Mūsu apcirstās saknes

KO RĀDA LATGAĻU-LATVIEŠU UN SANSKRITA LEKSIKAS SALĪDZINĀJUMS

JAUNĀKĀS MĀSAS LOMĀ

Ir vispārzināms, ka latviešu valoda tāpat kā pārējās - dzīvās un mirušās - baltu valodas, pieder indoeiropiešu (IE) valodu saimei, tāpēc loģiski, ka fonētikas (skaņu) un morfoloģijas (gramatisko formu) līmenī tajā ir daudz līdzību ar citām IE valodām. Arī leksiskas līmenī latviešu valodā sastopami veseli vārdi, kuriem ir piemeklēti fonētiski semantiskie analogi romāņu, ģermāņu vai slāvu valodās. Daļa valodnieku šīs kopējās un līdzīgās formas dēvē par ģeneoloģiski nosacītām, t.i., no kopējās pirmvalodas nākošām, citi tās uzskata par aizguvumiem no minētajām valodām. Tādēļ ka salīdzinošā valodniecība, nosakot latviešu valodas vietu baltu un pārējo IE valodu vidū, ir tai a’priori iedalījusi “jaunākās māsas” lomu, gan salīdzinot ar lietuviešu valodu [1], gan - romāņu-ģermāņu valodām, uz kuru fonētikas un morfoloģijas bāzes tā lielā mērā esot veidojusies, leksikas līmenī daudz ko aizgūstot no kaimiņu slāvu valodām.

Hipotēzi par latviešu valodu un tautu kā jaunu etnolingvistisku veidojumu[1], daudz jaunāku par Rietumeiropas tautām, kas civilizēto IE tautu saimē esot ienākusi tikai m.ē. I un II gadu tūkstoša mijā, turklāt vienīgi pateicoties Rietumu civilizācijas “svētīgajai” ietekmei, oficiālā historiogrāfija ir pasludinājusi par vienīgo pareizo latviešu vēstures versiju. Bet cik lielā mērā tā ir pamatota? Daudzi valodu un vēstures pētnieki (tiesa, pārsvarā - neakadēmiski) to ir apšaubījuši.[2] Aizdomas vairo fakts, ka neviena politiskā vara Latvijā nav mēģinājusi iesaistīties ar oponentiem diskusijā un kliedēt viņu šaubas ar zinātnisku argumentu palīdzību, bet visas ir tiekušās vienīgi uztiept bezapelācijas kārtībā savu “pareizo” hipotēzi. Varbūt tieši tāpēc, ka tā ir vāji argumentēta ar zinātniskiem pierādījumiem? Toties saskan ar Rietumu historiogrāfijā un globālpolitikā valdošo eirocentrisma koncepciju[3] un Normāņu teoriju[4]?

