Pirms vēlēšanām bija visādi vēlēšanu jautājumi, tomēr Nacionālajai apvienībai (NA) visveiksmīgāk izdevās uzspiest citām partijām savu jājamzirdziņu: «Vai iesiet koalīcijā ar Saskaņu?» Tur tad tās pārējās visādi locījās, sarka un bālēja, stostījās un dievojās, un desmitiem reižu zvērēja, ka nu nē, negrasās, nav domājušas, neies vis kopā ar Saskaņu. Konkurentu tirpināšana ar šo jautājumu, iespējams, pat paglāba NA no vēl lielāka agrākās ietekmes zuduma vai pat pazušanas pavisam.
Nu un tad vēl virkne ietekmīgu viedokļa veidotāju - politologi, mediji, bijušie Atmodas darbinieki ar saviem izteikumiem par Saskaņu tiešā tekstā vai ar eifēmismiem uzlēja ūdeni uz NA dzirnavām, lai Saskaņas tēma iegūtu nozīmīgu lomu priekšvēlēšanu manipulācijās. Vienubrīd šī noskaņa jau sāka izskatīties tuva histērijai: «Šausmas! Saskaņa iekļūs valdībā un latvju zemei gals klāt - tiks mainīts ārpolitikas kurss, Latvija izstāsies no Eiropas Savienības, un Putins valdīs no Krāslavas līdz Grobiņai.» Pat Valsts prezidents Raimonds Vējonis, iekļaudamies kopējā trendā, izteicās, ka galvenais, lai tikai netiktu mainīts ārpolitikas kurss un Rietumu orientācija. Līdzīgi kā krievu babuška: «Galvenais, lai kara nebūtu.»
Apžēliņ, par kādu ārpolitikas kursu ir runa? Vai tiešām šī viena partija varētu to mainīt? Un kādā ziņā Saskaņas ņemšana vai neņemšana valdībā var būt galvenais jautājums? Gan pirms vēlēšanām bija skaidrs, gan tagad pēc tām ir redzams, ka Saskaņu valdībā neņems.
Tas ir visnotaļ neveselīgi, un tam var būt nepatīkamas sekas nākotnē. Nepieskaramā pārija kastā ir iedalīta ne tikai partija, bet arī tās vēlētāji. Tā saukto latvisko partiju vidē neredz Saskaņas centienus saķemmēties un saģērbties tā, lai varētu iziet feiskontroli uz jauko valdības veidošanas ballīti. Saskaņa ir desmitiem reižu deklarējusi, ka nekādu ārpolitikas kursu mainīt negrasās, neturpinājusi līgumu ar nešķīsto kaimiņvalsts partiju Vienotā Krievija, pat krievu skolu likvidācijas jautājumā nav nagaini pretojusies izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska ceļarullim. Rīgas mērs Nils Ušakovs ir braucis uz Ameriku un ticies ar turienes prominencēm, bet uz Maskavu vairs nebrauc un netiek tur aicināts. Nezin kā vēl Saskaņai vajadzētu izdeklarēties no Krievijas dzīvokļa, lai tiktu pamanīts, ka tās adrese ir Latvijā.
Par «atsišanos no rokām» Krievijas propagandas orgāni ir zākājuši Ušakovu no panckām ārā. Rezultātā Saskaņai ir nācies zaudēt vairāk nekā 3% atbalstītāju, kurus sev ir pievākusi Latvijai ekstrēmi netolerantā Latvijas Krievu savienība.
Saskaņa tiek atraidīta tāpēc, ka ir lieka rīkle pie siles un ir vieglāk atstumjama malā tāpēc, ka tai var piekārt prokrievijisma birkas
Tomēr par Saskaņu nobalsoja 167 117 vēlētāji, kas tai dod 23 mandātus parlamentā, un tas ir labākais rezultāts starp septiņām 13. Saeimā iekļuvušajām partijām. Absolūti ignorēt šos vēlētājus, kas ir Latvijas Republikas pilsoņi, apriori un bez analīzes, bez pierādījumiem pavēstīt, ka viņi visi ir piektā kolonna un Kremļa aģenti, ir neprāta darbs. Vajadzētu tieši otrādi - neatdot šos cilvēkus Putinam, iesaistīt viņus demokrātiskos procesos, neapsaukāt viņus par okupantiem, dot viņiem iespēju justies piederīgiem Latvijai, tīši nekacināt viņus ar valodas policijas represijām. Vai tad nepastāv kādi civilizēti kopā sadzīvošanas modeļi? Ir pasaulē valstis, kurās kopā sadzīvo simtiem tautu. Pat nesenu etnisko karu plosītās bijušās Dienvidslāvijas valstu politiķi ir sapratuši, ka vecie naidi jānoliek malā un jāsadarbojas.
Ja vēl Saskaņas atraidīšana būtu motivēta ar kaut cik racionāliem argumentiem - lūk, viņa ir izvēlējusies sociāldemokrātu ideoloģiju, bet mēs esam labie labējie, tāpēc mums nav pa ceļam. Taču pārējo partiju politiķi pat necenšas kaut ko argumentēt un pierādīt. Stiprākais «arguments» ir apmēram tāds: «Nu mēs jau visi zinām, ka Rīgas domē zog.»
Ko zinām? Un paši nezogat? Zagāt un zagsiet. Paši tajā pašā Rīgas domē zagāt bez sāta un prāta, kad tur valdījāt. Plašāk izvērst zagšanas un līdzekļu izšķiešanas tēmu latviskajām partijām nav diez cik izdevīgi, jo momentā var atrauties pa degunu pašas.
Nav vēl īsti nožuvusi tinte uz Centrālās vēlēšanu komisijas dokumentiem, kā partijas jau dala amatus, velk vēl jaunas sarkanās līnijas, ir aizmirsušas solījumus un ņirdz par tiem nedaudzajiem politiķiem, kas mēģina kaut ko runāt par darāmajiem darbiem. Ne jau nu kādu augstu vērtību un ideoloģisku pretrunu dēļ būs partijas, kas paliks ārpus koalīcijas. Bet Saskaņa tiek atraidīta tāpēc, ka ir lieka rīkle pie siles un ir vieglāk atstumjama malā tāpēc, ka tai var piekārt prokrievijisma birkas.
Ja jau šoreiz atkal ar biedēšanu no krievu nākšanas izdevās novērst vēlētāju uzmanību no būtiskām lietām, no OIK, ABLV bankas ķibelēm, no veselības, nodokļu, tieslietu, izglītības reformas problēmām, tā būs laba biļete uz tādu pašu tizlošanos arī turpmāk. Varēs neizbeigt OIK bakhanālijas, nokopt veselībai klāt pielikto miljardu tā, ka latvieši mirs, kā lapas birst, apgūt ES struktūrfondus tā, ka ceļi un tilti sabrūk. Galvenais, lai tikai Saskaņa netiek valdībā, galvenais, lai nemainās ārpolitikas kurss.
