Valsts prezidents Raimonds Vējonis valdības veidošanu nolēmis uzticēt Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) premjera amata kandidātam Jānim Bordānam. Valsts prezidents Bordānu aicināja divu nedēļu laikā – līdz 21. novembrim – izveidot valdības aprises un jaunajai valdībai nodrošināt vairākuma atbalstu. Ja līdz tam netiks panākta vienošanās, Valsts prezidents aicinās citu Ministru prezidenta kandidātu veidot valdību.
Vējoņa izvēle ir saprotama, demokrātiska un vieda - ja jau ir noticis tā, ka tauta 13. Saeimas vēlēšanās nav vēlējusies, lai turpina valdīt līdzšinējā valdošā koalīcija, jādod iespēja tā sauktajiem «jaunajiem spēkiem» pamēģināt izveidot jaunu koalīciju. Arī «jaunajiem» nav vairākuma, bet mēģināt var.
Vējonim nav nekāda motīva uzņemties pārmērīgu iniciatīvu un kļūt par «peramo puiku», kam uzkraus atbildību par problēmu, kurā viņš nemaz nav vainīgs, - par partiju nespēju savā starpā vienoties. Lai vienojas Bordāns!
Ja Vējonis nosauktu Arti Pabriku (Attīstībai/Par!), viņam visu atlikušo mūžu būtu jāklausās pārmetumi par to, ka nedeva iespēju jaunajam un skaistajam spēkam JKP pamēģināt valdīt. Pabriku pašlaik nosaukt nebūtu arī diezcik loģiski, jo viņš pārstāv partiju, kurai ir tikai ceturtais labākais rezultāts un 13 mandātu. Bordāna partijai tomēr ir 16 mandātu.
Taču, vai Bordāna partijai ir 51 un vairāk Saeimas deputātu atbalsts, kas būtu nepieciešams, lai valdība varētu produktīvi strādāt? Par to ir jāšaubās, jo nākamās valdības sastādītājs un viņa partijas biedri vismaz līdz šim ir uzvedušies tā, it kā dziļi sirdī negribētu būt valdošā partija. Ka tā ērtāk justos un baudu gūtu mazohistiskā opozīcijā kā pazemotā un apvainotā, kas gribējusi tautai nest jaunu laimi, bet sliktie vecie aligatori tai nav ļāvuši strādāt. Ja Bordāns patiesi gribētu saliedēt jauno Saeimu ap sevi, viņš taču aktīvi piedalītos Attīstībai/Par!, Nacionālās apvienības, Jaunās Vienotības un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) kopīgajās darba grupās par sasāpējušām valsts problēmām un veicamajiem darbiem. Taču JKP ir uzvedusies vīzdegunīgi un agresīvi, «prāta vētrās» nepiedaloties un novelkot «sarkano līniju» ne tikai pret Saskaņu, bet arī pret ZZS.
Protams, pārējās partijas negrasās upurēties ZZS labā un solidarizēties ar savu līdzšinējo partneri kāda skaistuma un siltu jūtu labad. Tās labprāt redzētu ZZS mirstam. Taču tām ir arī bažas par sevi. ZZS ir pazīstama, zināms, ka tās politiķi draudzējas ar veselo saprātu, turpretī JKP ir kas neaprēķināms, traks. Strādāšana zem traka vadītāja būs viens vienīgs balagāns.
Nevar teikt, ka Bordānam būtu izcili laba reputācija citu partiju aprindās. Piemēram, Nacionālajai apvienībai viņš ir renegāts.
Nevar teikt, ka Bordānam būtu izcili laba reputācija citu partiju aprindās. Piemēram, Nacionālajai apvienībai viņš ir renegāts. Gan jau šī partija vēl atceras, ar kādu skandālu savulaik šķīrās no šā politiķa, kad viņš bija tieslietu ministrs no NA. Tāpat gan jau vēl sāp nacionāļu vātis, ko pirms vēlēšanām ieplēsa Juris Jurašs, bez kādiem pierādījumiem paziņojot, ka NA politiķi Raivis Dzintars un Imants Parādnieks esot saņēmuši milzīgus kukuļus. Bet nu, labi, - arī tādiem pazemojumiem var tikt pāri un salabt.
Bordāns ir paudis, ka par 80% ir pārliecināts, ka viņam izdosies sastādīt jauno valdību. Ej nu zini - var izdoties, var neizdoties. 80% vēl nav 100%. Ja Bordānam neizdosies, tad nākamais rindā būs Pabriks, kas ir tolerantāks pret citādiem viedokļiem, meklē argumentus, nevis nāk ar fanātisku pārliecību par savu nekļūdīgumu. Pabrikam ir plašāks laukums manevriem, mazāk nenodedzinātu tiltu ar potenciālajiem partneriem un līdz ar to arī reālāka iespēja kļūt par premjeru. Bet arī viņš nevarēs būt drošs. Vēl daudz kas var notikt, viss atkarīgs no sarunām. Sarunas, sarunas… Politiķiem jāmācās sarunāties, nevis riet.
