Latgales priekšpilsētas tiesas pret žurnālistu paviršību
 
©F64 Photo Agency

Šī gada rudenī mani nedaudz izbrīnīja, kāpēc Kultūras ministrija kopīgi ar vairākiem nozares aktīvistiem histēriskā ātrumā cenšas uzkonstruēt normatīvo bāzi, lai iedalītu valsts budžeta finansējumu Mediju ētikas padomes izveidošanai un darbībai. Darbs noslēdzās ar konceptuālu atbalstu mediju ētikas uzraudzības mehānismam, bet tālākas aktivitātes, visticamāk, būs jāveic jaunajai Saeimai un jaunajai valdībai.

Neizpratne par straujajām aktivitātēm Mediju ētikas padomes izveidošanai tieši tagad bija tāpēc, ka pēdējos gados sūdzību skaits par iespējamiem preses ētikas pārkāpumiem bija samazinājies līdz minimumam - tiktāl, ka sūdzību gadījumi kļuva ārkārtīgi reti. Jā! Daudz sūdzību bija un ir par TV darbību, bet tur ir cits likums un cita uzraudzības forma. Daudzas konfliktsituācijas bija saistītas ar interneta resursiem, bet kaut vai formāla personas datu aizsardzības noteikumu ievērošana no šī gada vidus daudzus konfliktus jau novērsa.

Manuprāt, steiga ātri izveidot īpašu Mediju tiesu (sauciet, kā gribat - par ombudu, ētikas padomi vai kā tamlīdzīgi) ir saistīta ar to, ka Latvijas tiesu sistēmā no šī gada tika aizsākta jauna prakse, kā izšķirt civiltiesiskus strīdus, kuros viedokļa forma tiek izmantota veidā, kuru skatītāji uztver kā neapstrīdamu patiesību.

Latvijas Civillikuma 2352.1. pants nosaka atbildību tikai par godu un cieņu aizskarošu un nepatiesu ziņu publiskošanu. Aizskarošu viedokļu publiskošana ir ārpus Civillikuma darbības sfēras. Lai iedarbinātu Civillikuma 2352.1. pantu, prasītājam bija jāpierāda, ka aizskarošais teksts vai sižets ir nevis viedoklis, bet nepatiesa ziņa, nepatiess fakts. Piemēram. Frāze «Jānis ir cūka» ir nepatiesa ziņa, jo Jānis ir cilvēks un pieder pie citas sugas nekā cūka. Frāze «Jānis uzvedas kā cūka» vai «Jānis ir līdzīgs cūkai» ir subjektīvs viedoklis, nevis nepatiess fakts. Subjektīvs tāpēc, ka, lai saskatītu līdzību, vienam cilvēkam pietiks ar to, ka gan cūkai, gan Jānim ir divas ausis un divas acis, bet citam cilvēkam līdzības atzīšanai ar to būs par maz. Izmantojot juridisko risku atšķirību starp ziņu un viedokli, Latvijas televīzijās attīstījās t.s. analītisko raidījumu pieeja, kad konkrēta persona tika kompromitēta, to pamatojot nevis ar pārbaudītiem faktiem, bet gan ar izteikumu virkni, kuri katrs formāli atbilda viedoklim un bija ārpus Civillikuma darbības sfēras. Šāda pieeja ļāva analītiskajiem raidījumiem nomelnot ikvienu, kura apķēzīšanu pasūtīja raidījuma sponsors vai kuru apķēzīt pavēlēja attiecīgās TV priekšnieki.

Kad 2013. gada 27. oktobrī raidījumā Nekā personīga tika demonstrēts sižets, kurā par mani tika izplatītas nepatiesas ziņas, tā bija viena no retajām reizēm, kad pieprasīju ziņu atsaukumu. Rezultātā tā pretenzijas daļa, kurā bija norādīti nepatiesi fakti, vienā no nākamajām pārraidēm ņirdzīgā tonī tika koriģēta. Ar TV3 saistītie darba ņēmēji man un citiem grāmatas līdzautoriem piedēvēja tekstu, kurš grāmatā bija precīzi norādīts kā viena 20. gadsimta vidus kompartijas darboņa citāts. Šos melus TV3 darba ņēmēji atsauca. Tādu apsveikumu un pausto atzinības daudzumu, kāds sekoja nākamajā dienā pēc TV3 pārraides, kurā daļa no meliem tika atsaukta, es nepiedzīvoju pat 50 gadu jubilejas laikā. Izrādās, ka ļoti daudzus «analītiskie raidījumi» ir tā iebiedējuši, ka pret to patvaļu un pat meliem tolaik iebilst uzdrošinājās tikai retais.

