Viss jau apēsts
 
©F64 Photo Agency

Ceru, ka šis nav tas gadījums, kad, citējot zelta laiku radio SWH ētera personības: «viss jau apēsts, viss jau izdzerts, jubilārs sāk nepatikt». Ballīte beigusies, un esam pamodušies nākamajā simtgadē. Tad, kad noskries putas, vietā būs uzdot jautājumu, kas palicis atmiņā – svētki vai sastrēgumi pēc svētkiem? Varu derēt, ka, notikušajam nonākot punktā «kādreiz zāle bija zaļāka», pat spaidīšanās pēcsvētku drūzmā un korķi liksies mīļš un neaizmirstams piedzīvojums, kāds iespējams tikai reizi simt gados. Jo padomājiet, pēc kā izskatās šie košie apgalvojumi – mēs atbraucām salūtu skatīties, bet tur kaut kādi idioti mums visu iztraucēja. Visi taču gribēja redzēt salūtu.

Tagad mediji un sociālie mediji šausminās par mīcīšanos Rīgā pēcsvētku naktī, varbūt arī nepadomājot par to, ka jebkurš svētku rīkotājs ir iespiests šķērēs starp «slikti uztaisīts» un «visi svētku rīkotāji izšķiež mūsu naudu». Simtgade nebija nekāds izņēmums. Tā jau ir tāda kā tradīcija kopš Rīgai 800 laikiem, pateicības vietā dabūt uz kakla nemotivētus apvainojumus un Valsts kontroli. Vai varēja labāk? Situācijā, kad Nils Ušakovs personiski televīzijā visu Latviju aicina uz Rīgas salūtu, droši vien. Vismaz tajā daļā, kas atbild par komunikāciju: auto izvietojums, papildtransports. Simtgade pēc būtības izvērtās par tādiem mazajiem dziesmusvētkiem, kuros, mielastu gaidot, kāds varbūt kaut ko arī nogulēja. Tomēr vicināt dūres pēc kautiņa nav nekādas jēgas.

Tagad jādomā, kas notiks tālāk. Kultūrā visi lielie izaicinājumi faktiski ir beigušies, bet tie nepieciešami, jo bez lielajiem mērķiem zūd koncentrācija un sākas mīņāšanās uz vietas. Pat Helēnas Demakovas laikā radītais plāns ar dažiem izņēmumiem (koncertzāle, laikmetīgās mākslas muzejs, Literatūras un mūzikas muzeja rekonstrukcija) daudzējādā ziņā ir pārpildīts. Pirms kādiem gadiem jau rakstīju, ka problēma nav simtgade, bet tas, kas notiks pēc tam. Diemžēl nevaru lolot cerības par Saeimā ievēlēto partiju spēju ģenerēt idejas. Ja valsts uz simtgadi nedabūja jaunu valdību un, kas vēl svarīgāk, pilnvērtīgu 2019. gada budžetu, tad pats par sevi saprotams, kultūra nav un nevar būt nekāda prioritāte. Partijas gan sakās turot aiz azotes arī izvērstākus plānus kultūras jomā, jo īsajās priekšvēlēšanu programmās kā tviterī zīmju skaits, lai pasacītu visu, ir pārāk mazs. Tomēr priekšvēlēšanu debates kultūras jomā atgādināja nekompetentu murmulēšanu. Ticība, ka tā neturpināsies, nav pārāk liela.

Nē, protams, pēc paisuma mēdz nākt arī bēgums, pasaule neapgāzīsies. Tomēr lielās un vienojošās idejas kultūrā Latvijas otrās simtgades sākumā ir ne mazāk svarīgas, kā pirmo simtgadi sagaidot. Ja ir uzrāviens, tad top filmas, grāmatas, izstāde, izrādes, koncerti. Ja uzrāviena nav, tad viss jādala ar desmit. Vaimanas, cik tad var paciest to simtgadi, jo viens pasākums nāk aiz otra, ir daudz patīkamākas par to, ja valstī vispār nekas nenotiek. Var jau būt, pienācis tāds klusuma brīdis, kad jāatvelk elpa, bet to gan ir jāsaprot, ja kultūrpolitiskā un arī politiskā pauzēšana ievilksies, stagnācija apdraudēs visus.

Daži tagad mēģina sildīt ārkārtas vēlēšanu ideju. Tas ir ļaunākais, kas varētu notikt. Ja paskatās vēlēšanu rezultātus, turpmākā matemātika var būt tikai vēl sliktāka. Cik tad pietrūka tiem, kuri šo uzskatīja par pēdējo svēto kauju, pametot tās vārdā pat siltās vietiņas Briselē. Nākamreiz protesta balsojumā tā nepilnā procenta var arī nepietrūkt. Te pavisam noteikti vajadzētu paraudzīties uz prezidenta Zatlera vēsturiskā lēmuma izraisītajām sekām un mācīties no toreiz piedzīvotā. Kā toreiz ironizēja kāds politiķis - redz, Zatlers mūs atlaida, bet vēlētāji, kas viņu atbalstīja, atkal ievēlēja, un kas no tā mainījās - vienīgi pats Zatlers iesēdās peļķē.

Var jau būt, ka jaunās simtgades lielais mērķis latviešiem ir pārkāpt pāri politiķu deklarētām jaunām un vecām vienotībām, lai beidzot kļūtu vienotākiem. Ir jābeidz drukāt rakstus par saskarsmes kultūru sieviešu žurnālos un izklaides portālos, jāsāk to apgūt dzīvē. Nevar sēdēt pie viena galda ar tiem, ko esi nosaucis par zagļiem un laupītājiem. Ja kāds to dara, tad viņš vai nu apliecina to, ka ir muldējis pa tukšo, vai pats tādā krāsā. Tā vien šķiet, ka Latvijā partijas joprojām ir slēgti klubiņi, kur ambiciozi onkuļi kā tādi puikas Streiča filmā mērās ar krāniņiem, kaut viņu paustās idejas atšķiras vienīgi niansēs par to, kuram tad jābūt premjeram. Tā nav valstsvīru cienīga domāšana, bet plika un muļķīga varaskāre, kurai nav vietas otrajā simtā.