Gribu uzslavēt šā gada astoņpadsmito novembri. Proti – no sirds pateikt lielu paldies valsts simtgades dienas pasākumu organizētājiem un dalībniekiem, kā arī kolēģiem no televīzijām un radio. Manuprāt, viņi visi bija savu uzdevumu augstumos. Paldies!!! Cepuri nost! Sevišķi mani aizkustināja tas, ka pie Brīvības pieminekļa tika, tā sacīt, pulcēta visa Latvija – dažādi ļaudis no dažādām vietām. Ģimenes cilvēki, strādnieki, laucinieki, intelektuāļi, kultūras ļaudis...
Es biju Nacionālajā teātrī svinīgajā sēdē un nekad mūžā nebiju redzējis vienkop tik daudz sev līdzīgu «vecu āžu», ar kuriem tik rokojos un rokojos, bet ar dažiem (dažām) pat bučojos. Es biju līdz asarām priecīgs viņus satikt un, ticis mājās, tiecos stabilizēt savu atmiņu saistībā ar katru no viņiem. Un te nav runa tikai par Rīgu. Es saņemu sirsnīgas svētku atbalsis no dažādām Latvijas malām, un tas man ļauj apgalvot, ka cilvēki svinēja savus (!) ar sirdi un dvēseli apjēgtus Latvijas svētkus.
Bet - svētdienas rītā klausījos arhibīskapa Jāņa Vanaga sacīto Doma baznīcā. Un tas, ko viņš mums visiem lika pie sirds, man šķita šodienas esībai ļoti būtisks. «Es teiktu, ka mums ir visi iemesli justies privileģētiem un līdz sirds trīsām izredzētiem. Kas es tāds esmu, ka drīkstu skatīt Latvijas simtgadi? Tas nav retorisks jautājums, bet pavisam īsts - kas es esmu neatkarīgajā Latvijā, un kāda ir mana misija? Jo izredzētība nav laimests vai dāvana, bet aicinājums un uzdevums.» Un vēl es te gribu izcelt to, ko Jānis teica, jautādams: kāda ir Kristus pieeja Latvijai? «Noteikti tāda pati, kāda bija viņa pieeja pasaulei. Viņš labi saskatīja pasaules trūkumus - jo viņš nāca pasauli no tās pašposta glābt. Bet viņš nāca glābt, nevis izmest mēslainē. Viņš nāca tāpēc, ka redzēja pasaules vērtību un potenciālu. Viņš saskatīja pasaulē Dieva dāvanu, kurā Radītājs pasniedz pats sevi cilvēkiem un visai dzīvībai.
Dzīvot ar Kristus pieeju nozīmē cauri visiem trūkumiem redzēt Latviju kā dāvanu, kurā Dievs sevi pasniedz tieši latviešiem un Latvijas tautai. Tieši mums domātu dāvanu, kurā viņš pats ar mums darbojas, lai tieši šeit mēs varētu piepildīt savu unikālo patību un aicinājumu. Kristus pieeja Latvijai būtu apieties ar to kā ar kaut ko, kas ir patiešām nozīmīgs un dārgs. Kristus atdeva dzīvību par pasauli. Varoņi atdeva dzīvību un dzīvi par Latviju. Bet kas es tāds esmu, ka drīkstu pieredzēt Latvijas simtgadi! Ko varu darīt es?
Visupirms Latvijai vajag, lai mēs redzam tās vērtību, atzīstam tās labumu un svinam tās uzvaras. Es saprotu, Latvijai vajag arī kritisku analīzi, mediju uzraudzību, rūgtu patiesību un tā tālāk. Dzīves celtne sastāv no dažādiem akmeņiem.»
Parasti es, iespējams kādu pagātnes nogulšņu iespaidā, visai skeptiski uztveru valsts amatpersonu publiskās runas, taču 18. novembrī ne Valsts prezidenta, ne Saeimas priekšsēdētājas teiktais man nekādu skepsi neradīja. Abi runāja kā pienākas, un, lai cik arī netika skarta vēsture, tika uzsvērts arī mūsu katra pienākums Latvijas nākamības dēļ. Raimonds Vējonis pie Brīvības pieminekļa teica, ka ideālā Latvija ir atkarīga no mūsu pašu spēkiem. Viņš teica, ka ikvienam no mums ir mūsu brīvība. «Spītējot kariem un okupācijām, pašu grūtāko mēs esam izcīnījuši un pašu dārgāko esam nosargājuši.»
Savukārt Mūrnieces kundzes runā man patika atziņa - «vissvarīgāk ir saprast, ka demokrātija var pastāvēt tikai tiesiskuma ietvarā, savukārt populisms tiecas šo ietvaru ignorēt. (..) Lai stiprinātu demokrātiju, mums ir jāstiprina tiesiskums. Un to var darīt tikai un vienīgi ar tiesiskām metodēm.» Tas tāpēc, ka manā uztverē mēs, Latvijas pilsoņi, vēlot 13. Saeimu, lielā mērā ļāvāmies populistiskam piedāvājumam un - ko gribējām, to dabūjām. Bet taisnība ir Mūrnieces kundzei, kura teica - ja arī politiskais populisms kādam īstermiņā var šķist tīkams, galu galā tas var izrādīties valsti graujošs.
Es ceru, ka mēs spēsim izaugt no tikai sev patīkamā līdz sev un visiem mums patiesi nepieciešamajam. Es ceru, ka Latvijas simtgade katram no mums un pirmām kārtām tiem, kurus savulaik esam saukuši par inteliģenci, liks pārdomāt savas attiecības ar savu valsti, savu paša valsts praksi. Es ļoti ceru uz inteliģences, uz mūsu jaunāko paaudžu inteliģences atmodu.
Kā teica Jānis - arī mūsu ikdienas mazajās nāvēs ir potenciāls augšāmcelties. Un augšāmcelt Latviju.
