Kāda būs mūsu valsts 2118. gadā? Tik tālā nākotnē grūti aizfantazēties. Ja nenotiks kari, mēri, moru un saracēņu uzvaras gājieni, Latvija noteikti pastāvēs, būs gan latviešu valoda, gan kultūra. Varbūt tā nebūs gluži tāda, kā iztēlojamies – tā ietekmēsies no citām, taču diezin vai tik ļoti lielā mērā, lai mūsdienu latvietis nespētu sarunāties ar savu simt gadu tālo pēcnācēju.
Ir lietas, kas jau ir notikušas, tāpēc ir paredzams, kas notiks tuvākajos 20-30 gados. Mēs dzīvojam laikmetā, kad aizvien lielāku nozīmi iegūst jaunās tehnoloģijas. Nezin kā to dēvēs nākotnes vēsturnieki, bet pašlaik to mēdz saukt par Ceturto industriālo revolūciju. Latvijai tā ir laba ziņa un iespēja, jo mums nav daudz dabas bagātību, toties ir spējīgi jauni cilvēki. Pats laikmets saka priekšā, ka izglītība ir tā nozare, kurai jāveltī vislielākā uzmanība, īpaši svarīgas ir tās zinības, kas saistītas ar datortehniku - ar internetu, nanotehnoloģijām, robotiem, trīsdimensiju drukāšanu, mākslīgo intelektu un citiem jaunlaiku brīnumiem. Kaut nu tagadējiem varasvīriem pietiktu saprašanas, lai ievirzītu izglītības sistēmu tādās sliedēs, kur iegūst konkurētspējīgu zināšanu pamatu. Datorzinības jāmāca no bērna kājas. Ļoti viedi ir pilotprojektā mācīt šīs zinības pirmajā klasē, lai gan patiesībā tas bija jādara jau aizvakar, un nevis no pirmās klases, bet jau bērnudārzā.
Saprotams, ka jāmāca nevis tikai lietošana, bet programmēšana. Jo kam nākotnē piederēs vara? Droši vien ar valstīm, tautām, ar biznesu un politiku manipulēs tie cilvēki, kas labāk par citiem zinās, kas «lācītim vēderā», kas spēs radoši darboties ar datorprogrammām.
Laime nelaimē, bet, ļoti daudz pārmaksājot par telekomunikāciju modernizāciju, tomēr esam ieguvuši visnotaļ kvalitatīvus sakarus. Tā ir laba iestrādne nākotnei.
Milzīgais ātrums, ar kādu attīstās jaunās tehnoloģijas un ar tām saistītie izgudrojumi plašsaziņas jomā, jau acīmredzami ietekmē politiku. 13. Saeimas vēlēšanās ļoti lielu lomu nospēlēja ļaužu diskusijas un propaganda interneta sociālajos tīklos. Vēl pirms četriem gadiem tas nebija tik ļoti spēcīgs faktors.
Progress nāk kopā ar blaknēm - cilvēki kļūst aizvien paviršāki un slinkāki, nespēj izlasīt garākus rakstus, noskatīties nedinamisku filmu, notic viltus ziņām un naivi pieslienas viedokļu līderu redzējumam. Tāpat mazumā iet cilvēku dzīvā saskarsme - satikšanās, saskatīšanās, rokasspiedieni. Taču nav arī tā, ka nupat būtu jāvaimanā, ka beigas klāt. Nupat Latvijas simtgades svinībās redzējām, ka valsts nebūt nav tukša un tauta nepūst pie datoriem - uz salūtu krastmalā sanāca tik daudz cilvēku, ka kļuva jau bail, ka drūzmā kādu var saspiest. Šķendējoties par nejēdzībām transportā un svētku organizācijā, vienlaikus jāpriecājas, cik mūsu ir daudz - esam dzīvīga, izturīga tauta, kas nebūt negrasās izmirt.
Interneta sociālie tīkli ir radījuši jaunu sabiedrības sašķeltības paveidu, kāda agrāk nebija - virtuālajā telpā izveidojas domubiedru «burbuļi», kas dzīvo ilūzijās, ka visi visapkārt domā līdzīgi, mīl vienus politiķus, bet citus lamā no panckām ārā. Tāpēc vēlēšanu rezultāts daudzus pārsteidza un lika vilties. Tur gan nav vainīgs internets, kas ir tikai instruments - ir tikai tā sagadījies, ka internets ir paātrinājis šķelšanās procesus. Tādā pašā veidā internetā ir iespējams arī ātrāk izstrīdēties un par kaut ko vienoties.
Var būt tā, ka nākotnē zudīs vai vismaz lielā mērā mazināsies vajadzība pēc partiju kongresiem, sapulcēm. Būtībā jau tagad daža partija rodas virtuālajā telpā. Tāpat vienkāršākas būs vēlēšanas - agrāk vai vēlāk vēlēšanas notiks internetā bez iešanas pie urnām. Politiku noteikti ietekmēs tas, ka būs iespēja vēlēšanas un referendumus rīkot biežāk, pat ļoti bieži.
Internetā ir viegla iespēja palikt anonīmam un «riet no tumsas», tāpēc dažbrīd uzmetas zosāda, cik gan dažs laikabiedrs spēj būt agresīvs. Bet kaut kādā ziņā tas arī nav slikti - cilvēks izgānās internetā, un viņam kļūst vieglāk, dusmas nekrājas katlā un nesprāgst, jo ir ventilis, pa kuru izlaist tvaiku.
Iespējams, pēc simt gadiem viss, kas bijis pasaulē drukāts uz papīra, būs digitalizēts, taču tuvākajā dekādē tas diezin vai notiks. Tāpēc viena lieta mums, veco laiku cilvēkiem, tomēr jāliek saviem bērniem pie sirds - ka jālasa grāmatas! Gudrāks un konkurētspējīgāks vēl ilgi būs tas cilvēks, kurš lasīs grāmatas.
Un vēl ir tā, ka nekāds mākslīgais intelekts neaizstās cilvēka dvēseli, neuzrakstīs tādu dzeju vai romānu, kas būtu patiesu jūtu dziļumā. Dators var apspēlēt cilvēku šahā, taču nevar mīlēt. To var tikai cilvēks. Arī pēc simt gadiem mīlēsim un cietīsim. Arī pēc simt gadiem būs dzīvi latvieši!
