Ir tā sagadījies, ka 13. Saeimā ir ievēlētas septiņas partijas. Tas atspoguļo ļoti sadrumstaloto nevienprātību sabiedrībā – septiņas partijas ir savā starpā ļoti naidīgi ļaužu grupējumi, kuriem ir tikpat naidīgi atbalstītāji un vēlētāji. Naidīgums ir ļoti pārmērīgs, neadekvāts – tā vien izskatās, ka visa iekšpolitikas telpa drīz būs vienās vienīgās «sarkanajās līnijās» sašvīkāta.
Ir problēma, kas graužas Latvijas zirga pēdā, liekot tam klibot. Tā ir mūžīgā Saskaņas atstāšana opozīcijā. Ir saprotama Nacionālās apvienības (NA) nacionālistiskā nostāja, jo krievu nīšana ir šīs partijas pamatbarība. Bet ko tur vēl arī citiem vajadzēja dancot pēc NA stabules? Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un KPV LV pirms vēlēšanām dievojās un zvērēja, ka nē, nē, viņi negrasās veidot koalīciju kopā ar Saskaņu. Šis jautājums tika pacelts tik principiālos augstumos, it kā partija Saskaņa būtu kāds briesmonis, par kuru pat iedomāties nedrīkst. Saskaņas bubulis apdraudot valsts drošību un Rietumu kursu. Politikā visādi notiek, vienmēr kāds spēks tiek valdībā un cits paliek opozīcijā, taču Saskaņas atstumšana notiek kaut kā pārmērīgi pazemojoši.
Tas tomēr ir absurdi, ka partija, par kuru balso piektdaļa Latvijas Republikas pilsoņu, tiek izslēgta no spēles jau pirms vēlēšanām. Neko nav līdzējuši Saskaņas labās gribas žesti, pārtraucot līgumu ar Putina Vienoto Krieviju, nepretojoties izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska karagājienam ar pāreju uz valsts valodu skolās. Jo vairāk lojalitātes apliecina Saskaņa, jo zvērīgāk tā tiek uztverta pārējā politikas spektrā.
Nevar jau arī prasīt, lai partijas izturas mīlīgi cita pret citu, politika nav bērnudārzs, taču tāda bezcerīga atstumšana, apvilkšana ar «sarkano līniju» ir traumējoša tiem cilvēkiem, kas par šo partiju balso. Katrās Saeimas vēlēšanās balso un balso, bet savus priekšstāvjus valdībā nekad neredz. Viņi to uztver tā, ka ir lieki, ka valsts varai viņi neeksistē. Katrā ziņā nekas labs un stilīgs tas nav - kādā brīdī tādi «sarkano līniju» pinekļi var smagi atspēlēties.
JKP un KPV LV ir agresori. Neprognozējami agresori, jo ideoloģijas tiem nav nekādas. JKP ir tipiska «kā var nesolīt» Saeimā tikšanas partija, kādas jau ir nākušas un gājušas
It kā ar etnisko «sarkano līniju» nebūtu gana, viens no jaunajiem politiskajiem spēkiem, Jaunā Konservatīvā partija (JKP), ir uzšvīkājusi vēl vienu «sarkano līniju» - nosolījusies valdībā neielaist ZZS. Citām partijām gan nav tik liela entuziasma uz JKP sludināto koalīciju bez ZZS un Saskaņas. Kādēļ gan, piemēram, Raimonds Bergmanis no ZZS būtu uzskatāms par sliktu aizsardzības ministru?
JKP premjera amata kandidāta Jāņa Bordāna āziskā lekšanās var nospēlēt par sliktu pašam Bordānam. Ja Valsts prezidents šodien nosauks Bordānu par jaunās valdības veidotāju, viņam var nepietikt balsu.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir diezgan neērtā situācijā. Viņa izcelšanās ir no ZZS. Viņš gan nekad nav bijis «ZZS prezidents», lobējot savu agrāko partiju, tomēr tagad sanāk kaut kā pārāk skaudri - jānosauc Bordāns, kurš deklarējis savu īpašo netīksmi pret ZZS. Ja Vējonis nosauks Arti Pabriku (Attīstībai/Par!), radīsies ļoti daudz jautājumu, kāpēc tāda izvēle. Un radīsies daudz pārmetumu. Pabriks pārstāv partiju, kas vēlēšanu rezultātos ir tikai ceturtajā vietā. Tur gan var bilst, ka Attīstībai/Par! un Jaunā Vienotība ir gandrīz vai viena partija un kopā abas ir ieguvušas 21 mandātu, kas ir solīds kapitāls. Taču tā uzreiz un jau tagad to nevar teikt - kārtis jāizspēlē lēnām. Citādi sarežģītās politiskās situācijas piepes partijas varēs pārcelt uz prezidentu un visa vaina par visām jukām būs uz viņa kupra. JKP tad iegūs potenciālo enerģiju kā nabadzīte, kurai Vējonis dara pāri.
Lai vai kurš kļūs par premjeru un lai vai kāda būs koalīcija, paredzams, ka nākamā valdība būs vājāka nekā pašreizējā. Sarežģīta bija Māra Kučinska valdība, tomēr trīs spēki bija jau kaut cik apraduši cits ar citu un saspēlējušies. Tagad valdība tiks lipināta no spēkiem, kas dzīvo ļoti pretējos informatīvajos burbuļos un leksiskajos diskursos.
Jaunie politiķi visus nīst un nicina. JKP un KPV LV ir agresori. Neprognozējami agresori, jo ideoloģijas tiem nav nekādas. JKP ir tipiska «kā var nesolīt» Saeimā tikšanas partija, kādas jau ir nākušas un gājušas. Jau pirmajās pēcvēlēšanu dienās JKP parādīja, ka tai nav nekādu principu, un atteicās no vairākiem savas programmas punktiem, lai tikai varētu pielaizīties pārējām partijām un būt koalīcijā.
Jaunajiem 66 deputātiem diezgan ilgs laiks paies, kamēr viņi sapratīs, ko nozīmē likumdošanas darbs, kur jāstājas rindā pēc dzīvokļu un transporta kompensācijām un citiem labumiem. Bet tas varbūt nav tas sliktākais - vielmaiņai jānotiek. Nāk jauni censoņi. Vecā Saeima un valdība nav vērtējamas viennozīmīgi - tā bija darbarūķu komanda, bet arī augstprātīga un brāķa darbus sadarījusi. Jaunu priekšstāvju nākšana ir likumsakarīga. Arī daudz lielāks sieviešu skaits parlamentā varbūt palīdzēs Saeimu vairāk cilvēciskot, mazināt partiju līderu alfa tēviņu trakumu. 13. Saeimā ir ievēlēta 31 sieviete. Tik daudz līdz šim vēl nav bijis. Ļoti, ļoti vajadzētu cilvēciskot Saeimu, jo fragmentētā, dusmīgā un mazspējīgā politikas vide ved uz to, ka parlamentāra iekārta kļūs aizvien nepopulārāka, sabiedrībā radīsies pieprasījums pēc «stingras rokas», pēc autoritāra vadoņa. Varbūt tomēr bez tā var iztikt?
