Aizvadītā gada nogalē par savu gaidāmo atkāpšanos paziņoja ASV aizsardzības ministrs ģenerālis Džeimss Matiss ar iesauku Trakais Suns. Vispārējā Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas noskaņā šis notikums mūsu medijos palika gandrīz neievērots, lai gan tam nākotnē var izrādīties liktenīgas sekas.
Četru zvaigžņu ģenerālis Matiss ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijā darbojās jau no paša sākuma. Viņš bija viens no tiem, kura klātbūtne Trampa tuvākajā lokā būtiski mazināja bažas par Trampa spējām saprātīgi rīkoties ar ASV militāro spēku. Matisa autoritāte ne tikai republikāņu, bet arī demokrātu vidū bija nenoliedzama, kas pat aktīviem Trampa kritiķiem ļāva justies samērā drošiem, ka Tramps, kaut kādu impulsu vadīts, neizdarīs militāra rakstura muļķības. ASV medijos Matisu bieži dēvēja par pēdējo Trampa administrācijā palikušo pieaugušo, kuram jāuzrauga tur savākušies dīvaiņi. Februārī Matiss iet prom, un līdz ar to pieaug bažas par to, ka bērni, atstāti mājās vieni, var kaut ko nelāgu sastrādāt ar virtuvē esošajiem sērkociņiem.
Bažas rada ne vien Matisa aiziešana, bet arī viņa vērtējums pašam Trampam, kas izriet no vēstules, kurā Matiss pamato savu demisiju. Šis dokuments precīzi iezīmē to pasaules redzējumu, kāds valda Trampa galvā. Pareizāk sakot, tas parāda to, kā Trampa galvā nav un kāpēc Matiss ar viņu strādāt kopā vairs nevar.
Lūk, pagarš izvilkums no Matisa vēstules: «Viens no pamata uzstādījumiem, pie kuriem vienmēr esmu turējies, ir tas, ka mūsu kā nācijas spēks ir nesaraujami saistīts ar mūsu unikālo un visaptverošo alianšu un partnerattiecību sistēmu. Lai arī ASV paliek neaizstājama nācija brīvajā pasaulē, mēs nevaram aizstāvēt mūsu intereses un efektīgi pildīt šo lomu, nesaglabājot stingras alianses un neizrādot cieņu sabiedrotajiem... Uzskatu, ka mums jābūt apņēmīgiem un nepārprotamiem attieksmē pret tām valstīm, kuru stratēģiskās intereses arvien vairāk nonāk pretrunā mūsējām. Skaidrs, ka, piemēram, Ķīna un Krievija vēlas pārveidot pasauli atbilstoši savam autoritārajam modelim - iegūt veto tiesības pār citu valstu ekonomiskajiem, diplomātiskajiem un drošības lēmumiem, lai īstenotu savas intereses uz savu kaimiņu, Amerikas un mūsu sabiedroto rēķina. Lūk, kāpēc mums jāizmanto visi ASV militārās varenības instrumenti, lai nodrošinātu mūsu kopīgo aizsardzību. Mans redzējums par cieņpilnu attieksmi pret sabiedrotajiem un skatīšanos ar atvērtām acīm uz ļaundabīgiem spēlētājiem stingri balstās uz informāciju, kuru esmu ieguvis, vairāk nekā četrdesmit gadu darbojoties šajā sfērā. Mums jādara viss iespējamais, lai saglabātu starptautisko kārtību, kas lielākajā mērā veicina mūsu drošību, labklājību un vērtības. Mēs kļūstam stiprāki šajos pūliņos caur solidaritāti ar mūsu sabiedrotajiem. Tā kā jums ir tiesības uz aizsardzības ministru, kura redzējums labāk sakrīt ar jūsējo šajos un citos jautājumos, tad uzskatu par labāku atkāpties no sava amata.»
Matiss uzskaita lietas, kuras viņam ir ārkārtīgi svarīgas, bet kuras acīmredzot tādas neliekas Trampam. Vēstulē vairākkārtīgi norādīta nepieciešamība ar cieņu izturēties pret saviem sabiedrotajiem. Jādomā, ne velti, jo Matiss būs ievērojis, ka Trampam Atlantiskā solidaritāte un cieņa pret sabiedrotajiem nešķiet sargājama vērtība. Ne viņš viens būs ievērojis, ka Tramps komfortablāk jūtas Putina, Si vai Kima sabiedrībā, nevis kopā ar Merkeli, Makronu vai Trudo. Arī Latvijā daudzi jūt lielāku psiholoģisko tuvību pirmajai trijotnei, nevis otrajai. Pret to individuālā līmenī nav ko iebilst - katrs var izvēlēties sev mentāli tuvākus politiskos līderus, par kuriem jūsmot, taču valstiskā līmenī jāsaprot, ka mēs varēsim justies savā valstī droši tikai tik ilgi, kamēr pasaulē sabiedrisko domu (līdz ar to arī kārtību) noteiks tādi vīri kā Matiss, nevis tādi kā Tramps.
