Mežzinātņu doktora Gunāra Skribas viedoklis par mežsaimniecību (NRA, 25.09.) ir vērtējams divējādi. Kā literāram sacerējumam tam, protams, piemīt zināma vērtība. No profesionālā viedokļa apgalvojumi ir tālu no realitātes, kas gan, ņemot vērā autora cienījamo vecumu, nav nekas nosodāms.
Par Latvijas meža pieaugumu
Līdzīgi kā visās pārējās Eiropas valstīs (izņemot Krieviju, Baltkrieviju un Ungāriju), meža koksnes resursus Latvijā vērtē ar statistiskās inventarizācijas metodi, reizi piecos gados apmeklējot aptuveni 16 tūkstošus parauglaukumu un uzmērot tajos kokus, ja tādi tur ir. Parauglaukumu tīkls vienmērīgi pārklāj visu Latvijas teritoriju. Ik pēc pieciem gadiem tiek noteikts katra parauglaukumā esošā koka liktenis - vai koks ir audzis un kļuvis garāks un resnāks, vai tas ir nozāģēts vai nocirsts, vai aizgājis bojā cita iemesla dēļ. Pēc Latvijas nacionālā meža monitoringa III cikla provizoriskās informācijas, Latvijas meža koku tekošais krājas pieaugums - koksne, ko augšanas procesā saražo dzīvie koki - ir apmēram 26 miljoni kubikmetru gadā. Ikgadējais koksnes atmirums ir apmēram 22-23 miljoni kubikmetru, no tā apmēram 16-17 miljonus kubikmetru nocērt cilvēki, bet vismaz 6 miljoni kubikmetru atmirst citu faktoru, galvenokārt kukaiņu, slimību, vēja un sniega, ietekmē. Jāuzsver, ka gan tekošais pieaugums, gan atmirums tiek mērīts un rēķināts ar koku mizu, celmiem un galotnēm, kas tiek izslēgti no aprēķina, ja runā par sagatavoto kokmateriālu (timber production) apjomu. Faktiskais meža koku pieaugums jeb ikgadējās krājas izmaiņas veidojas, kad no koksnes tekošā pieauguma atņem atmirumu. Tas nozīmē, ka ik gadus koksnes krāja Latvijā palielinās par aptuveni 3-4 miljoniem kubikmetru, bet ikgadējais pieaugums, kā jau minēts, sasniedz 26 miljonus kubikmetru gadā. Viedokļa autors Skribas kungs, visticamāk, ir sajaucis šos abus meža pieauguma rādītājus.
Par sākotnējo koku skaitu, lai mežaudzi atzītu par atjaunotu
Līdzīgi kā mūsdienu Eiropas Savienībā, arī tajos laikos, kad aktīvi darbojās Skribas kungs, Latvijai kā mazai zemei bija saistoši ārēji nosacījumi - tā laika PSRS valdības un PSKP lēmumi. Latvijas cilvēku izvēle, tāpat kā tagad, bija divējāda - vai nu akli jeb priekšzīmīgi tos censties izpildīt, vai darboties radoši, tos interpretējot, nereti apejot vai vismaz cenšoties pielāgot Latvijas apstākļiem un vajadzībām. Pēc to laiku PSRS pieņemtajām definīcijām mežu atzina par atjaunotu, kad jaunaudzē saslēdzās koku vainagi. Savukārt viens no idejiski pareiziem tā laika PSKP lēmumiem bija samazināt republikās ar mežu neapklātās platības. Kas atlika republikām? Izdomāt un mežaudžu atjaunošanā izmantot tādas metodes, lai ātrāk saslēgtos koku vainagi. Cita pamatojuma Skribas kunga nosauktajiem 7000 koku uz hektāru nebija. Vēl jo vairāk - tā laika zinātnieki, kuri nodarbojās nevis ar staltbriežu audzēšanu, bet mežkopību, silti ieteica uzreiz, nākamajā dienā pēc PSRS vajadzīgo 7000 kociņu iestādīšanas un meža atzīšanas par atjaunotu, neaizmirst aiziet uz mežu un katru otro iestādīto kociņu izraut laukā. Šādus priekšlikumus glabā arhīvā esošie LPSR Mežsaimniecības ministrijas apspriežu protokoli. Diemžēl mežkopības zinātnieki tolaik palika nesadzirdēti. Tagad - pēc vairākiem gadu desmitiem - mēs pārbiezinātās jaunaudzes varam vērtēt kā nopietnu mežsaimniecības kļūdu, jo tās izaugušas par vārgām un izstīdzējušām koku sabiedrībām jeb mežaudzēm. Diemžēl neattaisnojas cerības to augšanu uzlabot ar novēlotu «kopšanas ciršu» palīdzību - tās gan ļauj «iegūt» zināmus koksnes resursus, bet nereti veicina vēja un sniega bojājumus. Reto jaunaudžu veidošana ir mūsdienu zinātnieku ieteikta un vispārpieņemta mežkopības metode no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus, un tieši tagad, jau pēc vairāk nekā divām desmitgadēm, mēs ikviens varam novērtēt šādu pareizi veidotu jaunaudžu audzēšanas priekšrocības. Īpaši tad, ja jaunaudzes veidotas ar selekcionētiem stādiem. Un jo īpaši tad, ja vērtētājs aiziet uz mežu un pats apskatās. Kāpēc Skribas kungs vēlētos šo PSRS normatīvu ieviest šodienas Latvijas meža apsaimniekošanā, nav skaidrs.
Par alkatīgu meža ciršanu
Protams, mūsdienu Latvijā kokus mežā cērt vairāk nekā PSRS laikā. Īpaši privātajā sektorā. Jo kamdēļ tad PSRS laikos vajadzēja cirst Latvijas kokus - lai taču krievi cērt savējos! Tā bija patiesi svarīga latviešu mežkopju atziņa. Bet kurus kokus tad cirst mums šodien Latvijā?