EIROCENTRISMA UN NORMĀŅU TEORIJAS ŠARLATĀNISMS

Cik zinātniski pamatots ir pats eirocentrisms, kurš noniecina citu tautu pieredzi, kultūru un ieguldījumu pasaules civilizācijas attīstībā? Izrādās, ka šis pasaules uzskats tika argumentēti atmaskots jau pagājušā gadsimta vidū [7]. Tas pats attiecas uz Normāņu teoriju, kas dibināta burtiski uz vienas krievu Seno laiku hronikas (Повѣсть врємѧнныхъ лѣтъ) rindas par varjagu atsaukšanu uz Kijevas Krievzemi un ar citiem artefaktiem neapstiprināta pieņēmumu, ka Krievzemes tirdzniecības ceļu sargi varjagi un skandināvu jūras laupītāji vikingi esot nozīmējuši vienu un to pašu parādību. To tika atspēkojis vēl slavenais krievu znātnieks M.Lomonosovs. Kopš 2016.gada normānisma teorijas šarlatānisms ir atmaskots arī no lingvistikas viedokļa[5]. Tātad tai sen vajadzēja atrasties vēstures mēslainē. Taču normānisti, ignorējot zinātniskus argumentus, turpina to izplatīt, jo izdevniecības, mēdiji un katedras ir viņu rokās. Šo mītu viņi uztur ar zinātņveidīgas teorijas - t.s. fonētisko likumu palīdzību. Atsaucoties uz A.Leskinu u.c. jaungramatiķiem, kuri tukšvārdīgi absolutizēja fonētiskos likumus[6], izmantojot lingvistisko sofistiku un nekritisku apelēšanu pie XVIII - XIX gs. valodnieku un vēsturnieku subjektīvajiem viedokļiem, normānisti gandrīz divsimt gadus fantazē, kā vārds “vikings” varēja pārvērsties par vārdu “varjags”. Viņu versijas reizēm robežojas ar kretīnismu, tām nav nekā kopīga ar zinātni, jo normānisti ietiepīgi ignorē faktu, ka fonētisko likumu objektivitāti un universalitāti, kas viņu pielietoto protoformu rekonstruk-cijas metodi ļautu uzskatīt par zinātnisku un pētniecībā pielietojamu, jaungramatiķi tā arī netika pierādījuši. Tā ir un paliek tikai apšaubāma hipotēze. Bet hipotēzi nav iespējams pierādīt citu hipotēzi. Hipotēze ir jāpierāda tikai un vienīgi ar faktu. Šīs aksiomas ignorēšana izslēdz normānistu versijas no zinātniskas diskusijas.

Pretējā gadījumā sanāk, ka Rietumu valodniecībā, historiogrāfijā u.c. humanitārajās disciplīnās, ko dēvējam par zinātnēm, t.sk. baltistikā, objektīvās realitātes izziņas metodoloģija ir tāda pati kā jūdaismā, kristietībā u.c. reliģijās, kas ir zinātnei antagoniskas uzskatu sistēmas, proti, secinājumi tiek izdarīti, nevis balstoties uz empīriskām un objektīvi pārbaudāmām ziņām, bet gan uz autoritāšu subjektīvām liecībām par izziņas objektu. Tātad arī atbildes uz latviešu un pārējo baltslāvu valodu un tautu vēstures būtiskākajiem jautājumiem tiek argumentētas nevis ar zinātniskiem faktiem, bet ar politiski angažētiem un sen atspēkotiem mītiem.

KĀPĒC SANSKRITS UN KĀPĒC LEKSIKA?

No pētnieka viedokļa šāds stāvoklis nav atzīstams par apmierinošu un mudina turpināt zinātniskās patiesības meklējumus, kā arī izvirzīt hipotēzi par to, ka latgaļu-latviešu valodai un tautai, tāpat kā pārējām baltu un slāvu tautām, iespējams, ir daudz senāka civilizācija, nekā Rietumeiropas tautām, un senāka vēsture, nekā šobrīd tiek uzskatīts. Lai pārbaudītu šo hipotēzi, uzņēmos latgaļu-latviešu leksikas salīdzināšanu ar senāko zināmo IE valodu - vismaz 3,5-4 tūkstošus gadu veco sanskritu, kas ir saglabājusies gan rakstu, gan mutvārdu formā, tādēļ ir zinātniski drošs valodas etalons, kas līdz šim maz izmatots.

Grūti rast racionālu izskaidrojumu tam, kāpēc valodnieki komparatīvajos pētījumos un etimoloģijas zinātnē līdz šim tik maz izmanto sanskritu, ko XIX gadsimta lingvisti uzskatīja par pašu IE pirmvalodu. Mūsdienās autoritatīvi avoti un zinātnieki, piemēram žurnāls Forbes, prof. Dens Brauns[7] u.c. to argumentēti dēvē par moderno Eiropas valodu māti. Sanskritologi noskaidrojuši, ka sanskrits laika gaitā ir mainījies ļoti maz. Līdz ar to mūsu rīcībā ir drošs un uzticams senu faktu materiāls, ar kuru salīdzināt mūsdienu valodas. Principiāli svarīgi, ka tie ir reāli un zinātniski pārbaudāmi valodas fakti, nevis valodnieku subjektīvas fantāzijas, kā gadījumā ar jaungramatiķu rekonstruējamajām “protoformām”.

