Gods katram, kurš pirms 30 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, piedalījās tautas manifestācijā Mežaparkā. Gods katram, kurš pēcāk stāvēja Baltijas ceļā. Gods katram, kurš tolaik vienojās ap Tautas fronti.
No Tautas frontes nav jātaisa fetišs, bet tie, kas tagad ironizē par «auseklīšu revolūciju», nav vis Latvijas pilsoņi, bet Latvijas mietpilsoņi, kuri tā vietā, lai radītu kaut ko kvalitatīvāku un darbīgāku par Tautas fronti, cerēja, ka LTF īstenos viņu pašu slinkumā lolotās ilūzijas. Mums nav tam laikam ko pārmest. Bet - mums ir gan ko pārmest pašiem sev, ka šajā - nu jau ilgajā - atgūtās brīvības laikā arvien lielā mērā uzvedamies kā pūlis. Nevis kā tauta.
Atceraties tautas dziesmu, ko LTF pirmā kongresa delegātiem lika pie sirds Ēvalds Valters: «Man pašam kungam būt, man pašam arājam.» Padomāsim katrs, kādi šajā atgūtās brīvības laikā esam bijuši kungi, kādi arāji. Mēs šajos 30 gados pārlieku maz esam vērtējuši šajā kongresā vēl itin piesardzīgi, atsaucoties uz pārbūvi, PSKP 19. konferenci u.tml., fiksēto. Tāpēc daļa no tā ir aktuāla joprojām, joprojām ir jau neatkarīgās Latvijas politikas elements. Turpmāk es te izcelšu to, kā kongresā tika raksturotas dažādas mūsu tā laika dzīves jomas (ekonomika, tiesības, sociālā dzīve...). Ierosinu atcerēties un salīdzinot konstatēt, ka viss ir (?) kļuvis daudz labāks.
Atceraties, ko teica Jānis Lucāns: «Saimniecības giganti, mazo skolu likvidācija, ciematu sadalīšana perspektīvajos un neperspektīvajos izniekoja ne tikai kapitālieguldījumu resursus vien.» Atceraties, ko teica Edgars Meļķīsis: «Tiesiskā valstī likumam un tā prasībām ir jābūt vienādi obligātām kā valsts iestādēm un amatpersonām, tā arī pilsoņiem. Diemžēl likumu bardzība vēl pārāk bieži vēršas galvenokārt pret pilsoņiem.» Atceraties, ko sacīja Pēteris Laķis: «Sociālās ilūzijas vēlākajos gados (pēc Hruščova laika - V.A.) mainīja tikai formu un satura nianses. To pamatsaturs saglabājās, jo saglabājās mūsu ideoloģijas slēptais virsuzdevums nomaskēt reālo faktu, ka cilvēks ir tikai skrūvīte no viņa atsvešinātajā valsts mehānismā. Šādā antihumānā vidē nerealizējas arī daudzas sociālā taisnīguma prasības.» Sevišķi pirms vēlēšanām vērts atcerēties arī Jura Podnieka teikto: «Es gribu runāt par to, ka šodien arvien ir saglabājusies iespēja manipulēt ar informāciju. Un arī tas ir viens no mūsu frontes uzdevumiem - pārtraukt iespēju manipulēt ar informāciju.» Vēl, saistībā ar mūsu būšanu un patstāvību Eiropas Savienībā, atcerēsimies, ko sacīja Valdis Šteins: «Jāvēršas pret himēriskā etnosa - sovjetu veidošanu. Jāizkopj un jāciena katra etnosa mentalitāte un tradīcijas. Etnoss ir arī kultūrainavas sastāvdaļa. Tas veidojas savā ģeogrāfiski ekoloģiskajā vidē. Un ir ar to vienots. Tā ir zeme, ko sauc par Tēvzemi.» Te vērts atminēties un šodienas attiecību, attieksmju kontekstā padomāt arī par Ervida Grinovska teikto: «Kā latvietis Latvijas zemē es gribētu dzīvot kopā ar tādiem krievu tautas pārstāvjiem kā Marina Kosteņecka, Ludmila Azarova, Ņina Ņeznamova, ar tādiem cilvēkiem kā Mavriks Vulfsons.» Un Juris Putriņš: «Mīļā latviešu tauta, tagad, kad mēs visi mostamies, atļaujiet man novēlēt, lai nekad mums nebūtu jādzird, ka latvietis saka, ka viņš kaut ko nevar. Šī caur tūkstoš gadiem nestā etniskās atmodas apziņa dara latvieti stipru, vienotu, sev ticošu un brīvu. Bet šai atmodas reibonī lai neaizmirstam bez savas tautas arī citas tautības.»
Jā, var teikt, ka es te egoistiski izmantoju komentāra telpu, lai izceltu cilvēkus (ne tuvu ne visus), kurus cienīju pirms 30 gadiem un cienu joprojām. Neviens no viņiem šajos gados nezaudēja ne savu seju, ne stāju. Viņi man bija un ir Tautas fronte. Ar savu cilvēcisko būšanu viņi noliedza to, ko tad sacīju es: «Ar verdzisku apziņu brīvu valsti veidot nav iespējams.»
Un - atceraties, ko sacīja Juris Rubenis: «Cilvēka dzīve kļūst morāla tad, kad viņš sāk vadīties ne vairs no ārējām atļaujām, valdošajiem vējiem un viedokļiem, bet gan no savas sirdsapziņas prasības. Tā dzīvot nav viegli. Reizēm tā dzīvot ir pat bīstami. Bet, tā dzīvojot, mēs topam par īstiem cilvēkiem.» Valsts ir brīva. Mēs bijām gatavi šo brīvību pieņemt un nevardarbīgi, ar samērā mazām asinīm pastāvēt uz to. Tas ir mūsu tautas un arī Tautas frontes nopelns. Bet - vai esam šajā brīvības laikā centušies kļūt pietiekami īsti cilvēki, lai mūsu neatkarība, mūsu nācija un mūsu valsts dzīvotu saules mūžu?
