Mediju ētikas nacionalizācija?
 
©F64 Photo Agency

Nesaprotu, kāpēc demokrātiskā valstī varai gribas nacionalizēt mediju ētiku. Vai tad nav pietiekami skaidri noteikti starptautiski mediju ētikas principi? Vai tad vairs nav respektējama kaut vai Starptautiskā žurnālistu uzvedības principu deklarācija (1954., labojumi 1986.). Kur palikuši Starptautiskie žurnālistu profesionālās ētikas principi (Parīze, 1983. gada novembris) un starptautiski pieņemtie informatīvo tiesību standarti?

Un kur tad Profesionālo žurnālistu asociācijas 1996. gadā pieņemtie pamatprincipi. Man tie liekas pietiekami aptveroši, kurpretī Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodeksā (2014.) es subjektīvi jau saskatu zināmu sīkumainību, gribu nevis noteikt principus, bet reglamentēt mediju telpu. Manā uztverē ar to pamatā ņemsies arī iecerētā Mediju ētikas padome. Apgalvot, ka Latvijā nav vienotas platformas, kurā diskutēt par žurnālistu ētikas jautājumiem, nozīmē likties aklam. Likties aklam, lai pamatotu žurnālistu ētiku uzraugošas, birokrātiskas institūcijas nepieciešamību.

Vai varbūt Latvijā šajā mediju telpā ir radusies kāda izņēmuma situācija, kuras dēļ jādibina īpašs «varas orgāns»? Ja tā ir, tad vajag šo situāciju precīzi definēt. Ja ne - beidziet ākstīties! Neviens jums, kas pie varas, neliedz ikdienā oponēt katrai mediju glupībai. Gan Valsts prezidentam, gan premjeram, gan politiķiem ir diezgan publisku iespēju polemizēt ar medijiem. Mūsu visu kopējā telpā jums jau ir visas iespējas «ieņemt būtisku lomu mediju vides kvalitātes, uzticamības un atbildības uzlabošanā» (NRA, 28.11.2018.). Ja nepieciešams, izmantojot arī tiesu varu. Bet - nav vajadzības taisīt no sevis, no varas kaut kādus Olimpa dievus, kuri no saviem augstumiem vēstīs mums savus lokālos, provinciālos mediju ētikas kodeksus. Priekš kam jums, pastāvot starptautiski atzītam mediju ētikas ietvaram, vajadzīgas vēl kaut kādas savas, oficiāli reglamentētas attiecības? Ja ar šis, kā melš, sargsuns - ceturtā vara - jātur kādā ķēdē, tad tai jābūt sabiedrības, bet ne varas ķēdei. Jā, ja mediji nepārstāv sabiedrības intereses, tie ir pelnījuši dabūt pa muti. Bet šajā sakarā es vispirms vēlētos redzēt nopietnu, profesionālu mediju telpas pētījumu un vērtējumu, kurš tad arī pamatotu, ar kādiem līdzekļiem un cik augstos varas līmeņos situāciju labot. Pagaidām ir tik vien kā seklas iegribas. Lai arī pati vara tostarp varētu padomāt, piemēram, par Pārvaldes ētikas kodeksu, kas ņemtu nost no trases politiķus un ierēdņus kaut vai par solījumu nepildīšanu.

Jā, es atbildu par savu publikāciju atbilstību mūsu nozares uzvedības principiem. Taču - manas informācijas iegūšanas metodes ne vienmēr ir skaistas un ētiskas. Tieši tāpēc, lai publikācija iznāktu iespējami godīgāka, es negūstu informāciju tikai kaut kādos brīfingos, intervijās vai preses konferencēs. Un, ja vara grasās regulēt, piemēram, to, «kā mediji runā par trešo valstu pilsoņu integrāciju» (NRA, 28.11.2018.), tad uzreiz saku, ka es šo regulējumu nerespektēšu. Es centīšos vērtēt gan šo pilsoņu invāziju, gan valsts politikas attieksmi pret savu valsti šīs invāzijas kontekstā objektīvi. Citādi man liksies, ka es pārstāju cienīt adresātu, tos, kas manus tekstiņus lasīs. Jo es pats priekš sevis, savas izpratnes būšu kropļojis notiekošā jēgu, būtību.

Turklāt - vērojot politisko norišu kvalitāti, populisma uzplaukumu likumdevēju aprindās, man rodas bažas par to, ka šī birokrātiskā «ētikas komisija» savā uzvedībā varētu simpatizēt tieši dzeltenās preses un pakalpīgās vai pērkamās, atkarīgās žurnālistikas principiem. Tieksies vēl vairāk padarīt informāciju tik vien kā par patēriņa priekšmetu. Es to te uzskatu par vajadzīgu uzsvērt arī tāpēc, ka manā uztverē mediju telpa tās kopumā no informatīvās telpas arvien vairāk top par pļāpu telpu. Sevišķi man tas šķiet redzams elektroniskajos medijos. Bet - arī «papīra» medijos, teiksim, pašcenzūra arvien vairāk sāk izpausties nevis kā pozitīvs, bet kā negatīvs, proti - atkarības faktors. Te cēloņi manā uztverē jāmeklē ne tikai medijos, bet arī sabiedrībā, tās inteliģencē. Pieprasījums pēc tenkām un sensācijām ir augstāks nekā solidāra griba radīt nākotnei savu zemi un tautu. Faktiski mediji savās izpausmēs tik vien kā zīmē sabiedrības ikdienas portretu. Medijos, to koptēlā jūs redzat paši sevi. Tādus, kādi patlaban savā stājā, savā pilsoniskumā esat.