Vārdus «jaunie laiki» es uztveru ļoti nopietni. Ja jau mūsu politiķi šos vārdus palaiduši gaisā, tad es gribētu redzēt Latvijas situācijā projicētu, gan teorētisku, gan praktisku to pamatojumu. Tukša plātīšanās ar šiem vārdiem man pretīga. Jo vairāk tāpēc, ka XX gadsimts bija visai smags un jaunie laiki arī var būt gan labi, gan bēdīgi. Es tik vien kā gribu zināt, kādus «jaunos laikus» mums piedāvāja dažas partijas. Vai šo laiku definīcija taps redzama topošās valdības deklarācijā? Stipri šaubos.
Jo Kariņa kunga piedāvātais Ministru kabinets man šķiet visai tipiska, nevis futūristiska izpildvara. Taktiskas varas instruments. Pagaidām es potenciālo ministru atklāsmēs «jaunos laikus» nesaskatu. Tiem jaunajam kabinetam trūks potenciāla. Būšu priecīgs kļūdīties, taču pagaidām es nākamās valdības kandidātu izteiktajās atsevišķajās idejās diemžēl nesaskatu vis kādu konceptuālu redzējumu, bet tik vien kā kosmētiskas atziņas, kuras, iespējams, spēs uzlabot varas sejas krāsu, bet nespēs ārstēt tās ķermeni.
Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Kariņa kunga piedāvājums faktiski ir šīs Saeimas glābšanas riņķis. Jācer, ka viņam izdosies laikus slāpēt tos kašķus un histērijas, kādas atklājās dažu partiju priekšvēlēšanu retorikā. Pozas jāpakļauj pašsaglabāšanās instinktam. Bet - tā kā šī valdība ir glābšanas riņķis, tās rokas lielā mērā būs aizņemtas ar iekšējām attiecībām, nevis «jaunajiem laikiem». Starp citu - par vienu no šādām histērijām es joprojām uzskatu Zaļo un zemnieku savienības atstumšanu no koalīcijas. Kaut cik profesionāls, sistēmiski pamatots ZZS «vainas» raksturojums man pagaidām nav pieejams. Atkal tik vien kā apgalvojumi un pozas. Manā uztverē, vērojot šīs Saeimas koalīcijas partiju raksturiņus, tieši ZZS vislabāk spētu būt potenciālās valdības stabilizators, iekšējs līdzsvarotājs. Tieši tas varbūt tiešām ļautu koalīcijas frakcijām un valdībai patiesi savākties un sakopties daudz kvalitatīvākai nākotnes perspektīvai.
Ministru personāliju vērtējumu sniegšu tad, kad valdība būs apstiprināta. Tagad teikšu tikai to, ka Kariņa kunga, manuprāt, «mīļajam mieram» vai Saeimas neizjukšanai veltītajā valdības konstrukcijā es saskatu divus trīs kandidātus, kuri atkal būs vairāk partijas nekā valsts cilvēki. Pamatā man to apliecina viņu iepriekšējie «sasniegumi» valsts darbā. Tā ka - pagaidām Čārlija Čaplina 1936. gada filma Jaunie laiki man šķiet nesalīdzināmi vērtīgāka investīcija Latvijas optimismā nekā mūsu partijnieku muldēšana par «jaunajiem laikiem». Mūsu partijniekiem netieši, ne ideoloģijas, bet pozicionēšanās kvalitātes ziņā radniecīgāki ir izdevumi Die Neue Zeit (marksistisks, teorētisks žurnāls, pastāvēja no 1883. līdz 1923. gadam) vai The New Times (padomju un krievu žurnāls, iznāk kopš 1943. gada).
Tostarp, kā teicu, es vārdus «jaunie laiki» uztveru ļoti nopietni. Piemēram, gan tāpēc, ka tiek uzsvērts «tradicionālo vērtību sabrukums», gan arī pateicoties Ulda Pīlēna grāmatā ((mans) uzņēmēja kods) citētajam austriešu ekonomistam Fredmundam Malikam, kurš dēvē šo laiku par fundamentālās transformācijas laiku jeb par «Lielo transformāciju 21». Kas tad traucē mūsu «jauno laiku» sludinātājiem to apjēgt un, ja tā ir, tad laikus pārveidot valsts praksi. Mēs visi esam te un tagad, pastarpinātas abstrakcijas un iedomas mums neder.
Kā teic filozofu skolas Jaunā Akropole dibinātājs Horhe Lavraga - lai nonāktu jaunajos laikos, lai tiktu laika mašīnā, «ir jāpamet tā vieta, kur tu esi patlaban. (..) Tātad pirmais, kas mums jāveic, lai dzīvotu jaunajos laikos, ir - kategoriski un galīgi jāpārstāj dzīvot vecajos. Tas ir apziņas uzdevums, ja izšķiramies, tad pārtraucam veco un sākam jaunu dzīves formu.» Manā uztverē šī formula nekādā mērā neaizskar tādas būšanas kā atmiņa un vēsture. Cilvēkam, kurš sludina «jaunos laikus», jāzina un jāvēsta citiem šo «jauno laiku» adrese. Atjaunotnes adrese. Jā, kas tas ir, to zināja Dharma, Karma vai Kristus. Bet es te izsakos tikai un vienīgi par valsts nākotnei perspektīvu praktisko politiku. Par reālu labākas nākotnes cerību. Ne par ko citu. Taču izskatās, ka mūsu politiķi savā populistiskā aizrautībā tik vien gribējuši kā nimbu virs galvas pirms atklāsmes. Tā ir pagalam pavirša attieksme pret nākotni.