BALTSLĀVU UN SANSKRITA VALODU UZKRĪTOŠĀ LĪDZĪBA

Diskutabls ir arī lingvistu pieņēmums, ka valodu pētījumos primāra ir fonētika un morfoloģija, bet leksika ir otršķirīga, tādēļ to pētīt nevajag. Nav ziņu, kurš un ar kādiem argumentiem šo hipotēzi būtu pierādījis, taču XX gs. indoeiropeistikā salīdzinošo leksikas pētījumu patiesi ir maz. Sevišķi tādu, kuros moderno valodu leksika būtu sistēmiski un pietiekamos apjomos salīdzināta ar sanskritu. Jāpiemin horvātu himnas autors, XIX gadsimta filologs un politiķis Antuans Mihanovičs (1796-1861), kurš 1832.gadā publicēja “Sarakstu ar divsimt vārdiem, kam ir līdzīga izruna un līdzīga nozīme sanskritā un slāvu valodās”. XX gadsimtā sanskrita un krievu valodas leksiski semantisko līdzību pētīja krievu vēsturnieces Svetlana Žarņikova (1945-2015) un Natālija Guseva (1914-2010), blogeris un rakstnieks Pjotrs Semiļetovs (1977.g.dz.) u.c. Tāds mēģinājums ir bijis arī latviešu valodā. Kaspars Lazdiņš 1954.gadā ASV publicēja grāmatiņu "Sanskrit - lavian words - living language fossils” ar 300 latviešu - sanskrita fonētiski semantiskiem analogiem.

Šie pētījumi uzskatāmi demonstrē, ka nevis teorētiska “protovalodu” sacerēšana jeb rekonstrukcija, bet tieši moderno valodu leksikas sistēmiska salīdzināšana ar reāliem senās sanskrita valodas faktiem var dot mums jaunus principiālus atklājumus par mūsu valodu vēsturi, kas nav iespējami fonētikas un morfoloģijas salīdzinošajos pētījumos. Leksikas salīdzināšanas procesā kļūst redzams, ka arī pati salīdzināmi vēsturiskā metode vēl ir ļoti nepilnīga. Piemēram, tā neņem vērā valodu veidošanās subjektīvos faktorus - rakstītā un drukātā vārda un tā autora, redaktora, leksikogrāfa lomu jaunu valodas formu radīšanā.

SANSKRITA - LATGAĻU-LATVIEŠU SALĪDZINOŠĀ VĀRDNĪCA

Izmantojot salīdzināmi vēsturisko metodi, M.Monjē-Viljamsa Sanskrita-angļu vārd-nīcu [8], Latviešu literārās valodas vārdnīcu (LLVV), V.Lukaševiča Latgaliešu-latviešu vārdnīcu [9] un savas dzimtās latgaļu valodas zināšanas, esmu sastādījis un 2015. gadā publicējis Sanskrita - latgaļu-latviešu salīdzinošo vārdnīcu [10], kura ietver vairāk ka 5000 vārdformas, kas mūsdienu latgaļu-latviešu valodā Eiropas centrā skan tāpat vai gandrīz tāpat, kā tika izrunātas Sanskritā pirms 4000 gadu otrā Eirāzijas kontinenta malā, un nozīmē tos pašus vai ļoti tuvus jēdzienus.

[1] Teiktais tikpat lielā mērā tiek attiecināts uz pārējām baltu un slāvu tautām.

[2] Anna Klaucāne “Latvijas pēdējā sentauta, turies!” Bottom of Form

Andrejs Kavacis “Baltu senvēsture”. Māris Linde “Balti”, “ Kursa” u.c

[3] Eirocentrisms ir filozofiskā tendence [2] un politiska ideoloģija[3], kas pasludina Rietumeiropas tautu un civilizācijas pārākumu par citām tautām un civilizācijām kultūras un dzīvesveida jomā [4], to īpašo lomu pasaules vēsturē. Rietumvalstu vēsturiskais ceļš tiek pasludināts par vienīgo pareizo un atdarināšanas cienīgu. Jēdzienu “eirocentrisms” zinātniskajā apritē ieviesa ēģiptiešu politologs un filozofs Š.Amins XX gs. 70-jos gados [5] un krievu sociologs un politologs S.G.Kara-Murza [6].

