Aizvadītā gada nogali daļa Latvijas ļaužu pavadīja ziņkārīgā tīksmē par to, ka «beidzot» tiek publiskoti lielākie PSRS VDK noslēpumi – aģentu kartītes.
Tomēr nevajadzētu pārspīlēt tā nozīmību, kas tagad ir nonācis atklātībā. PSRS laikā informācija tika sadalīta atbilstoši tās atļautajam izmantošanas veidam. Zemākais slepenības līmenis bija «Dienesta lietošanai», kas saturēja informāciju, kas bija nepieciešama plānošanas vai valsts civilās pārvaldes vajadzībām, bet kuru bija aizliegts publicēt atklātos iespieddarbos. Uzraksts «slepeni» nenozīmēja, ka attiecīgais dokuments patiešām satur valsts noslēpumu. Statuss «slepeni» tika piemērots ļoti daudziem dokumentiem, ar kuru palīdzību varēja identificēt, piemēram, slepenu objektu atrašanās vietu. Lai gan uz PSRS civilajiem mērķiem lietotajām PSRS ģenerālštāba topogrāfiskajām kartēm bija uzraksts «slepeni», tās nesaturēja informāciju, kas būtu klasificēta kā valsts noslēpums. Uz PSRS ģenerālštāba topogrāfiskajām kartēm parasti nenorādīja un neidentificēja militāros objektus, pretgaisa aizsardzības sistēmas ēkas un būves, militāros lidlaukus un pat civilo lidlauku konfigurāciju. Šādas informācijas izpaušana ārvalsts pārstāvim PSRS Kriminālkodeksā tika klasificēta kā smagākais iespējamais noziegums - dzimtenes nodevība. PSRS Kriminālkodeksa 59. pants Dzimtenes nodevība kā valsts vissvarīgāko militāro noslēpumu definēja pat vispārinātus datus par lidlauku tīklu, par to kvalitātes stāvokli un lidlauku uzņemšanas spējām.
Ar uzrakstu «slepeni» tika marķēti arī dokumenti, kuru saturs bija pretrunā ar oficiālajiem vērtējumiem vai ideoloģiskajām dogmām. Publicēšanai aizliegto tēmu, objektu un informācijas sarakstu noteica PSRS Galvenās pārvaldes instrukcijas valsts noslēpumu aizsardzībai atklātos iespieddarbos, kuras tika regulāri atjauninātas un kuras bija klasificētas kā slepenas. Slepens un īpaši slepens statuss bija visiem dokumentiem, kas bija gan PSRS iekšējās izlūkošanas, gan ārējās izlūkošanas iestāžu apritē. Tas attiecās uz VDK aģentu ziņojumiem, operatīvo darbinieku un rezidentu ziņojumiem, darbinieku personīgajām lietām utt.
Lai gan Latvijā tiek kultivēta pilnīgi cita koncepcija, bet PSRS nodalīšana neatkarīgās valstīs noritēja plānveidīgi, jau gadu vai pat divus pirms «spontānas» neatkarības pasludināšanas no nākamajām neatkarīgajām valstīm (arī Latvijas) tika izvesti kodolieroči un patiešām slepeni materiāli. Slepenie un īpaši slepenie dokumenti vismaz gadu pirms neatkarības pasludināšanas tika nogādāti uz Krieviju vai iznīcināti. Darbs noritēja tik plānveidīgi, ka bijušajās PSRS republikās nepalika nekas, kas patiešām apdraudētu Krievijas drošību. Minēšu vienu piemēru. Iespējamā pasaules kara gadījumam PSRS militārās kartes tika uzglabātas divdesmit piecās militāro karšu krātuvēs. Katrā krātuvē bija pilns karšu komplekts visas PSRS armijas vajadzībām visaptveroša kara gadījumā daudzu gadu garumā. Latvijas krātuvē glabājās aptuveni 6000 tonnu slepeno militāro karšu. Līdz 1991. gadam PSRS militāro karšu krātuvēs tika veikta slepeno materiālu nodalīšana, pārvietojot uz Krieviju vai pilnībā iznīcinot visus Krievijas pilsētu detalizētos topogrāfiskos plānus mērogā 1:10 000 un 1:25 000. Kad 1992. gadā tika sākta Latvijā uzkrāto PSRS armijas karšu iznīcināšana, Latvijas uzņēmēji no Krievijas virsniekiem nopirka vairākus desmitus tonnu slepeno PSRS ģenerālštāba karšu, kuru komplektu joprojām var nopirkt Jāņa sētas karšu veikalā. Taču no visām divdesmit piecām PSRS armijas karšu krātuvēm, kas bija izkliedētas pa visu PSRS, nenoplūda neviena kaut cik slepena karte, kas attiecas uz Krievijas teritoriju. 2005. gadā nevienā karšu kolekcijā Lielbritānijā nebija nevienas PSRS laika topogrāfiskās kartes, kurās būtu attēlota kaut viena Krievijas pilsēta 1:10 000 un 1:25 000 mērogā (Watt D. (2005) Soviet military mapping Sheetlines, 74. 9-12.)
Citu PSRS slepeno un īpaši slepeno materiālu evakuācija vai iznīcināšana tika pabeigta jau 1990. gada otrajā pusē. Tostarp no Latvijas ir izvestas visas VDK un citu dienestu operatīvo darbinieku personīgās lietas, aģentu ziņojumu oriģināli utt. Latvijas rīcībā varēja palikt tikai tā slepeno materiālu daļa, kuru PSRS slepeno dienestu vadība vēlējās atstāt, vai mazāk svarīgi dokumenti, kurus bija plānots iznīcināt, bet kurus neiznīcināt pavēlēja kāds no vietējās VDK vadības. Tiek lēsts, ka operatīvo aģentu (PSRS armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes, PSRS VDK robežapsardzības spēku u.c.) skaits Latvijā īsi pirms PSRS sabrukuma pārsniedza 50 tūkstošus. Latvijas rīcībā ir palikusi kartotēka ar aptuveni 4000 uzvārdu. Ir aizdomas, ka kāds no Latvijas VDK vadības pavēlēja neiznīcināt to kartotēkas daļu, ar kuru personīgi plānoja strādāt, lai ietekmētu politiskos procesus, Latvijai iegūstot neatkarību. Savukārt visi slepeno aģentu ziņojumu oriģināli joprojām glabājas Krievijā un mums, visticamāk, nekad nebūs pieejami.
