«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).
Viņa dzīvo un strādā Īrijā jau astoņus gadus, taču kategoriski nevēlas, lai pieminu viņas īsto vārdu vai pilsētu, kur patlaban ir viņas mājas. «Joprojām ir daudzi, kuri tic Kaimiņam. Nevēlos, ka viņi mani «noēstu», jo lielākā daļa Kaimiņa atbalstītāju ir agresīvi,» skaidro Dace. Viņas sajūsma par KPV LV ir noplakusi, jo: «Tālāk par ākstīšanos šī partija nav tikusi. Šo solītāju arsenālā ir tikai tukša muldēšana. Kā viņi uzvedas, šie kaimiņpartijas brīnumdari! Kauns skatīties un klausīties!»
Tāda bija mana īsā saruna ar Daci, kuru pirms astoņiem gadiem pavadīju uz lidostu. Viņa laiku pa laikam atbrauc uz Latviju, atlidoja uz Rīgu arī valsts svētku laikā, taču pagaidām negatavojas palikt dzimtenē. Un ne jau tāpēc, ka būtu zaudējusi ticību politiķiem («Politiķu raksturīgākā īpašība ir melot, un tas nav nekas jauns,» saka Dace), bet tālab, ka abas viņas meitas apprecējušās, dzīvo un strādā Īrijā, un visa dzīve vismaz pagaidām ir pakārtota mazbērniem. «Es ļoti gribētu atgriezties Latvijā,» turpina Dace, «taču - kamēr pie varas būs tādi politiķi, kuriem galvenais ir apmānīt vēlētājus pirms vēlēšanām, lai pēc tam turpinātu strādāt priekš sevis, nevis tautas labā, tikmēr es Latvijā neatgriezīšos. Īrijā mani vismaz neviens nemāna. Bet tad pirms vēlēšanām atbrauc visādi «kaimiņi», uzjautrina mūs, sasola mums «pārmaiņas» un... turpina strādāt sev, lamājot un gānot citu partiju cilvēkus. Nē, to man nevajag.»
Man nav ko atbildēt Dacei. Man nav arī vēlēšanās aizstāvēt nedz «kaimiņpartijas», nedz Attīstībai/PAR censoņus, kuri stāv rindā uz ilgoto Valsts prezidenta nomināciju premjera amatam, kas atkal dotu signālu kārtējiem eksperimentiem ar valsti. Pagaidām nekā cita nav, un valstiski atbildīgu domāšanu grūti atpazīt ne tikai nule paputējušās Bordāna «konservatīvo» blices agresīvajās prātulās, bet arī pārējo varas gribētāju - «jauno» partiju - uzstādījumos. Valsts prezidents sākotnēji izvirzīja trīs partiju kandidātus, kuriem vajadzēja kopā ar citām iespējamās koalīcijas partijām vienoties par jaunās valdības uzdevumiem. Taču izskatās, ka prezidents jau pirms šīs izvirzīšanas bija sapratis: ar diegiem nebūs aršanas. Protams, formāli viss ir pareizi: visvairāk balsu ir trim «jaunajām partijām», un, ja jau vēlētājs gribēja pārmaiņas, kaut ko jaunu, svaigu, tad, lūdzu, jums svaigumiņš Bordāna, Gobzema un Pabrika izskatā. Bet «svaigumiņi» neieredz cits citu tik ļoti, ka nevienā variantā nenobalsos par abām pārējām partijām...
Un varbūt arī nevajag. Pagaidām izskatās, ka rīcībspējīga valdība šobrīd ir maz ticama. Ko gan līdzēs viens balsojums, apstiprinot Gobzema vai Pabrika valdību, ja aiznākamajā balsojumā kāds «partneris» smalki iegrūdīs ribās politiskas nodevības dunci? Dažs ekspolitiķis, pārzinādams valdības veidošanas ķēķi, pieļauj iespēju, ka tiks apspriests bezpartijisks premjera amata kandidāts. Tas varētu notikt tad, ja izgāztos otrs valdības veidošanas mēģinājums. Tā jau ir bijis 6. Saeimas laikā, kad valdību izveidot nesanāca ne vienam, ne otram kandidātam, un tad tika aicināts bezpartijiskais Andris Šķēle, kas savu politisko karjeru uzsāka ar premjerēšanu. Milzīgās darbaspējas un politiķa talants ļāva viņam un viņa komandai noturēties pie varas visai ilgi. Bet nekas nav mūžīgs, un arī Šķēles vadība iepazina skuju taku. Katram politveidojumam tā ir ar savu, piedodiet, smaržu, un, ja šodienas partijas neapgūs mācību pēc kaunpilnās Bordāna izgāšanās, kurš nespēja atmest priekšvēlēšanu augstprātību pret politiskajiem konkurentiem, tad arī tām būs ejama politiskā skuju taka - pagaidām gan tikai līdz kārotajam premjera krēslam.
Pēcsvētku periodā atsākas partiju pļāpas - citādi tās vārdu mijas nevar nosaukt. Ļoti daudzi vēlētāji ir vīlušies jau šobrīd, un ne jau tikai tie, kuri ārzemēs akli balsoja par kaimiņiem vai bordāniem. Arī šeit, Latvijā, vilšanās ir manāma, jo laimneši, izrādās, prot strādāt tikai sev, un viņu moto ir pavisam vienkāršs: laimnešiem jāsāk ar sevi.