⁴ Normānisma (Normāņu) teorija ir eirocentrismā balstīta nepierādīta vēsturiska hipotēze par Austrumeiropas tautu un valstu, ieskaitot mūsdienu Baltiju, izcelsmi, kurā tiek apgalvots, ka baltslāvu tautu valstiskumu un kultūru radīja nevis paši vietējie iedzīvotāji, bet gan skandināvu jūras laupītāji vikingi, kuri 9. gadsimtā esot ieradušies Austrumeiropā no ziemeļiem. Normāņu teoriju 18.gadsimtā izgudroja trīs vācu vēsturnieki - Baijers, Millers un Šlocers.

[5] Sanskritā «ūdens» ir: व va, वार् vār, वारि vāri, वृष vṛṣa, adj. वार्य vārya. Bet योग yoga nozīmē «ceļš». Sanāk [vārya]+[yoga] = vāryaga = ‘ūdens ceļš’. Savukārt, “vikings” nav nekas cits kā नाविक nāvika ‘jūrnieks’+ कोङ्गि koṅgi ‘ieroči, bruņojums’ = [vik] + [koṅgi] = ‘bruņots jūrnieks’ [11:72]. Taisni tādus mēs viņus arī pazīstam. Tas nozīmē, ka vikingiem nav bijis nekā kopēja ar varjagiem. Visdrīzāk vikingi savu kāju nav spēruši Varjagu (Baltijas) jūras austrumu krastā. Jo viņus te nelada varjagi.

[6] R.Raska, F.Bopa, J.Grimma u.c. vecgramatiķu atklātās skaņu mijas likumsakarības, kas puslīdz regulāri parādās atsevišķos gadījumos vienā vai dažās ģermāņu valodās, A.Leskins u.c. jaungramatiķi nepamatoti attiecināja uz visām valodām un voluntāri pieprasīja uzskatīt tās par universālām un objektīvām (fonētiskie likumi nepieļaujot izņēmumus līdzīgi kā fizikas vai matemātikas likumi), tāpēc ar to palīdzību esot iespējams rekonstruēt IE pirmvalodu u.c. protovalodas.

[7] Harolds Dens Brauns (angļu: Harold Dean Brown, 1927-2003) amerikāņu fiziķis, matemātiķis, filozofs un valodnieks. Darbojies NASA propgrammās. Bijis autoritatīvu zinātnisko biedrību (American Mathematical Society, American Physical Society, American Nuclear Society, Association for Computing Machinery u.c.) loceklis. Zinājis ap 20 valodu, tajā skaitā sanskritu, pazīstams ar augstvērtīgiem Upanišadu and Joga-sūtras tulkojumiem angļu valodā. Proponēja atziņu: Sanskrit - the Mother of European Languages - ‘Sanskrits ir visu Eiropas valodu māte’. Par to normānisti viņu nīst.

Lūk, daži leksiski semantisko līdzību piemēri:

Ekrānšāviņš

Šādu piemēru latgaļu (un līdz ar to arī latviešu) valodā ir nevis 200 vai 300, bet vairāk nekā 5000! Vai nav pārsteidzoši? Tik daudz leksiski-semantiku līdzību ar sanskritu, turklāt - tik pārliecinošu, nav atrasts nevienā Rietumu valodā, ieskaitot latīņu un grieķu valodas. Piemēri rāda, ka latgaļu-latviešu leksikas fonētiskā un semantiskā līdzība ar sanskrita analogiem ir daudz lielāka, nekā ģermāņu un romāņu valodās, jo tā parādās ne tikai vārdu saknēs un attālā semantiskā līdzībā, bet veseli vārdi mūsu valodā joprojām tiek izrunāti tieši tāpat un nozīmē tās pašas parādības. Šis fakts ir unikāls un pats par sevi pieprasa zinātnisku izvērtējumu.

