Kā novērst ASV un Krievijas konflikta eskalāciju?
 
©F64 Photo Agency

3. novembrī Baltijas foruma ikgadējā konferencē tika sapulcināti ASV un Krievijas eksperti, lai meklētu izeju no drošības strupceļa, kuru izraisa ASV un Krievijas konflikts. Abu pušu eksperti piekrita, ka tuvākajā laikā ASV un Krievijas attiecībās būtisks progress nav iespējams, jo tam traucē konflikts Doņeckā.

Krievijas Mūsdienu attīstības institūta vadītājs Igors Jurgens atzīmēja, ka Ukrainas jautājums kavē progresu citos ASV un Krievijas attiecību jautājumos, bet Ukrainas jautājums nav risināms līdz 2019. gada marta prezidenta vēlēšanām. Neviens no pretendentiem uz reālo varu līdz tam laikam neuzņemsies atbildību par kompromisu, kur politiskie oponenti nozākās par valsts nodevību, jo Ukraina nevēlas pildīt Minskas vienošanos. Ukrainas elitē dominē viedoklis, ka Petro Porošenko to parakstīja apstākļos, «kad viņam bija pielikta pistole pie deniņiem».

ASV veido attiecības ar Krieviju vienpusēji, izvirzot prasību sarakstu

Ukrainas varai Minskas vienošanās iekšpolitiski nav izpildāma. Ir jāmaina konstitūcija - jāatzīst Doņeckas un Luganskas autonomija, bet iekšpolitiski tas nav reāli. Tas nozīmē, ka vismaz vienu gadu ASV un Krievijas attiecības uzlabot nebūs iespējams. Citos jautājumos - Sīrijā u.c. - Krievijas un ASV pretrunas ir daudz mazākas.

Bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks (2012-2016) un bijušais ASV vēstnieks Krievijā (2001-2005) Aleksandrs Veršbovs izteicās, ka Krimas jautājums varētu tikt atlikts («to uz kādu laiku var aizmirst, aizslaucīt zem tepiķa»), bet Doņeckas jautājums ir jāatrisina - «Maskavai ir jāietekmē tās klienti Doņeckā». Tieši Minskas līgumam ir jābūt tam par pamatu. Doņeckā karojošās puses ir jānodala, un demilitarizācija ir jāveic ANO miera uzturētājiem, bet teritorijas pārvalde uz laiku būtu jāuztic starptautiskai administrācijai. Aleksandrs Veršbovs piekrita Krievijas ekspertiem, ka citi jautājumi, kas skar Ziemeļkoreju, Sīriju u.c., ir vieglāk risināmi.

Bijušais ASV vēstnieks Krievijā (1997-2001) Džeimss Kolins uzsvēra, ka Ukrainas jautājums ir vienlaikus jārisina četrās dimensijās.

Pirmā ir ģeopolitiskā. Krievija un Rietumi cīnās par ietekmi teritorijās, kuras precīzi nav definētas, vai tās pieder pie Rietumiem vai Austrumiem. Neziņa ir destabilizējošs faktors, kas izraisa noteiktas sekas. Lai šo dimensiju ņemtu vērā, ir jāsaprot, kāda ir Krievijas vīzija par reģiona drošību, jo tā ir pretēja Rietumu deklarētajām Austrumeiropas valstu suverēnajām tiesībām brīvi izvēlēties, kurai no pusēm pieslieties.

Otrā ir ģeoekonomiskā dimensija. Tas attiecas uz formu, kādā notiks Ukrainas eirointegrācija. Tieši integrācijas forma ir ļoti sensitīvs jautājums attiecībās ar Krieviju.

Trešā ir Ukrainas un Krievijas bipolaritātes dimensija - kura valsts kontrolēs noteiktas jomas. Piemēram, Ukrainas un Krievijas savstarpējā konkurence izpaudās, ilgstoši cīkstoties, kā sadalīt PSRS Melnās jūras floti, un citos jautājumos.

Ceturtā ir Ukrainas iekšpolitiskā dimensija. Ukraina ir iekšēji sašķelta. Politiskie un ekonomiskie grupējumi cīnās viens ar otru, nešķirojot līdzekļus. Tāpēc Ukraina ir viegli ievainojama, jo citi, lai sasniegtu savus mērķus, var izmantot iekšpolitiskās pretrunas. Ir bezjēdzīgi risināt kādu jautājumu, ignorējot tā ietekmi uz visām dimensijām.

Krievijas Zinātņu akadēmijas Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta direktors Aleksandrs Dinkins savukārt uzskata, ka Krievijas un ASV attiecības ir tik sliktas, ka pat situācijas uzlabošanās Doņeckā neko neatrisinās. Tieši pretēji - Krievijas un ASV attiecību uzlabošanās var atrisināt Doņeckas problēmu.

Džeimss Kolins aizrādīja, ka ASV un Krievijas attiecībās (un ne tikai ASV un Krievijas, bet arī citu rietumvalstu un Krievijas attiecībās) ir vērojama zināma asimetrija: «ASV veido attiecības ar Krieviju vienpusēji, izvirzot prasību sarakstu, kas Krievijai ir nekavējoties izpildāmas, lai sāktos kaut vai mazākais progress:

  • Krievijai ir jāizdara tas un tas,
  • Krievijai ir jāpārtrauc kaut kas,

vai Krievijai ir jāuzlabo cilvēka tiesības utt.

Nekas netiek veidots pretējā virzienā. Situācija netiek analizēta, iztēlojoties sevi pretējā pozīcijā un vērtējot, kā mēs paši rīkotos līdzīgos apstākļos. Netiek uzdots jautājums, vai kaut kas Krievijai būtu svarīgi un kas mums Krievijas gadījumā būtu jārespektē.»

Aukstā kara laikā ASV attiecības ar PSRS tā netika veidotas. Tieši pretēji. Piekāpšanās no PSRS puses tika līdzsvarota, izpildot to, kas PSRS līderiem bija svarīgi. Karību krīze 1962. gadā tika atrisināta, nevis izvirzot vienpusējas prasības PSRS, lai tā aizvāc padomju raķetes no Kubas, bet gan vienojoties, ka vienlaikus ar šīs prasības izpildi ASV aizvāks raķetes no Turcijas. Tāpēc nav jābrīnās, ka Krievija šādu attiecību modeli neuzskata par līdztiesīgu.

Tuvākais brīdis, kad būs redzams, cik lielā mērā Latvija var kļūt par tiltu starp ASV un Krieviju, piedāvājot Rīgu vai Jūrmalu kā vietu neitrālai ekspertu viedokļu apmaiņai, būs jau 11. novembrī, kad Parīzē, iespējams, notiks Krievijas un ASV prezidentu tikšanās.