

Gods katram, kurš pirms 30 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, piedalījās tautas manifestācijā Mežaparkā. Gods katram, kurš pēcāk stāvēja Baltijas ceļā. Gods katram, kurš tolaik vienojās ap Tautas fronti.

Mežzinātņu doktora Gunāra Skribas viedoklis par mežsaimniecību (NRA, 25.09.) ir vērtējams divējādi. Kā literāram sacerējumam tam, protams, piemīt zināma vērtība. No profesionālā viedokļa apgalvojumi ir tālu no realitātes, kas gan, ņemot vērā autora cienījamo vecumu, nav nekas nosodāms.

Tuvojoties vēlēšanām, arvien lielāku publikas interesi izraisa svaigāko aptauju rezultāti, kurās ļaudis atbild, par ko viņi balsos, vai piedalīsies vēlēšanās un kāda izskatīsies Saeima, ja vēlēšanas notiktu jau šodien?

«Ir jāpārtrauc šķelt latviešu tautu atkarībā no tā, kādā dzimtajā valodā mēs runājam,» savā video uzrunā pauž Saskaņas saraksta kandidāte Evija Papule.

Šonedēļ noritēs pēdējā 12. Saeimas sēde pirms vēlēšanām, kurā politiķi iekļāvuši vairākus likumprojektus ar jau iepriekš droši prognozējamu nākotni, taču tie deputātiem ļaus līdz maksimumam izmantot Saeimas sēdēm tradicionāli pievērsto mediju uzmanību, kas ar aģitācijas likumu ierobežotajā priekšvēlēšanu laikā ir vērtīgs aktīvs.

Saeimas vēlēšanas savā ziņā ir 100 dažādu uzskatu, pārliecības, rakstura cilvēku pieņemšana darbā, kur darba devējs un darbā pieņēmējs ir tauta. Uzdodiet sev jautājumu – kādā darbā jūs personīgi būtu gatavs pieņemt, teiksim, Artusu Kaimiņu, ja jums būtu jāmaksā no savas kabatas?

13. septembrī pirmajā Saeimas lasījumā tika apstiprināti grozījumi Iepakojuma likumā. Mediji ziņo, ka no 2019. gada 1. janvāra veikalos visi plastmasas maisiņi būs par maksu, taču tikai garāmejot piemin šajos grozījumos iekļauto izņēmumu, kas joprojām ļaus izsniegt par brīvu ļoti vieglās plastmasas maisiņus, kuri nepieciešami higiēnas nolūkos vai paredzēti vaļējas pārtikas primārai iesaiņošanai, kad to izmantošana palīdz novērst pārtikas izšķērdēšanu.

Apkopojot „Baltic International Bank Latvijas barometra” jaunākā pētījuma datus par iedzīvotāju vērtējumu dažādiem politiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem valstī, jāatzīst, ka pēdējo 10 gadu laikā novērots gan vērā ņemams kritums 2009.gada sākumā, gan rāpšanās ārā no bedres. Jāpiebilst, ka lielākā daļa indikatoru ir atzinīgāk vērtēti nekā 2008. gada aprīlī, kad tika sākti mērījumi (izņēmums ir iedzīvotāju uzskati par iespēju atrast labu darbu Latvijā), tomēr lielākā daļa mērīto indikatoru arī 2018. gada aprīlī joprojām ir kritiski zemā līmenī.

No savas vēstures neaizbēgsi un arī svešos laikus, kas nemaz nav tik seni, neizdzēsīsi. Tādas pārdomas man rodas, kad dzirdu kā politiķi saviem vēlētājiem “potē” to, ka viņi ir pelnījuši lielākas algas, bet sliktie biznesmeņi negrib maksāt. Tāpat daudzi domā, ka uzņēmēji ir blēži, mafija, mahinatori un sliktie pēc definīcijas. Taču tajā brīdī, kad valstij nepieciešams vairāk naudas, lai samaksātu skolotājiem, pensionāriem un policistiem, tad caur ikgadējiem budžeta grozījumiem uzņēmējs tiek informēts, ka būs jāmaksā vairāk un tiek paģērēts, ka tas noteikti atbildīgi izturēsies pret sabiedrību un labprātīgi maksās lielākus nodokļus.

