Bēdīgi slavenajiem salātu un “Bolt” kurjeru labklājības “pētījumiem” pievienojies jaunākais brālītis “ANTI-MOB: Antidženderisma diskurss Latvijas publiskajā telpā un literatūrā”. Tāpat kā iepriekšējie: 300 000 eiro “svarā”.
Ja nu kāds par šo lietu vēl nav dzirdējis, tad īsumā: Latvijas Zinātnes padome (LZP) piešķīrusi finansējumu 17,7 miljonu eiro apmērā 56 fundamentālo un lietišķo pētījumu projektiem.
No vienas puses, var teikt, ka 17,7 miljoni eiro zinātniskiem pētījumiem ir nepiedodami maza summa, ja gribam sevi uzskatīt par civilizētu valsti. No otras puses, daži no pētījumiem “velk” uz tīrāko blēdību. Proti, zem zinātnes izkārtnes tiek veiktas darbības, kuras vizuāli atgādina zinātni, bet pēc būtības drīzāk ir naudas izkrāpšana no valsts budžeta.
Viens no šādiem projektiem, kuros saskatāmas krāpniecības pazīmes, ir “Projekts “ANTI-MOB: Antidženderisma diskurss Latvijas publiskajā telpā un literatūrā” (projekta vadītājs Kārlis Vērdiņš)”. Kas liecina par iespējamas blēdības pazīmēm? Pazīstamais datorzinātnieks Ilmārs Poikāns uzreiz pēc ziņas par finansējuma piešķiršanu šim projektam publicēja jau gatavu “pētījumu” par šo tēmu. Tiesa, tas bija “pētījums” nevis par 300 tūkstošiem, bet gan par 21,99 eiro mēnesī. Tas ir, tik, cik maksā mākslīgā intelekta rīka “Google Gemini” “Deep Research” maksas abonements, kurš ļauj ģenerēt 20 šādus dziļos pētījumus (“Deep Research”) ik dienu.
Kā uzsver pats Poikāns: “Tas bija eksperiments - projekta apraksts iekšā, “Gemini” pētījums ārā. Domāts vairāk, lai saprastu, ko var par kādu tēmu ātri un praktiski iegūt bez maksas. Saģenerēt smukus tekstu blāķus ar atsaucēm mākslīgais intelekts māk ļoti labi.”
Nebanalizēsim. Vismaz pagaidām zinātne ir zinātne un mākslīgais intelekts ir mākslīgais intelekts. Bez cilvēka intelekta palīdzības, līdzdalības un atbilstošām korekcijām šie mākslīgā intelekta “smukie teksta blāķi” nekas vairāk kā smuki teksta blāķi nav. Tāpēc par mūsdienu zinātnes galveno galaproduktu būtu jākļūst tieši tai pētījumu (bez pēdiņām) daļai, kura ir atfiltrēta no “smukajiem tekstu blāķiem”.
Problēma ir tā, ka mūsdienu pētnieki pārāk bieži tieši šo “smuko tekstu” ģenerēšanu uzdod par zinātni. Jo saģenerēt “smuko teksta blāķi” nav lielu grūtību (īpaši, ja tam jau “piešauta” roka), toties atklāt kaut ko jaunu nav viegli. Ja atmetam šos “smukos teksta blāķus”, tad sausajā atlikumā nekas daudz vairāk par čiku nepaliek.
Skaidrs, ka zinātne un “smuko teksta blāķu” ģenerēšana galīgi nav viens un tas pats. Tāpēc šodien, kad mūsu dzīvē strauji ienāk mākslīgais intelekts, ir laiks nopietni parunāt par zinātnes vietu sabiedriskajā dzīvē un galu galā par pašu svarīgāko: kas tad īsti ir zinātne un kā to atšķirt no zinātnes imitācijas?
Būsim objektīvi. Zinātne vienmēr ir taustīšanās nezināmajā. Nekad nevar zināt, kurš virziens ir pareizais, kurš nepareizais. Arī slavenajam Albertam Einšteinam, par kura tiesībām saukties par zinātnieku nav ne mazāko šaubu, līdztekus relativitātes teorijas atklāšanai bija virkne visai aplamu hipotēžu daudzos citos fizikas jautājumos. Kvantu mehānikā, vienotā lauka teorijā un citos.