Kopš tā laika neesmu TV3 skatītājs un nezinu, ko turpina fabricēt darba ņēmēji no TV3. Vārdu žurnālists, runājot par šīm personām, nevajadzētu lietot. Personas, kas veido raidījumus, nepārbaudot faktus, bet pieļaujot kļūdas vai apzināti izplatot nepatiesas ziņas, turpina zākāt tos, kurus paši apmeloja, nevajag dēvēt par žurnālistiem.

Šogad zināmu mācību stundu piedzīvoja cits analītikas raidījums - De facto. Par to liecina Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums prāvā Maksims Kargins pret LTV.

2017. gada aprīlī raidījumā De facto bija sižets par bankrotējošu Igaunijas ātro kredītu uzņēmumu Minicredit, pret kuru Igaunijā tika celtas kriminālas apsūdzības naudas atmazgāšanā. Pārraides sižetā Igaunijā pastrādātie iespējamie noziegumi tika saistīti ar bijušās Parex bankas īpašnieka dēlu. De facto demonstrēja Maksima Kargina foto, kuru papildināja liels daudzums nesalasāmu dokumentu, radot iespaidu, ka attiecīgais sižets ir pamatots ar dokumentiem, un tikai izteikts apgalvojums: «Tāpat gadiem līdzās nu izgaismotiem «darboņiem» bija arī eksbaņķiera Valerija Kargina dēls Maksims.»

Kad Maksims Kargins vērsās pie LTV ar prasību atsaukt ziņas par viņa piesaistīšanu Igaunijā pastrādātajiem iespējamajiem noziegumiem, LTV atteicās kaut ko precizēt, motivējot ar to, ka attiecīgā frāze ir viedoklis, nevis ziņa. Pēc tam Maksims Kargins iesniedza civilprasību tiesā, jau pieprasot gan atsaukumu, gan 90 000 eiro mantisku kompensāciju.

Kāds bija galvenais LTV arguments Latgales priekšpilsētas tiesā par to, kāpēc Maksima Kargina prasība būtu jānoraida? «Ne izteikumā, ne sižetā kopumā nekur netika apgalvots vai izteikts pieņēmums, ka prasītājs [Maksims Kargins] varētu būt saistīts [ar] Igaunijas uzņēmumu Minicredit vai būtu veicis kādas morāli vai ētiski nosodāmas darbības, nerunājot par krimināli sodāmu rīcību.» (Sprieduma 8. lpp.)

Stop! Izlasot šo aizstāvības (LTV) argumentu, neatkarīgi no civillietām, spriedumiem utt. rodas pamatots jautājums par LTV «analītiskās» pārraides žurnālistu profesionalitāti, ētiku un arī veselo sapratu. Ja jūs Maksima Kargina rīcībā neredzējāt neko «pat morāli un ētiski nosodāmu», tad kāpēc jūs analītiskajā pārraidē rādījāt šī cilvēka foto sižetā par iespējamiem noziegumiem un naudas atmazgāšanu Igaunijā?

Kas tas ir? Varas apziņa iemīt dubļos ikvienu? Ja nav iespējams tikt klāt pie tēva, tad bliežam pa dēlu? Vai tās ir tiesības bezatbildīgi izmantot vārda brīvības iespējas, labi saprotot, ka juridiska atbildība par viedokļa paušanu nesekos?

Līdz ar to Latgales priekšpilsētas tiesai bija grūts uzdevums - kā vērtēt respektablas pārraides veidotāju rīcību, kad žurnālisti, pat nesaskatot kāda cilvēka rīcībā nekā neētiska un nosodāma, iepin viņu sižetā par iespējamu noziedznieku izdarībām Igaunijā.

Latvijā ir bijuši tiesu spriedumi, kad tiesa nolēma, ka arī viedoklis ir atsaucams. Laikā, kad biju laikraksta Dienas Bizness galvenais redaktors, aprakstot kādu konfliktu, viens no konfliktā iesaistītajiem nosauca otru par afēristu, bet par afēristu nosauktais savu oponentu nosauca par «absolūti negodīgu cilvēku».

Laikraksts šo viedokļu apmaiņu nodrukāja, bet abi konfliktā iesaistītie iesūdzēja viens otru tiesā, taču Latvijas likumu īpatnību dēļ patiesībā abi tiesājās ar laikrakstu. Jau galīgajā instancē - Rīgas apgabaltiesā - tiesa piekrita, ka afēra ir bīstams pasākums, un atzina, ka nosaukt kādu personu par afēristu nozīmē paust viedokli. Taču Rīgas apgabaltiesa nolēma, ka frāze «absolūti negodīgs cilvēks» ir jāatsauc. Uz laikraksta advokāta iebildumu, ka attiecīgā persona bija pat krimināli sodīta un ka tas arī ir viedoklis, tiesnese atbildēja, ka, tā kā attiecīgajai personai ir izsniegta LR pilsoņa pase, tas nozīmē, ka, kaut vai sniedzot ziņas par sevi, viņš ir bijis godīgs, tāpēc frāze «absolūti negodīgs» neatbilst patiesībai. «Taču jūs drīkstat šo cilvēku dēvēt vienkārši par negodīgu, ja tā uzskatāt,» paskaidroja tiesnese. Tuvākajā numurā Dienas Bizness izpildīja Rīgas apgabaltiesas spriedumu.