Pēdējās nedēļās atkal uzvirmojušas diskusijas par piemirstu, bet īsti nekad nerisinātu problēmu – daļas Latvijas sabiedrības atkarību no ātrajiem kredītiem. Aizdevums, kam teorētiski vajadzētu kļūt par glābšanas riņķi krīzes situācijā, ļoti bieži pārvēršas par akmeni kaklā, kas velk dzelmē. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saskaitījis, ka 36% Latvijas iedzīvotāju, kuri paņēmuši ātro kredītu, nespēj to laikā atdot. Kā tikt galā ar šo katastrofu?

Priekšvēlēšanas ir laiks, kad sportistam blakus nofotografēties, roku paspiest vai savā partijas sarakstā iekļaut steidz katrs politisks spēks. Ar Latvijas sporta sasniegumiem steidz palepoties premjers, kas neslēpti smēķē Ministru kabinetā, izglītības un zinātnes ministrs, kam nebija pa spēkam ieviest trešo sporta stundu bērniem un kura biroja darbinieki cenšas sporta federāciju vadītājus pārvērst par klusējošām marionetēm– amatpersonām, veselības ministre, kas pilnībā privatizējusi vai putinizējusi antidopinga komisiju, finanšu ministre, kuras nodokļu reforma vairākkārt samazinājusi finansējumu sportam. Valstiski nihilistiskā attieksme ir indikators pārskatīt attieksmi pret sportu Vislabākie Latvijas sasniegumi sportā ir, renes sporta veidos ziemā.

Arvien skaļāk un biežāk dažādas aktivitātes izvērš par Baltijas pētniecisko žurnālistikas centru dēvētā Re:Baltica, kas uzsver, ka ir bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācija, kas strādā, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Biedrība, kas nevēlas precīzi atklāt savus finansējuma avotus, publiski deklarē, ka tās mērķis ir “runāt par tematiem, par kuriem iepriekš nav runāts”. Taču vai tā tiešām ir? Vai Re:Baltica žurnālistikas centrs tiešām ir tik objektīvs, kā stāsta un strādā, neatkarīgi no atsevišķu politisko spēku interesēm? Nebūs jau pirmā reize, kad iepakojums neatbilst tam, kas atrodas iekšā… tātad – kas šajā gadījumā slēpjas aiz biedrības it kā tik nevainojamās reputācijas?

Biedrība "Latvijas Ceļu būvētājs" (LCB) ir izanalizējusi 4000 zīmju programmas, kurās partijas, kas startē 13. Saeimas vēlēšanās, nosaukušas savas prioritātes, un ar nožēlu konstatē, ka vairumam politisko spēku atšķirībā no to vēlētājiem autoceļu sakārtošana nav prioritāte.

Nebanku kreditēšanas sektors šobrīd ir zem politiskās dienas kārtības palielināmā stikla. Iemesls, kāpēc tieši tagad? Gaidāmās Saeimas vēlēšanas, jo, kā redzams, cīņa par šiem tik iekārojamiem simts krēsliem ir tik dedzīga, ka lietā tiek likti visi ieroči. Arī tādi, kas partiju reitingu spodrināšanas vārdā var censties pārvilkt pāri krustu kādai veiksmīgai, konkurētspējīgai un uz attīstību vērstai biznesa nozarei. Proti, šobrīd tādejādi tiek mākslīgi gremdēta alternatīvo finanšu nozare par spīti tam, ka tā dod būtisku pienesumu valsts tautsaimniecībai – sākot ar nomaksātiem nodokļiem, beidzot ar jaunu darba vietu izveidi un investoru piesaisti.

Reklāmists Ēriks Stendzenieks veltījis asu kritiku Nacionālajai Apvienībai.

Kāda Latvijas iedzīvotāja sociālajā tīklā Facebook dalījusies ar viedokli par dzīvi Latvijā PSRS režīma laikā.

Latvijas un Latgales patriots, jauns mūziķis, Biznesa augstskolas Turība students Emīls Bauga ir aktīvs jaunietis, kurš iesaistās gan Rīgas, gan Latgales kultūras dzīvē, Emīls uzskata, ka jaunieši reģionos nav jānotur, bet jārada vide, lai viņi atgrieztos. Un vēl viņš skaidro, kāpēc ir jāsaglabā latgaliešu valoda un identitāte.