SANSKRITS KĀ FONĒTISKO LIKUMU PATIESĪBAS MĒRS

Salīdzināsim vārda “māte” formas dažādās valodās: latīņu mater, angļu mother, vācu mutter, krievu materj, spāņu un itāliešu madre, franču mère, grieķu miteira, sanskrita matru! No vienas puses, šie piemēri labāk par jebkuriem fonētikas un morfoloģijas salīdzinošajiem pētījumiem pierāda visu šo valodu ģenealoģisko radniecību. Taču, ja komparatīvajos pētījumos no vērtēšanas kritēriju saraksta tiek izslēgts sanskrita senatnīgums vai vispār netiek ņemta vērā šī senā valoda, kā tas nereti vērojams, tad ar to secinājumi arī beidzas. Bez sanskrita nav iespējams objektīvi izsecināt, kura no šīm formām senāka, jo tās nav identiskas, bet tikai līdzīgas, turklāt, pēc ļoti dažādām pazīmēm, kuru formulēšana vien ir “neiespējamā misija”. Tas ir novedis pie neauglīgām diskusijām divu gadsimtu garumā, un galu galā konvenciālās atbildes uz šiem jautājumiem ir tikušas pamatotas nevis ar zinātniskiem, bet ar politiskiem argumentiem, kas no zinātniskā viedokļa, protams, nav pieņemams. Bet, ja redzam, ka latgaļu-latviešu vārdi, piemēram, mada, tāta, pāda, dïna u.c., ir identiski sanskrita analogiem gan izrunas, gan nozīmes ziņā, varam apgalvot, ka šīs latgaļu-latviešu formas ir vismaz 4000 gadu vecas. Un, ja pārējās Eiropas valodās analoģiskās fomas ir tikai līdzīgas, bet ne vairs identiskas, tātad tās objektīvi ir jaunākas. Līdz ar to ir atrasts zinātnisks pamats apgalvojumam, ka latgaļu - latviešu valoda jāuzskata par senāku, nekā latīņu un citas romāņu-ģermāņu valodas, kurās attiecīgie leksiski-semantiskie analogi uzrāda tikai attālu līdzību vai arī attiecīgie jēdzieni tiek izteikti ar pilnīgi citām leksēmām.

Sanskrita - latgaļu-latviešu salīdzinošajā vārdnīcā savāktie valodu fakti dod tiesības apgalvot, ka tieši latgaļu valoda (un latviešu - uz tās latgaliskā substrāta rēķina), iespējams, ir visvecākā Eiropā. Šo apgalvojumu, protams, drīkst apstrīdēt, pirmkārt, krievi, otrkārt, lietuvieši, kuru valoda ir oficiāli izziņota par senāko baltslāvu areālā, kā arī grieķu un latīņu valodas senatnīguma aizstāvji. Vēl vairāk: to vajag izdarīt, jo ir svarīgi noskaidrot zinātnisko patiesību. Taču viņiem turpmāk savas pretenzijas jāargumentē nevis ar nekritiskām atsaucēm uz autoritātēm vai dažiem desmitiem nejauši atrastu vai tendenciozi izvēlētu atbilsmju un līdzību, kā to savulaik tika darījuši Brugmans, Osthofs, Leskins, Verners u.c. jaungramatiķi, bet ar tādiem pašiem glosārijiem attiecīgajās valodās. Vienlaicīgi tie kļūs par respektējamu faktoloģisko bāzi gan fonētisko likumu formulēšanai un testēšanai, gan dažādu vēsturisku un lingvistisku hipotēžu pierādīšanai, kas līdz šim vairumā gadījumu ir ticis darīts uz viena vai dažu piemēru pamata, ignorējot izņēmumus. Tādi leksisko līdzību glosāriji beidzot ļaus objektīvi spriest par arhaisko formu daudzumu tajā vai citā valodā un izteikt zinātniski pamatotus spriedumus par valodas un tautas īsto vecumu un ģenealoģiju.

