Visu varu ķēkšām?

Katra ķēkša var pārvaldīt valsti! Tas esot demokrātijas lozungs. Bezmaz vai viens no demokrātijas pīlāriem. Manā uztverē tas ir izkurtējušas demokrātijas lozungs. Un Latvijā demokrātija ir izkurtējusi. Trīspadsmitās Saeimas vēlēšanu rezultāti man to apliecina skaidrāk par skaidru. Jo neviena (!) deputātu mandātus ieguvusī organizācija nevīžoja piedāvāt valstij ko tādu, kas tomēr būtu kaut cik augstāks par ķēkšu īstenības uztveri. Tāpēc tās pamatā arī guva ķēkšu atsaucību.

Bet - demokrātija esam mēs - tauta. Un «katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi» (Otto Bismarks). Tāpēc, lai ko arī mēs pilnīgi leģitīmi būtu ievēlējuši Saeimā, lai kam mēs ar būtu deleģējuši varu, izlaist demokrātiju no savām pašu rokām būtu pilnīgi aplam. Te mana nostāja nesaskan ar mana kolēģa pozīciju - jāļauj šiem leģitīmi ievēlētajiem cilvēkiem brīvi rīkoties. Jā, lai viņi savstarpēji kombinējas, lai, ja ir uz to spējīgi, pauž savas rīcības programmas atbilstoši valsts situācijai. Bet - man nav ne sekundi jābūt savrup, ja es uzskatu, ka pie varas tikušie dara glupības. Vēlēšanas nav vienīgā demokrātijas funkcija. Ievēlētie «tautas kalpi» ir gan dabūjuši no mums pilnvaru īstenot valsts varu, taču nav tikuši no mums uz četriem gadiem vaļā.

Protams, šīs politiskās drumstalas, kuras sevi tagad sazin kāpēc dēvē par partijām un ir tikušas Saeimā, var izveidot un varbūt arī izveidos koalīciju, sastādīs valdību. Bet - tās ir valstiski impotentas. Ja man, teiksim, jāmaina mājai jumts, es aicinu meistarus, nevis sev tīkamus ļaudis, ar kuriem man labi būt kopā un ieraut kādu vinčuku. Turklāt es saku meistariem - es pasaukšu ekspertus, lai vērtē, kā esat strādājuši, un, ja jūsu tehnoloģijas nebūs bijušas kā nākas, es jūsu darbu neatzīšu un neko jums nemaksāšu. Tieši tādai pašai, man liekas, ir jābūt mūsu attieksmei pret deputātiem - ja jūs valsti taisāt par savu privāto ambīciju miskasti, mums tas nav jāpieņem. Manā uztverē likumdevēja darbs ir ļoti komplicēts, profesionāls darbs, kura pamatā nedrīkst būt politiskas, partijiskas čalas, bet kura pamatā jābūt reljefai, cilvēkiem saprotamai valsts nākotnes bildei. Pagaidām mani sākto sarunu konteksts un saturs vienkārši smīdina. Tas ir sekls. Tas kārto vien savstarpējās attiecības, nevis valsts lietas.

Gribētos, lai mēs - sabiedrība - pamostamies. Gribētos, lai vismaz līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām mūsu demokrātija pārstāj būt izkurtējusi. Tas ir panākams politiskā, tas ir panākams sabiedriskā ceļā. Tas ir panākams ar lietišķu valsts un sabiedrisko organizāciju dialogu. Tas ir panākams revolucionārā ceļā. Politiskais ceļš manā uztverē būtu - atsacīšanās no līdz šim nacionālai valstij neefektīvās partiju vēlēšanu sistēmas, pāreja uz mažoritāro vai vismaz jaukto sistēmu. Sabiedriskais ceļš būs mums, mūsu pilsoniskajai apziņai daudz grūtāks. Es pieņemu partijas kā svarīgu sabiedrības organizācijas formu, bet tikai tad, ja tām ir sava, pietiekami izkopta, lai vienotu tautu, sabiedrību, ideja. Formula - kur divi latvieši, tur trīs partijas, sešpadsmit vēlēšanām iesniegtie saraksti ir ideju degradācijas apliecinājums. Šā vai tā - sabiedriskajam ceļam vajadzīga plaša diskusija, dialogs, kura rezultātā jau pati sabiedrība pieprasa politiķiem vai nu vēlēšanu sistēmas, vai politisko organizāciju kvalitātes transformāciju.

Gribētos, lai mēs - sabiedrība - pamostamies

Revolucionārais ceļš... Es te nedomāju kādas trulas, agresīvas darbības... Jo Latvijas jauniešos es saskatu spēcīgu, talantīgu potenciālu. Bet - šis pozitīvais potenciāls man pagaidām šķiet savrups, pastarpināts no kopīgā, tas nav solidārs pat savā vidē. Lūk, ja vismaz līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām tas tiktu skaidri definēts kā Latvijas atgūtās neatkarības laika paaudžu uzskats un ja šis uzskats uzvarētu, tad mūsu vecumdienas varētu uzskatīt par laimīgām.

Bet - ir vēl viena lieta... Nosacīti to varētu saukt par industriālā laikmeta paradigmas pāreju uz IT laikmetu. Man negribētos, lai šī pāreja Latvijā izvēršas «muļķu ekonomikā» (Prinstonas Universitātes vēstures un starptautisko attiecību profesors Herolds Džeimss), lai nākamais posms, tā paša profesora vārdiem sakot, izpratnē par cilvēka ideālu tomēr neprasa, «lai vispār atsakāmies no neatkarīgas domāšanas un spriedumiem». Pagaidām man šķiet, ka 13. Saeimā ievēlētie deputāti valsts politikas līmenī to apjēgt nespēs. Jo pagaidām viņi man liekas tik vien kā valsts varas patērētāji. Taču - ja spēs, atvainošos un noliekšu galvu viņu priekšā.