Kāda bija Latgales priekšpilsētas tiesas sprieduma motivējošā daļa?

Tiesa ņēma vērā nevis teikuma gramatisko uzbūvi, bet gan to, kā attiecīgo sižetu skatītājs uzvēra, un secināja, ka skatītājs attiecīgo sižetu uztvēra nevis kā subjektīvu žurnālistes viedokli, bet kā ziņu, kā uz faktiem balstītu patiesību (sprieduma 11. lpp.). Tiesa ņēma vērā arī to, ka LTV žurnālistiem, kas sižetu veidoja, ir augsta reputācija un atpazīstamība, ka sabiedrībā tos uzskata par profesionāļiem, kas pauž patiesību.

Tāpēc tiesa secināja, ka neitrāls skatītājs sižeta kopumu uztvers kā ziņu (sprieduma 12. lpp.), kā arī to, ka LTV žurnālisti, gatavojot sižetu, neveica «visas iespējamās un nepieciešamās darbības, lai pārbaudītu izteiktā apgalvojuma patiesību» (sprieduma 13. lpp.).

Tāpēc Latgales priekšpilsētas tiesa daļēji apmierināja Maksima Kargina prasību un uzdeva attiecīgo frāzi atsaukt, kā arī nolēma piedzīt no LTV mantisko kompensāciju par labu Maksimam Karginam, bet naudas summu noteica samērīgu - tikai 500 eiro apjomā.

Patiesības labad ir jāsaka, ka Maksims Kargins bija valdes loceklis Latvijas uzņēmumā Minicredit laikā, kad tajā kā valdes locekļi darbojās Igaunijas notikumos iesaistītās personas (sprieduma 12. lpp.), bet Maksims Kargins nebija Igaunijas uzņēmuma Minicredit vadībā. Līdz ar to, ja LTV sižetā tiktu pausta patiesa informācija, korektā formā (nevis notiktu centieni ar viedokļu palīdzību piesaistīt Maksimu Karginu Igaunijas notikumiem), tad Maksimam Karginam objektīvā tiesā nebūtu nekādu cerību panākt kaut vai daļēju savas prasības atzīšanu.

Latgales priekšpilsētas tiesas sprieduma motivējošajā daļā ir izveidots juridisks pamatojums, uz kuru var balstīties citas tiesas, vērtējot konfliktus, kad masu informācijas līdzekļu sižetos faktu vietā tiek virknēti viedokļi, imitējot ziņu. Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums lielā mērā ir trauksmes zvans paviršajiem un neprofesionālajiem analītisko un atmaskojošo raidījumu darboņiem. Latgales priekšpilsētas tiesa par samērīgu uzskatīja mantisku kompensāciju 500 eiro apmērā. Taču Latvijā par mantiskas kompensācijas samērīgumu katra tiesa lemj pilnīgi patstāvīgi. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2014. gadā, prāvā Latvijas Nacionālā opera un balets pret Tvnet, par samērīgu uzskatīja 129 873 eiro lielu mantisko kompensāciju.

Godīgiem un profesionāliem plašsaziņas līdzekļiem, kuru mērķis ir paust patiesību, jaunā tiesu pieeja Civillikuma 2352.1. panta interpretācijā neko nemainīs. Savukārt, ja Latgales priekšpilsētas tiesas praksi pārņems citas tiesas, tad tas paaugstinās nomelnojošas un apmelojošas žurnālistikas riskus, jo Latvijā ir solidāra autoru un izdevēju atbildība par publicēto.

Taču tagad negodprātīgajiem darboņiem ir cerības, ka Mediju ētikas padomes izveidošana paglābs neprofesionālo un paviršo atmaskojošo raidījumu kliķi no jaunās pieejas civiltiesisko strīdu risināšanā. Ja Mediju ētikas padomē nonāks plašsaziņas līdzekļu neliešu un apmelotāju aizstāvji, tad šāda padome strīdīgākos gadījumus izskatīs pirms pirmās instances tiesas. Kliķes sastrādātais tiks atzīts par korektiem viedokļiem. Ja kāda pirmās instances tiesa iedomāsies neņemt vērā šādas mediju tiesas nolemto, tad nomelnotāju kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos šie tiesneši tiks apsūdzēti pērkamībā un neobjektivitātē.

P.S. Šis raksts atspoguļo manas pārdomas un vērtējumus, un tas nekādā veidā nav saistāms ar Latvijas Žurnālistu savienības nostāju, kā arī nepauž Latvijas Žurnālistu savienības viedokli.