Tāpat neidealizēsim agrākos laikus, kad bija “īsti zinātnieki”, nevis kā tagad - “fondu apguvēji”. Arī agrāk blakus izciliem zinātniekiem - Nilam Boram, Maksam Plankam, Enriko Fermi - bija tūkstošiem zinātnieku, kuri tā arī neko paliekošu nav cilvēcei atstājuši, toties bijuši kā augsne, kurā izaugt minētajiem dižgariem.
Varbūt arī skandalozais antidženderisma pētījums būs augsne, no kuras izaugs kaut kas nopietnāks, jēgpilnāks? Varbūt, bet šie paši sociālo zinātņu pētnieki lieliski zina: ja sabiedrība par kaut ko ir gatava “cepties”, tad priekšnoteikumi tam, visticamāk, rūguši jau sen. Līdzīgi pētījumi ir veikti gadiem. Tāpat ir dalīti miljoni un sacerēti “zinātniskie” teksti, kurus de facto neviens nelasa. Taču agrāk sabiedrība par to pārāk nesatraucās. Ja tagad ikviens politiski aktīvais pilsonis, dzirdot vārdus “salātu un “Bolt” pētījumi”, momentā saprot, kas ar to domāts, tad tas nozīmē, ka jautājums ir nobriedis un prasa risinājumu. Tātad kaut kur esam iebraukuši grāvī.
Parasti ir tā: ja neesi novaldījis stūri un iebraucis grāvī, tad centies pēc iespējas ātrāk no tā grāvja tikt laukā un atgriezties uz ceļa. Vai nu paša spēkiem, vai lūdzot palīdzību citiem. Diemžēl sociālajās zinātnēs neviens negrib atzīt, ka kaut kur ne tur ir iebraukts. Tas arī viegli izskaidrojams. Netīšām var “uzpeldēt” pats nepatīkamākais jautājums - vai sociālās zinātnes vispār var uzskatīt par zinātnēm? Vai tās nav drīzāk pieskaitāmas filozofijai, mākslai, literatūrai, publicistikai?
Pieļauju, ka sabiedrības nepatika pret minētajiem “pētījumiem” balstās arī uz vēl kādu izteikti nezinātnisku šo pētījumu elementu. Runa ir par lielas šo pētījumu daļas neslēptu ideoloģisko indoktrināciju un jau iepriekš zināmu rezultātu panākšanu ar it kā zinātniskām metodēm. Citiem vārdiem, faktu un datu pievilkšanu klāt jau iepriekš noteiktam vēlamajam rezultātam.
Ko šādā situācijā darīt? Var ironizēt par savulaik it kā absurdo savā pašsaprotamībā Leonīda Brežņeva saukli: ekonomikai jābūt ekonomiskai, taču patiesībā to laiku realitātē šis sauklis bija vairāk nekā loģisks. Pilnā versijā tas izskanēja tikai vēlāk jau Mihaila Gorbačova laikos: ekonomikai jābūt ekonomiskai, tas ir, atbrīvotai no nedzīvajām marksisma dogmām.
Tāpat arī tagad politiķiem (jo tieši viņi nosaka sociālpolitisko virzību) būtu zinātne jāizvelk ārā no ideoloģiskā grāvja, kurā daļa sociālo zinātņu iebraukusi. Tāpat zinātne būtu jāatbrīvo no Nodarbinātības valsts dienesta funkcijām. Kad publiskajā telpā uzstājas komunikāciju doktors (tā viņš tiek pieteikts) Mārtiņš Kaprāns, tad jautājumā par zinātnes vietu pasaulē viss uzreiz nostājas savās vietās. Nu kas viņš par zinātnieku? Parasts propagandists.
Savulaik ar tādiem “doktoriem” bija pilni marksisma-ļeņinisma institūti un zinātniskā komunisma katedras. Kamēr šādi “zinātniskā komunisma” modernās versijas propagandētāji tiks pieskaitīti pie zinātniekiem, tikmēr spiediens tvaika katlā augs. Tāpēc mūsu politiķu uzdevums būtu ļoti uzmanīgi veikt šādas “zinātnes” aizvākšanu no skatuves un atjaunot īstās zinātnes augsto prestižu. Tādu, kādu tā ir pelnījusi. Uzdevums nav viegls, bet risināms.
