Savulaik pa Vecrīgu ar štoku rokā staigāja Pasaules Valdnieks – dīvainis, kuram bija putni galvā un kurš visu ko inčīgu sludināja, visādas blēņas runāja. Nemaz tik dumjš, kā par viņu publika domāja, viņš nebija. Viņš bija Pēteris Seņkāns, kam izākstīšanās rīdzinieku un tūristu priekšā bija dzīvesstils – tāda kā mākslas forma. 2009. gadā Seņkāns mira un Pasaule palika bez Valdnieka.
Tagad ir notikušas 13. Saeimas vēlēšanas, un to rezultāti ir sadzinuši par daudz asiņu dažu partiju līderu galvās. Milzīga eiforija. Dažs sevi jau iedomājas par Pasaules Valdnieku.
Bet nav jau tā, ka kāds būtu tik ļoti uzvarējis un kāds tik ļoti zaudējis, ka tagad vieniem priekā lidot, bet otriem pakārties. Ir normāls process - ilgi valdījušie tautai ir sākuši apnikt, to vietā 13. Saeimā iebalsota teju vai puse jaunu seju. Tas ir dabiski, jo vielmaņai jānotiek - katrā organismā notiek vielmaiņa.
Tā saucamās jaunās partijas ir ieguvušas apmēram tikpat mandātu, cik «vecās». Liela daļa politiķu, kas līdz šim sēdēja Saeimā, ir aizsūtīti pensijā. Tā gadās. Taču arī «jaunajiem» nezin vai ir pamats tagad uzmesties par ērgļiem.
Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderis Jānis Bordāns interneta sociālajos tīklos jau sevi eksponē kā nākamo Ministru prezidentu. Izskatās pēc Napoleona Bonaparta no senām gleznām. Pats sevi iedomājas par Pasaules Valdnieku un uzvarētāju. Taču, paga, vai JKP ir ieguvusi 51 mandātu no 100? JKP ir ieguvusi 16 mandātus. Tas ir cienījams rezultāts, taču JKP mazliet tā kā par agru svinēt jaunās valdības vadītāja posteņa ieņemšanu. Ja JKP tik tiešām realizēs savu priekšvēlēšanu programmu, tad ministriju skaits tiks samazināts līdz sešām. Tos, kurus neizārstēs veselības un labklājības ministrs Juris Jurašs, nošaus tieslietu, izlūkošanas, valsts drošības un Satversmes aizsardzības jomas pārņēmusī Juta Strīķe? Diezin vai citas partijas, ar kurām JKP būs jāveido koalīcija, uzreiz tā piekritīs strādāt šādas marksistiski maoistiskas partijas vadībā.
«Vecajām» partijām jābūt viltīgām kā čūskām un jāpagaida, kad «jaunās sejas» izgāžas
Bordānam ir liela popularitāte pie saviem vēlētājiem, taču pārējās partijās viņam nav ne autoritātes, ne uzticības, lai tās tā mierīgi pieļautu, ka šis cilvēks kļūst par Pasaules Valdnieku jeb Ministru prezidentu. Ja Bordāns grib būt premjers, viņam jānolaižas uz zemes un jāsaprot, ka priekšvēlēšanu kampaņa ir beigusies - ir iestājusies reālā dzīve. Taču viņš turpina visu ko murgot.
Līdzīgi ir arī ar otru lielo uzvarētāju KPV.LV. Aldis Gobzems tāpat nevar iziet no vēlēšanu rezultātu eiforiskā skurbuma un visu ko vēl sludina, taču tieši KPV.LV var iznākt tā partija, kurai citas iedod kurvīti. Raugi, Attīstībai/Par, Jaunā vienotība un JKP būtībā ir tā pati vecā Vienotība, kas neba ideoloģisku, bet personisku attiecību sarežģījumu dēļ iepriekš salamājās. Taču tām skaudrā nestundā ir vēl nenodedzināti tilti atkal salīmēties kopā un sarunāt sabloķēšanos. Tur tad KPV.LV būs lieka rīkle. Vecā Vienotība labāk vienosies ar NA un ZZS un taisīs kaut ko līdzīgu vecajai koalīcijai mazliet jaunās skaņās un citā mērcē, nevis aicinās pie sevis Artusu.
Neadekvāti murgo arī ZZS, kas domā, ka tai vēl kaut kāda iespēja tikt par vareni valdošo atpakaļ. Nu nevajag! Divkārt samazinājies vēlētāju atbalsts ir divkārt samazinājies. Ar to jārēķinās. Citi neļaus Mārim Kučinskim vadīt jauno valdību. Cita lieta, ka Kučinskim būs jādzer rūgtais biķeris un jāvada valdība līdz tam, kad atnāks jaunā. Tad nu šajā laikā, kas var izrādīties pat diezgan ilgs, vecajai Kučinska valdībai smagi jāpastrādā, lai nākamībā ZZS nepiemeklē bēdīgais Latvijas ceļa vai Tautas partijas liktenis. Visas iespējas vēl ir. Jānomierina mikrouzņēmumi, atrodot pieņemamu formu tam, kā viņi gūst veselības pakalpojumus, jāpanāk redzami ieguvumi no spraigajām nodokļu reformām. Ja tas izdosies, ZZS vēl dvašos.
Tāpat tas attiecas uz tieslietu jomu atmatā palaidušo Nacionālo apvienību un OIK problēmu nesakārtojušo Jauno vienotību. Ļenganība ir tā, kas vecajām partijām nav ļāvusi tagad sprigani dancot un visādiem artusiem un jurašiem ar savu klaunādi nākt un uzmesties par vinnētājiem.
Ir liela problēma ar to, kas būs nākamais premjers. Izvēle nav liela. Premjera amata kandidātiem ir autoritāte tikai savu partiju «burbuļos», bet ne visos sabiedrības segmentos.
Varētu būt premjers, piemēram, Roberts Zīle no Nacionālās apvienības. Varētu būt. Taču vai viņš pats uz šo amatu rausies? Viņam ir komfortabls krēsls Eiropā. Kāda suņa pēc viņam likt savu galvu giljotīnā, kas būs Ministru prezidenta amats? Viņš ir izglītots un gan jau nu zina, ka briest globāla krīze, bez kuras neiztiek pasaules ekonomika. Pašreizējie lieliskie rādītāji parīt būs seni sapņi. Labākajā gadījumā pasauli gaida stagnācijas gadi, un tas ietekmēs arī Latviju. Jaunā valdība būs sadrumstalota un grūti vadāma. Var teikt, ka pat nevadāma. Kamdēļ Zīlem tur bāzties?
Tagad «vecajām» partijām jābūt viltīgām kā čūskām un jāpagaida, kad «jaunās sejas» izgāžas.
«Jaunajām» partijām jānolaižas uz zemes un jāsaprot, ka nevar brokastlaikā izpildīt neizpildāmus solījumus, ieņemt amatus, kuros viņi neko nesaprot.
Resursu pietiek gan «jaunajiem», gan «vecajiem». Vinnēs tas, kurš būs prātīgākais.
