Vispirms ministrijas, tad darbi
Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piektdien izskanējušais piedāvājums iezīmē vēsturiski jaunu pieeju valdības veidošanā. Līdz šim partijas vismaz pieklājības pēc vispirms runāja par darāmajiem darbiem, vienojās par valdības veidošanas galvenajiem principiem, ideoloģiskajām nostādnēm un sadarbības kompromisiem, pieteica, kurās jomās labprātāk darbotos un kādus potenciālos ministru kandidātus redz. Tad gāja pie Valsts prezidenta un viņu iepazīstināja ar savām iespējām iegūt savai valdībai vairākumu Saeimā. Tomēr gala lēmumu, tieši kurš politiķis konkrēti tiks nominēts par valdības veidotāju, saskaņā ar Satversmes 56. pantu pieņēma Valsts prezidents. Šoreiz secība ir visai dīvaina.
Vispirms JKP līderis Jānis Bordāns pats sevi nominē par galveno valdības stādītāju, sadala partijām ministrijas, par darāmajiem darbiem nerunā vispār un tad preses konferencē visai nesakarīgi skaidro, ka viņš «sevi saredz kā premjerministru, kurš nevis vienkārši nodos partijām viņu atbildībā esošo sfēru un piesekos, lai netiku sadarītas kādas pavisam nepareizas lietas, bet pamatā ļaus katrai partijai vai ministram darboties attiecīgi viņu atbildīgam redzējumam, bet ļoti aktīvi sadarbosimies ar katru no ministrijām, ministriem, izvirzīsim šīs valdības misiju».
Satversmes 55. pants skan tieši tā - Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem, jo grūti iedomāties stabilu un darbaspējīgu valdību, kurā starp ministriem un valdības vadītāju nav pietiekoši augsta savstarpējā pieņemamība.
Ko ar šiem izteikumiem grib pateikt Bordāns, saprast diezgan pagrūti. Latvijas Satversme ļoti precīzi nosaka, kā tiek veidota valdība. 55. pants nosaka, ka Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem, bet 56. pants, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Tas nozīmē, ka valdības vadītājs pats izvēlas (aicina) ministrus. Protams, tas notiek sarunās ar koalīciju veidojošajām partijām. Šoreiz Bordāns «augstsirdīgi» ļauj ministrus izvēlēties pašām partijām, jo negribot tām uzspiest savu gribu. Taču ne velti Satversmes 55. pants skan tieši tā - Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem, jo grūti iedomāties stabilu un darbaspējīgu valdību, kurā starp ministriem un valdības vadītāju nav pietiekoši augsta savstarpējā pieņemamība. Kā tur īsti būs - ja Bordāns ļaus katram ministram darboties atbilstoši savam (savas partijas un sponsoru) redzējumam, tad kādā veidā piesekos, «lai netiktu sadarītas kādas pavisam nepareizas lietas»? Ko viņš darīs, ja viņa paša neaicinātie ministri Bordāna aizrādījumus vienkārši ignorēs?
Taču jocīgākais šajā valdības veidošanas procesā ir tas, ka tiek dalītas ministrijas, taču netiek runāts, kas šajās ministrijās tiks konkrēti darīts. Piemēram, kas notiks ar veselības aprūpes reformu, kuru pirms vēlēšanām «jaunās» partijas nesaudzīgi kritizēja. Kāds liktenis gaida mikrouzņēmumus, un vai tiks apturēts Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projekts? Ir ļoti daudzi jautājumi, uz kuriem atsevišķām partijām ir dažāds redzējums. Piemēram, par partnerattiecību likumu un Stambulas konvencijas ratifikāciju, nemaz nerunājot par priekšvēlēšanu solījumiem, kurus tagad pats Bordāns pat negrib atcerēties.
Bordāna dīvainā steiga jau izpelnījusies pārējo partiju kritiku. Ņemot vērā, ka potenciālajā Bordāna valdībā būs arī otra nesistēmiskā (antielitārā) partija - KPV LV, tad abu šo partiju līderu iepriekšējās, visai sarežģītās attiecības nesola Bordāna valdībai vieglu dzīvi, pat ja viņu Valsts prezidents aicinās sastādīt valdību un viņam tas izdosies.
Tā vien izskatās, ka Bordāna steiga un dīvainā rīcība izskaidrojama tieši ar to, ka zemapziņas līmenī viņš nemaz negrib uzņemties valdības vadīšanu, jo viņam bail no izgāšanās. Kaut kur dziļi zemapziņā viņš apjauš, ka viņam pietrūkst politiskās autoritātes, lai tiktu galā ar ļoti raibo valdības sastāvu. To, šķiet, saprot arī citi partiju līderi, tāpēc nesteidz atsaukties Bordāna piedāvājumam.