Ņemot vērā to, ka pēc 6. oktobra vēlēšanām ir ievērojami izmainījies Saeimas deputātu sastāvs un Latvijas lielajā politikā ienāca ļoti daudz ļaužu bez pieredzes politisko aizkulišu spēlēs, būtu saprātīgi katram jaunajam politiķim izsniegt īsu pamācību (instrukciju) koalīcijas izveides pamatos. Tā kā «vecie» politiķi tādu nav uzrakstījuši, atgādināsim visiem lasītājiem Latvijas koalīciju veidošanas principus.
Koalīcijas partijas pēc Saeimas vēlēšanām vienojas ne tikai par valdības izveidošanu - ministru portfeļu sadali, bet vienlaikus vienojas arī par pārējo - svarīgāko valsts varas amatu sadali, kā arī par to, kas aizpildīs amatus, kuros amatpersonu nomaiņai ir jānotiek jau tuvākajā laikā. Ja tā nenotiek, tad koalīcija ir nestabila un tai ir prognozējama visai drīza valdības krīze.
Latvijā visi dīli notiek vienlaikus. Ministru portfeļu un ietekmes sfēru sadale notiek vienlaikus ar amatu sadali visos varas atzaros. Ja kāda partija ļoti, ļoti pretendē uz kādu no svarīgiem valsts amatiem (piemēram, lai eirokomisāra kandidāts nāktu tieši no šīs partijas), tad tai ir automātiski jāatsakās no citiem svarīgiem amatiem vai jāsaņem proporcionāli mazāks ministru portfeļu skaits. Un otrādi. Partija, kas nav ambicioza valsts svarīgāko amatu sadalē, var pieprasīt kompensāciju ar proporcionāli lielāku ministru portfeļu skaitu. 2018.-2019. gada sezonā politiskajām partijām būs jāvienojas par piecu svarīgu amatu sadali. Vispirms tas ir Ministru prezidenta postenis. It kā jau premjeru uzaicina Valsts prezidents un Satversme prezidenta izvēli nekādā veidā neierobežo, bet izskatās, ka Raimonds Vējonis ir tik taktisks, ka augstu novērtēs tieši partiju vairākuma ieteikto personu. Otrs, bet svara ziņā jau zemāks postenis ir Saeimas priekšsēdētājs. Par šiem diviem amatiem ir jāvienojas jau tuvākajā laikā. Tomēr vēl ir trīs amati, kuros pašreizējo amatpersonu pilnvaras beigsies 2019. gadā un kuru nomaiņa atbilstoši Latvijas tradīcijām tiek sajūgta ar ministru portfeļu sadali un valdības izveidošanu. Nākamgad pilnvaras beidzas Valsts prezidentam. Mēdz gadīties, ka koalīcijā ir partija, kurā kāds no līderiem ļoti, ļoti grib ierakstīt savu vārdu vēsturē. Tā grib, ka ir ar mieru atteikties no ministrijām ar lielām naudas plūsmām, lai tikai tiktu pie kārotā goda. Tas var patikt, var nepatikt, bet nākamais Valsts prezidents ir daļa no dīla par jauno valdību.
2019. gadā beigsies pilnvaras Latvijas izvirzītajam eirokomisāram Valdim Dombrovskim. Jaunie politiskie spēki Valdim neko nav solījuši un viņam nav neko parādā. Ja Jaunā Vienotība kopīgi ar «Vienotības lausku» Kustības Par! izskatā vēlēsies, lai nākamais Ministru prezidents (Latvijā Ministru prezidentam ir tiesības nominēt eirokomisāra kandidātu no Latvijas) nominē tieši Valdi Dombrovski, tad visiem Vienotības satelītiem nebūtu jāpretendē uz citiem galvenajiem amatiem un Jaunās Vienotības un Kustības Par! proporcijai ministru portfeļu sadalē nav jābūt īpaši lielai.
Būtu arī visai naivi cerēt, ka pēc vēlēšanām Latvijas poliskā procesa principi uzreiz mainīsies
Lai cik ilgi vilktos izmeklēšana un tiesvedības, ka arī neatkarīgi no tā, vai tiesas spriedums būs notiesājošs vai attaisnojošs, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča pilnvaru termiņš beidzas 2019. gadā. Latvijas Bankas prezidenta postenis ir ar ļoti garu pilnvaru termiņu un ar pieeju pie iespaidīgiem finanšu resursiem, par kuru lietošanu Saeimai nav jāatskaitās (Latvijas Banka ir neatkarīga institūcija) un kas var tikt izmantoti noteiktu politiķu atbalstam. Svara un ietekmes ziņā gan Latvijas Bankas prezidenta postenis, gan Latvijas nominācija eirokomisāra amatam pārspēj pat Valsts prezidenta posteņa nozīmi un ietekmi. Bez nosauktajiem vēl ir mazākas nozīmes jautājumi un amati, kas parasti arī tiek sasaistīti ar valdības izveidošanu.
Par Latvijas Bankas prezidenta amatu vēl varētu būt vienošanās - virzīt šim amatam neitrālu tehnokrātu, bet pārējie amati ir politiski. No šāda viedokļa raugoties, stabilu valdību ar pašreizējo Saeimas sadalījumu varētu izveidot četras partijas. Trīs ir par maz, nav vairākuma, bet, ja partiju ir vairāk par četrām, tad viena paliks bez nozīmīga amata un tad tai šāds iztrūkums būtu jālīdzsvaro ar proporcionāli lielāku ministru portfeļu devu.
Pagājušajā nedēļā partiju konsultāciju laikā jau ļoti pieredzējuši politiķi izteica priekšlikumu piecu minūšu laikā sadalīt ministru portfeļus un skriet pie prezidenta ar premjera kandidatūru, un tas nozīmē, ka pieredzējušie politiskie intriganti jau sāk pārņemt iniciatīvu. Kamēr politiskajās aizkulišu spēlēs tik neveiklie iesācēji bola acis un partiju konsultācijās atgādina to, ko paši solīja vēlētājiem, tikmēr tie, kas vēlēšanās guva pieticīgus panākumus, var sākt konstruēt shēmas, lai ar nelielu skaitu, bet lielu politisko intrigu pieredzi iegūtu daudzkārt lielāku politisko ietekmi.
Būtu arī visai naivi cerēt, ka pēc vēlēšanām Latvijas poliskā procesa principi uzreiz mainīsies. Pašlaik jautājums ir tikai par to, cik ātri politiskie jaunpienācēji tiks iekļauti Latvijas politiskajā varas sistēmā un kā izsmērēs pret sienu un sakompromitēs tos nedaudzos, kas atteiksies šajā sistēmā primitīvi iekļauties.