VALODA - MŪSU PĒDĒJĀ CERĪBA

Ar latviešu un leišu valodu un tautu eventuālo arhaiskumu mūsdienās spekulē daudzi. Autoru diletantisma vai ļaunprātības dēļ tas izskatās nožēlojami un diskreditē pašu hipotēzi. Krievijas vai Vācijas hidronīmu nozīmes nav iespējams skaidrot ar mūsdienu latviešu vai lietuviešu valodām[1] tādēļ, ka to aizsākumi nesniedzas tālāk par XVI-XVII gadsimtu, bet leksikas lielāka daļa sacerēta tikai XX gadsimtā. Taču sistemātiska latgaļu un latviešu leksikas salīdzināšana ar sanskritu apstiprina hipotēzi, ka latviešu un parējo baltslāvu valodu un tautu vēsture patiešām ir daudz senāka, nekā pieņemts uzskatīt. Pareizāk: nekā mums liek uzskatīt.

Šo tēzi noteikti apstiprinās analoģiska Sanskrita-lietuviešu salīdzinošā vārdnīca, ja tāda tiks sastādīta un ja sastādītājs ņems vērā arī to arhaisko leksiku, kuru akadēmiskā lituānistika ir “izravējusi” pēdējā gadsimta laikā un ar kuru mūsdienās nežēlīgi cīnās Lietuviešu valsts valodas komisija[2]. Protams, viss teiktais attiecas arī uz krievu valodu. Caur valodu vēl iespējams atmodināt mūsu tautu ģenētisko atmiņu. Valodā vēl turas mūsu ģenealoģiskās saknes, kuras ir tikušas cirstas pie visām iekārtām un šodien jo sevišķi.

Baltslāvu valodu leksikas sistēmiska salīdzināšana ar sanskritu sniedz jaunus argumentus arī daudzos visas indoeiropeistikas mēroga valodnieku un vēsturnieku strīdos. Diermžēl šie argumenti ir pretrunā ar Rietumu historiogrāfijā oficiāli pieņemtajiem viedokļiem. Bet varbūt zinātniekiem, kuri tos joprojām kultivē, ir laiks mainīties?

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

[1] Balode L. Latviešu un lietuviešu valodas - kopīgais un atšķirīgais. LR1 raidījums 8.06.2016. pl. 10:07. Pieejams: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/latviesu-un-lietuviesu-valodas--kopigais-un-atskirigais.a69182/

[2] Žurnāls “Социологические исследования”. 1995. № 4. Стр. 27-33.

[3] Культурология. XX век. Энциклопедия. Raksts Европоцентризм. т.1. — Спб., Университет-ская книга, 1998.

[4] Философский словарь / Под ред. И. Т. Фролова. — 4-е изд. - М.: Политиздат, 1981. - C.445.

[5] Amin S. El eurocentrismo: Critica de una ideologia. Mexico: Siglo XXI Eds. 1989.

[6] Айзатулин Т. А., Кара-Мурза С. Г., Тугаринов И. А. Идеологическое влияние евроцентриз-ма // «Социологические исследования», № 4, 1995. C.27-33

[7] Lévi-Strauss, Claude. Structural Anthropology. Trans. Claire Jacobson. New York: Basic Books, 1963.

[8] Monier-Williams, М.А. A Sanskrit-English Dictionary. Oxford, 1960. Originally Published 1899. Tiešsaistē pieejama: http://www.ibiblio.org/sripedia/ebooks/mw/1000/mw__ 1000.html .

[9] Lukaševičs V. Latgaliešu-latviešu vārdnīca. Vīna cylvāka specvuorduojs. Daugavpils Universitāte, 2011. 229 lpp.

[10] Valerjans I. Latgaļu etnocīds: noliegtā civilizācija. Olaine: Lāngala, 2015. 203.-366.lpp.

[11] Валерьян И. Санкшепа или Компендиум книги „Этноцид латгалов в Латвии”. Олайне: Лангала, 2016. -186 стр.

[12] Ivanovs V. Viļakas izloksnes skaņas un formas. Maģistra darbs, LU HZF. 2017., 103 lpp.

[13] Valstybinė lietuvių kalbos komisijos. Didžiosios klaidos žodžių sandaros. 1998. Žiūrėta 03.06. 2015]. Dirba: http://www.vlkk.lt/lit/lt/klaidos/zodziu .