Arvien skaļāk un biežāk dažādas aktivitātes izvērš par Baltijas pētniecisko žurnālistikas centru dēvētā Re:Baltica, kas uzsver, ka ir bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācija, kas strādā, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Biedrība, kas nevēlas precīzi atklāt savus finansējuma avotus, publiski deklarē, ka tās mērķis ir “runāt par tematiem, par kuriem iepriekš nav runāts”. Taču vai tā tiešām ir? Vai Re:Baltica žurnālistikas centrs tiešām ir tik objektīvs, kā stāsta un strādā, neatkarīgi no atsevišķu politisko spēku interesēm? Nebūs jau pirmā reize, kad iepakojums neatbilst tam, kas atrodas iekšā… tātad – kas šajā gadījumā slēpjas aiz biedrības it kā tik nevainojamās reputācijas?
Jau ilgstoši sabiedrībā jautājumus raisa fakts, ka biedrība nekad nav vēlējusies precīzi atklāt savus finansējuma avotus, lai gan ir fakti, kas norāda uz to, ka Re:Baltica būtībā pastāv, pateicoties Džordža Sorosa Atvērtās sabiedrības fondu finansējumam, kas nodrošina biedrības ienākumu lauvas tiesu. No kurām tieši Sorosa struktūrām un kādas naudas summas pērn ir saņemtas, Re:Baltica gan neatklāj, vienlaikus - biedrības kopējie oficiālie ieņēmumi mērāmi simtos tūkstošos un saņemtie ziedojumi un dāvinājumi no šīs kopējās summas ir apmēram ceturtā daļa. Tanī pat laikā - attiecībā uz lielākajiem finansējuma avotiem un precīzām summām, kas saņemtas no katra avota, Re:Baltica vairs nebūt nav tik atklāta, ne arī tik caurspīdīga, kā izliekas, jo nekur publiski nav pieejams saraksts ar biedrības ziedotājiem, ziedotājām summām un kādiem mērķiem biedrība šo naudu tērējusi.
Aizdomīgi, ka Re:Baltica, kas nereti uzsver, cik sabiedrībai ir svarīgi tai atvēlēt naudu, nereti tiek pie naudas valsts konkursos - dažādos gadījumos pat pie naudas, kas pēc būtības viņiem nebūtu jāsaņem. Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā pērn radīja plašu rezonansi sakarā ar publiski apšaubīto veidu, kādā 12 medijiem ar 16 projektiem tika sadalīti 490 000 eiro no valsts budžeta, pārējo 40 projektu iesniedzējiem paliekot bešā. Būtībā - naudu saņēmuši tikai tie mediji, kas saistāmi ar miljardieri Džordžu Sorosu. Teju pusmiljons eiro publiskā finansējuma tika sadalīts galvenokārt savējo lokā, tai skaitā Re:Baltica, kura, starp citu, arī 2016. gadā saņēma naudu, kas bija atvēlēta specifiski Latgales mediju atbalstam. Kā tad sanāk, ka to saņēma medijs no Rīgas?
Tieši ciešajās saistēs ar miljardieri Džordžu Sorosu meklējama atbilde. Neviens vien pamanījis, ka Re:Baltica ļoti selektīvi atspoguļo dažādus notikumus. Lai arī tā deklarē, ka “tās mērķis ir piedāvāt sabiedrībai kvalitatīvu pētnieciskās žurnālistikas darbu par tematiem, par kuriem iepriekš nav runāts”, ļoti daudzas aktuālas tēmas, kas prasa dziļāku izpratni, Re:Baltica neapskata, piemēram, obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sāgu, maksātnespējas vai korupcijas tēmas. Sakritība vai nē, bet vairums no šīm tēmām ir cieši saistītas ar partijas “Vienotība” pārvaldītajām nozarēm. Biedrības simpātijas spilgti izpaužas arī šī gada Saeimas vēlēšanu kontekstā, kad biedrība ir sagatavojusi izplatīšanai sociālajos tīklos domātas kartītes ar ministru, kā arī katras Saeimas frakcijas vadības darbiem, par kuriem vēlētājam ir vērts atcerēties. Par “Vienotības” ministriem organizācijai atradušies krietni mazāk sliktu vārdu, nekā par pārējiem Latvijas ministriem, bet ekonomikas ministra Arvila Ašeradena kontekstā uzsvērts, ka “Ašeradens nav OIK izgudrotājs”. Tātad, varbūt arī OIK saņēmēji ir starp lielākajiem Re:Baltica ziedotājiem?
Re:Baltica, kas skaļi deklarē, ka paši izvēlas, ko pētīt, piebilstot, ka tas ir svarīgi Latvijas sabiedrībai, kā redzams, iestājas tikai pret tiem, kuri neietilpst sorosistu “labo” politiķu sarakstā, piemēram, Rīgas mēru Nilu Ušakovu (S), bet vajadzības gadījumā aizstāv “Vienotības” intereses, piemēram, Stambulas konvencijas ratifikāciju - Re:Baltica žurnāliste Inga Spriņģe pat norādījusi apzināti sagrozītus statistikas datus, lai dramatizētu situāciju un uzsvērtu nepieciešamību pieņemt konvenciju. Re:Baltica paviršais raksts bija tikai viens no iespaidīgās mediju kampaņas pasākumiem, ar ko atsevišķi sabiedriskās domas veidotāji centās “iemānīt” sabiedrībai ideju par Stambulas konvenciju kā vienīgo pareizo risinājumu vardarbības izskaušanai Latvijā.
Vēl nesen arī žurnālists Māris Krautmanis rakstīja par to, ka Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica, kur strādā arī Latvijas mākslīgā intelekta un audio analīzes tehnoloģiju startaps Toneboard, ir saņēmis Google Digital News Initiative (DNI) Innovation Fund atbalstu, lai izstrādātu faktu pārbaudes platformu. Izmantojot šo platformu, ikviens varēs visu ko pētīt internetā, bet jau iepriekš skaidrs, ka Spriņģes pētījumi tiks pasniegti, kā patiesībā, pēdējā instancē - šie pētījumi būs, maigi izsakoties, tendenciozi - sliktie, nepareizie un ļaunie; visticamāk, būs tādas partijas kā Saskaņa vai ZZS, savukārt sorosītu Vienotībai, Jaunajai konservatīvajai partijai un partijai Kustība PAR Spriņģes mākslīgais intelekts iedalīs gaišo spēku lomu. ““Kvalitatīva žurnālistika” būs tā, kas fano par Strīķi un Ašeradenu, un attiecīgi otrādi - nepareizā būs tā, kas gluži par šiem spēkiem nečurā stringos,” norādījis žurnālists. Tātad, vai varētu būt tā, ka Re:Baltica ir “Vienotības” filiāle?
No vienas puses Re:Baltica sevi pasniedz kā īstenus taisnības cīnītājus, objektīvus un neatkarīgus žurnālistus, kuri paši izlemj par ko un kā rakstīt, lai gan zem nevainojami mirdzošā iepakojuma slēpjas populistiska biedrība, kurai ir neskaidri ziedotāji un, iespējams, pat savs neaizskaramo partiju un personu saraksts. Vai tiešām Re:Baltica strādā sabiedrības interesēs? Vai tomēr pētnieciskās žurnālistikas organizācija ir tikai Trojas zirgs “Vienotības” krāsās?
