Jau atkal sparīgi zāģē zaru, uz kura sēž?
 

No savas vēstures neaizbēgsi un arī svešos laikus, kas nemaz nav tik seni, neizdzēsīsi. Tādas pārdomas man rodas, kad dzirdu kā politiķi saviem vēlētājiem “potē” to, ka viņi ir pelnījuši lielākas algas, bet sliktie biznesmeņi negrib maksāt. Tāpat daudzi domā, ka uzņēmēji ir blēži, mafija, mahinatori un sliktie pēc definīcijas. Taču tajā brīdī, kad valstij nepieciešams vairāk naudas, lai samaksātu skolotājiem, pensionāriem un policistiem, tad caur ikgadējiem budžeta grozījumiem uzņēmējs tiek informēts, ka būs jāmaksā vairāk un tiek paģērēts, ka tas noteikti atbildīgi izturēsies pret sabiedrību un labprātīgi maksās lielākus nodokļus.

Nesen piedalījos diskusijā ar vairāku politiķu klātbūtni. Es stāstīju par to, ka trūkst kvalificēta darbaspēka un daudzi cilvēki vienkārši kļuvuši slinki, jo par dažiem simtiem eiro taču neies “vergot”, par ko saņēmu nepamatotu kritiku. Bet klāt esošais ministrs un politiķi norādīja, ka uzņēmējiem vajadzētu būt devīgākiem un maksāt vairāk. Esot biznesā visu savu dzīvi, ieguldot visu savu kapitālu, lai attīstītu biznesu Latgalē, kur katrs cīnās par izdzīvošanu, nevis skaita miljonus, mani šāda attieksme ļoti satrauca. Es vēl pārāk labi atceros Padomju laikus, kur vieniem noņēma, lai iedotu citiem, kam vairāk “ vajag”. Vai ejam atpakaļ? Uzņēmējiem valstiskā līmenī tiek ieteikts bez kurnēšanas atvērt makus plašāk.

Pirmkārt, uzņēmējs nav blēdis. Tas ir cilvēks, kurš strādā 24 stundas un septiņas dienas nedēļā, bieži atsakoties no labumiem, kas darba ņēmējiem šķiet pašsaprotama lieta. Sabiedrībai šķiet, ka mūsu kontos stāv miljoni, tikai mēs ar tiem nevēlamies dalīties. Taču tā patiešām nav. Lai samaksātu algas, komunālos rēķinus, iegādātos izejvielas, nomaksātu nodokļus, nodrošinātu investīcijas attīstībai, jāstrādā ir patiešām daudz un tikai ļoti nedaudziem paveicas ieraudzīt lielāku ciparu savā kontā. Vēl nesen bija runa par peļņas ierobežošanu ātro kredītu uzņēmumiem uz 25%. Visiem Latgales uzņēmumiem vidēji tā ir 2%. Salīdzināsim! Protams, ka dzirdēti dažādi nostāsti par shēmām un citām krāpniecībām, kas grauj uzņēmēja prestižu, bet tāpat mēs zinām, ka policisti mēdz ņemt kukuļus, skolotāji bļaut uz bērniem, bet ierēdņi pieņem draugiem izdevīgu lēmumu iepirkumos. Sabiedrība ir dažāda.

Nīstot uzņēmējus, var gadīties, ka kādā brīdī “trauks var būt pilns” un pat bijušais patriots izlems savu darbu un nodokļus veltīt citai valstij. Ir tuvredzīgi izturēties pret saviem nodokļu maksātājiem (uzņēmējiem) vīzdegunīgi. Tāda attieksme veicina netaisnīgus un nesaimnieciskus lēmumus, kuros jau tā esam iestiguši līdz kaklam.

Reiz pie manis uzņēmumā viesojās skolēnu grupa. Es vaicāju, vai viņi zin, kāpēc Latvijā ir zemas algas? Tā vietā, lai teiktu - zema ražība, vai izglītības līmenis, skanēja viennozīmīga atbilde - jo valstij maz naudas. Nebūt nebrīnīšos, ja, lasot šīs rindas, Jūs, lasītāj, arī tāpat padomājāt. Bet, vai tad valsts ir tā, kas maksā? Latvijā ir pierasta lieta, ka algu palielinājumu vai visa veida finansējumu prasa mediķi, izglītības darbinieki, rakstnieki, kultūras darbinieki. Bet no kā prasa? No valsts? Nē, varbūt neapzināti, bet nauda tiek prasīta no uzņēmējiem. Nevis no mistiskās valsts, bet no tiem pašiem, kas dzīvo līdzās, pieprasa paņemt vairāk. Cik vēl ilgi uzņēmēji pēc noklusējuma būs bagāti budži, no kā paņemt? Bet tie, kas nav bagāti, ir neveiksmīgi muļķi un paši vainīgi, ja jābankrotē?

Nu jau gandrīz 30 gadus dzīvojam kapitālisma iekārtā, kurā naudas rašanās ir balstīta uzņēmējos, kas rada darba vietas, maksā darba algas un nodokļus. Pēc tam valsts iekasētos nodokļus sadala valsts aparātā strādājošiem un sociālo pabalstu saņēmējiem. Vidējai un vecākajai paaudzei skolā šo sakarību nemācīja. Jaunākā paaudze ir šķietami apmulsusi atkarībā no tā, vai ir paveicies iekārtoties labāk apmaksātā vietiņā vai tomēr nākas pelnīt iztiku pašam.

Visvairāk mani satrauc vēlēšanu solījumi. Jau atkal visiem viss tiks dots vairāk! Lielākas algas un lielāki pabalsti! Sacensība ir par to, kas vairāk solīs, jo īpaši minimālās algas celšanu, nepaskaidrojot, ka šo solījumu rēķinus nemaksās nedz politiķi paši, nedz arī valsts. Šobrīd politiskajās debatēs politiķi nerunā par to, kur rodas nauda. Tas, diemžēl ir iespējams, jo vēlētāju interese un zināšanas par naudas rašanās avotiem ir zema. No valsts budžeta atkarīgā grupa pašlaik ir 62% no vēlētājiem un, pensionāru īpatsvaram palielinoties, kļūs arvien lielāka. Līdz ar to, ir pilnībā saprotams, ka ne šajās, ne nākamajās vēlēšanās netiek un netiks pietiekami runāts par uzņēmējiem un uzņēmumu stabilitātes vairošanu. Tas gluži vienkārši nav politiski ienesīgi. Tieši otrādi - balsis var labāk iegūt radot konfliktus - ierēdņus rīdot pret uzņēmējiem vai otrādi, krievus pret latviešiem, populistus pret mazākiem populistiem, mazāk zogošos pret vairāk zogošajiem. Bet valsts labklājība no konfliktiem nevairojas, līdz ar to nauda, ko sadalīt lielāka neradīsies, ja vien nepiežmiegs vēl vairāk tos buržujus! Un to var, jo vēlēšanās uzņēmēju ietekme ir nebūtiska. Tik kādi 5-10%. Tātad, par reālām izmaiņām neesam nobrieduši runāt.

Gribētu, bet nevaru nobeigt domu uz optimisma viļņa. Latvija zāģē zaru ar apbrīnojamu aizrautību un pārliecību, ka Latvijas labā ir jāzāģē vēl intensīvāk. Vienīgais, kas mani interesē - kad šis zars lūzīs. Ceru, ka tas notiks drīz. Vismaz līdz 2022. gada vēlēšanām.